Viņpus grēka un ienaida

Skatoties uz Ulda Neiburga darbiem "Dievs, Tava zeme deg!" (2014) un "Grēka un ienaida liesmās!" (2018), kas veltīti Otrajam pasaules karam, redzams, ka to autors lielā mērā pārstāv nosacītu vēsturnieku paaudzi, kura ir skolojusies 20. gadsimta 90. gados un savu pētījumu lauku ir sākusi "art" 90. gadu otrajā pusē. Tieši šai pārejas laika vēsturnieku paaudzei ir uzticēta simboliskā nasta – Otrā pasaules kara apjēgšana. Protams, padomju okupācijas laikā latviešu trimdā pētniecība neapstājās, bet Latvijā šī laika vēstures vispusīga pētniecība faktiski sākās tikai ar valstiskās neatkarības atgūšanu. Šajā ziņā U. Neiburga pētījumi, tostarp jaunākā grāmata "Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti" (Latvijas Mediji, 2018), ir uztverami ne tikai kā konkrētā autora, bet arī vienas Latvijas vēsturnieku paaudzes devums mūsu izpratnei par Otro pasaules karu.

Grāmata "Grēka un ienaida liesmās!" nepretendē uz monogrāfijas statusu, proti, tā necenšas sistemātiski un visaptveroši izsekot kara attīstībai un sekām Latvijas teritorijā. Autors drīzāk piedāvā kara kolāžu, par kuras saskaņotību un tajā ietverto notikumu reljefu droši vien varētu diskutēt. Grāmatā analizētās kara epizodes vieno dramatisms un pāridarījumi, nevis kara ikdienas dzīves apraksti. Šī toņkārta skaudri ieskanas, piemēram, nodaļās, kas veltītas ebreju traģēdijai Latvijas mazpilsētās, bērnu likteņiem Salaspils nometnē un sarkano partizānu pastrādātajiem noziegumiem Mazajos Batos. Īpašu un likumsakarīgu traumatisma, bet arī heroisma sabiezinājumu iegūst grāmatas beigu nodaļas, kas veltītas Otrā pasaules kara noslēguma posmam – 1944. un 1945. gadam.

U. Neiburga jaunākā grāmata atšķiras no klasiska akadēmiska pētījuma, jo tās autors nevienā brīdī nevairās no subjektivitātes. Runa gan šeit ir ne tik daudz par autora subjektivitāti, cik par to cilvēku subjektivitāti, kuru balsis ieskanas grāmatas lapaspusēs. Šos vēstures personāžus var izgaismot kā kara mehānisma skrūvītes, parādot viņu jūtas un emocijas slāpētā veidā. Tomēr U. Neiburgs ir izvēlējies citu pieeju, kas gaumīgā veidā dod priekšroku subjektivitātei un Otrā pasaules kara vēsturei noņem abstrakcijas masku, ļaujot tai kļūt cilvēcīgākai un saprotamākai. Neiburga panāktā personāžu daudzbalsība, kas atklājas kara izraisītajās grēka un ienaida liesmās, ir solis uz priekšu mūsu izpratnes vairošanā par laiku, kad izšķīrās Latvijas liktenis uz turpmākajiem 50 gadiem. Turklāt grāmatas autors kaut kādā ziņā izaicina savus Latvijas amata brāļus – diplomētus vēsturniekus –, kas nereti vēstures personāžu subjektivitāti uztver par mazāk nozīmīgu fona skaņu iepretim arhīvu dokumentu objektīvajai pašsaprotamībai un svarīgumam.

Lasot šo grāmatu, nevar arī nepamanīt, ka autors nevairās no savas normatīvās pozīcijas. Respektīvi, viņš neizliekas par mēmu malā stāvētāju, bet mēģina ar savu vērtējumu piedalīties populāru priekšstatu un pieļāvumu pārinterpretēšanā attiecībā uz Otro pasaules karu Latvijā. Lai gan vēsturnieka karojoša loma šajā grāmatā neizvirzās priekšplānā, autors ik pa laikam mēģina arī izskaidrot atsevišķus dziļāk iesakņojušos mītus vai nepatiesības. Piemēram, tas ir redzams nodaļā par poļu karavīru traģēdiju Podgajē 1945. gada 31. janvārī, kurā U. Neiburgs rūpīgi izseko dažādiem avotiem, parādot, no kurienes visdrīzāk aug vēstures tendencioza sagrozīšana. Līdzās vēsturisko personāžu subjektivitātei autora normatīvā pozīcija un nebaidīšanās paust stingru, bet argumentētu viedokli ir viena no svarīgākajām grāmatas vērtībām, un, raugoties uz autora iepriekš izdotajām grāmatām un publicistiku, var teikt, ka tā jau ir uzskatāma par U. Neiburga "firmas zīmi" – skatīties citādi, bet ne mazāk profesionāli uz Otro pasaules karu.

Ir būtiski arī ņemt vērā, ka grāmatas tekstu caurauž diezgan skaidra un konsekventi piemērota vērtību mēraukla, kas palīdz piešķirt jēgu konkrētiem personāžiem. Šī mēraukla jeb morālie orientieri dažkārt atklājas starp rindiņām, bet dažkārt ļoti tiešā tekstā, pasakot, ka Otrā pasaules kara vēsture Latvijā vispirms ir jābalsta cieņā pret cilvēku, vienalga, kurā pusē šis cilvēks ir bijis. Cilvēcība, varonīga vai neģēlīga cilvēka rīcība konkrētajā situācijā un apstākļos ir vadmotīvs, kas sadiedz kopā diezgan atšķirīgās grāmatas nodaļas. Taču tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka U. Neiburgs no militārās vēstures materiāla cenšas uzcelt morāles bāku. Viņš drīzāk aicina atvērt acis pretī kara liesmām un censties tajās ieraudzīt gan naida kropļojošo iedabu, gan ciešanu bezcerību, gan cilvēka mazās uzvaras.