Akadēmiskais centrs
Ikkatram ir zināmi asprātīgie teksti par kaķu egoismu, augstprātību un to, ka patiesībā nevis kaķis dzīvo pie saimnieka, bet gan saimnieks pie kaķa. Par šo pēdējo argumentu varētu runāt gari un plaši, jo man brīžiem patiešām šķiet, ka es savās mājās esmu tikai tāpēc, lai piestrādātu par šveicaru, viesmīli, apkopēju utt. mazajiem, četrkājainajiem spalvu kušķiem. Bet stāsts šoreiz nav par to. Mani vairāku gadu garumā veiktie novērojumi saistās ar manu kaķu gulēšanas paradumiem. Izrādās, viņu vismīļākās guļamvietas ir grāmatas, klades, avīzes un dažādi citi papīri. Un vienalga, kur tie novietoti – gultā, uz galda, palodzes vai uz grīdas. Tomēr, ja runa ir par grāmatām, viss nemaz nav tik vienkārši. Izrādās, mani kaķi ir diezgan izvēlīgi šajā ziņā. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka dažkārt ir pat vērtīgi kaķu viedoklī ieklausīties. Es gan nezinu, cik ļoti šie dzīvnieki spēj nolasīt savu saimnieku sajūtas un domas, bet stāsts ir šāds – viņi parasti neizvēlas gulēt uz apšaubāmas kvalitātes satura grāmatām, kuru nosaukumus atļaušos neminēt. Jāatzīst, ka šajā ziņā mans un kaķu viedoklis sakrīt, vai man vismaz gribas tā domāt. Tomēr sajūta ir diezgan interesanta, kad pēc dažu grāmatu rūpīgas apostīšanas tām tiek veltīts nicinājuma pilns skatiens. Vai arī divas dzintarkrāsas acis pavēršas pret mani, jo "es jau uz nekā tāda netaisos gulēt" vai "Ruta, tu tiešām taisies to lasīt?!" Turpretī, ja grāmata tiek atzīta par labu esam, viņi saritinās uz tās vai arī apguļas blakus, uzliekot uz vāka galvu vai ķepu.
Taču dažreiz šī nevainīgā gulēšana var beigties pavisam nelāgi. Piemēram, vienā no "Domuzīmes" žurnāliem ir skaidri saskatāmas zobu pēdas, bet vēlme paņemt gultā nolikto Sjouna "Skugabaldru" beidzās ar manas rokas sanagošanu. Mikis jau to bija pilnībā privatizējis, pat skatienā bija redzams pārmetums – "kā tu vispār atļaujies aiztikt manu grāmatu".
Nobeigumā gribu teikt, ka manējie ir īsti filologa kaķi. Viņi ir murrājoši asistenti, kuri laikam jau sajūt brīdi, kad ir visvairāk nepieciešami, jo, strādājot pie kāda nopietnāka darba, vienmēr kāds no četriem guļ blakus un atbalsta ar savu klātbūtni. Šobrīd gan nevienu tuvumā nemanu. Laikam nerakstu neko pietiekami nopietnu…
P.S. Par jaunumiem – Ubi Sunt redkolēģijai esmu pievienojusies pavisam nesen, šī gada sākumā, bet cenšos aktīvi iesaistīties satura veidošanā. Pamazām tiek "atdzīvināts" arī mūsu Instagram (@ubi_sunt_lu) un Twitter (@UbiSuntLU) konts, tāpat portālā drīzumā gaidāms interviju cikls "Sarunas ar pasniedzējiem". Lai laba lasīšana un veiksmīgs pavasara sākums!
