No grāmatām man ir bijis bail tikai divreiz mūžā. Pirmā reize bija 2. klasē, kad vasaras obligātās literatūras sarakstā ieraudzīju "Staburaga bērnus", ar mokām izlasīju pirmās trīs lappuses un secināju, ka tālāk te nekāda lasīšana nebūs. Grāmata visu atlikušo vasaru nostāvēja uz galda, pārmetoši lūrot uz mani, tiklīdz ķēros pie nākamās lasāmvielas. Un te nu ir otrā grāmata. Žorža Pereka (Georges Perec) "Dzīve lietošanas pamācība", kas biedēja ne tikai ar savu apjomu, kompozīciju un informācijas pārbagātību, bet arī pretenciozu nosaukumu, kurš man solīja iemācīt pareizi lietot dzīvi.

Franču autora Žorža Pereka grāmata "Dzīve lietošanas pamācība" tapusi gandrīz divdesmit mēnešus, līdz 1978. gadā nonākusi pie lasītājiem. Tā iekļauta vairākos nozīmīgāko grāmatu sarakstos – 1001 Books You Must Read Before You Die, The Daily Telegraph veidotajā simt visu laiku izcilāko romānu izlasē – un slavēta Rietumu literatūras lekcijās. Apgāda "Mansards" gādībā 2018. gadā arī latviešu lasītāji to ir saņēmuši Gitas Grīnbergas un Dena Dimiņa tulkojumā, kuri nenoliedzami ir veikuši Hērakla cienīgu darbu.

Ja puzle būtu literārais žanrs, tad Pereka romānu liktu visās literatūrzinātnes grāmatās definīcijas vietā. Protams, lai saliktu puzli (tātad arī lasītu šo grāmatu), nav nepieciešams zināt nedz ražotāja domu gaitu un ieceri, kā un kāpēc ir izvēlēts attēls, ko puzle ataino, nedz arī to, ar kādiem rīkiem sākotnējais attēls ir sagriezts 1000 lauznīšos, tomēr šādas tādas zināšanas par puzli gan ir nepieciešamas – kaut vai attēls uz kastes vāka, kas ataino galvenos objektus, glābšanas bojas, kurām sekot, lai pavisam nenoslīktu puzles gabaliņu jūrā. Arī Pereka veidoto puzli-romānu var mēģināt likt uz dullo, tomēr, iepazīstoties ar autora ieceri un biogrāfiju, grāmatas nodaļu lauznīšu savienošana kļūst krietni vien vieglāka un saprotamāka. Visam pamatā ir 60. gados Francijā dibinātās biedrības Potenciālā literatūras darbnīca jeb OuLiPo idejas, kas rāda literatūru kā nebeidzamu iespēju un valodas spēļu lauku, pierādot mierīgu humanitāro un eksakto zinātņu līdzāspastāvēšanu un pat savstarpēju simbiozi. Pielāgojot matemātikas un kombinatorikas elementus literatūrai, OuLiPo biedriem, tostarp arī Perekam, top neparasti darbi, kuru radīšanas process ir piedzīvojums pašiem autoriem, piemēram, dzejoļi tikai palindromā, respektīvi, katra dzejoļa rindiņa ir vienādi lasāma gan no sākuma uz beigām, gan otrādi, romāni bez noteiktiem burtiem (piemēram, Pereka romānā La Disparition nav patskaņa e), kā arī šis romāns, kurš veidots, izmantojot kombinatorikas elementus un šaha spēles principus.

Grāmata vēsta par kādu namu Parīzē, Simona–Kribeljē ielā 11, kurš ir tikpat izdomāts kā visi grāmatā aprakstītie notikumi. Māja ir tikai kaste, kurā sabērti puzles gabaliņi – sākumā šķietami nesaistīti dzīvokļi, to iemītnieki un notikumi. Gluži kā uz puzles kastes vāka ir attēlota fotogrāfija vai mākslas darbs – sastindzis notikums – namā laiks ir apstājies. Autors attēlo 1 sekundi nama iemītnieku dzīvē, šķietami noņemot ielas fasādi un atklājot namu šķērsgriezumā. Šis laika sprīdis – 1 sekunde – grāmatā ir izvērsts 560 lappusēs un konvertējams divās nedēļās manā lasīšanas tempā. Bet grāmata nevēsta tikai par to, ko dara un kur atrodas mājas iemītnieki šajā konkrētajā fotogrāfijas brīdī. Laiks kļūst par relatīvu jēdzienu, jo šajā sekundē ir redzams viss, kas noticis ar mājas iemītniekiem viņu dzīves laikā, viss, kas reiz bijis dzīvokļos un kāpņu telpās. Autors detalizēti apraksta dzīvokļus, ar vārdiem līdz smalkākajiem sīkumiem lasītāja acu priekšā uzzīmē gleznas, kas karājas pie sienām, apgleznotās paplātes, uz kurām pasniegta tēja, tādējādi šajā 1 sastingušajā sekundē vēstot arī par māksliniekiem un gleznotājiem, mītiskiem tēliem un fantastiskiem notikumiem, kurus dzīvus padara to uzgleznošana. Laiks no horizontālas vienības kļūst par vertikālu, pierādot, ka viss svastarpēji ir saistīts ar neredzamiem diegiem.

Spilgtākais stāsts un, iespējams, galvenais sižets, ir par Persivālu Bārtlbūtu, kurš nolemj tīri postmoderniskā garā pierādīt dzīves bezmērķību un visu mūžu veikt darbu, kas noslēgts un pabeigts atgriezīs viņu tikpat tukšā punktā kā darba veikšanas sākumā. Bārtlbūts nolemj 10 gadu laikā apgūt akvareļmākslu, nākamajos 20 – apceļot 500 ostas pasaulē, katrā no tām uzgleznojot marīnu, no kura Simona–Kribeljē ielas namā Vinklers izveido puzli. Pēc 20 gadu ceļošanas akvareļu meistars atgriežas savā Parīzes dzīvoklī un pavada visu mūžu, cenšoties salikt Vinklera radītos prāta mežģus, lai nu jau atjaunotās marīnas nosūtītu atpakaļ uz to radīšanas vietām un iznīcinātu. Šķietami perfekto plānu gan izjauc pužļu meistars, kurš, izvairoties no paredzamiem gājieniem un iekļaujot neparastas mīklas, paildzina pužļu likšanas laiku un cenšas uzvarēt Bārtlbūtu gudrībā, līdz uzvar arī pavisam. Līdzīgā spēlē ar lasītāju iesaistās pats Pereks, grāmatas sākumā alegoriskā veidā caur puzles lietošanas intstrukciju paskaidrojot lasītāja un autora attiecības: "Puzles ir augstākā patiesība: lai arī kā tas izskatītos no malas, tā nav vientuļa spēle. Katru kustību, ko izdara puzles licējs, puzles izgatavotājs jau ir veicis pirms viņa; katrs fragments, ko viņš paņem un noliek, pārbauda, noglāsta, katra atkal un atkal izmēģinātā kombinācija, katra taustīšanās, intuīcija, cerība, katrs drosmes zudums ir otra nolemts, aprēķināts un iestudēts." (13–14) Varbūt šī ir tā galvenā pamācība, ko Pereks sniedz savam lasītājam?

Autors grāmatas nodaļas sakārtojis, sekojot zirga figūrai šaha laukumā, un arī es sekoju šim autora piedāvātajam zīmējumam, respektīvi, izlasot grāmatu no vāka līdz vākam. Pavisam citāds skats, grāmatas sižets un, iespējams, arī grāmatā iekļauto romānu skaits veidojas, ja to lasa, secīgi kustoties pa šaha spēles laukumu – no kreisās malas uz labo, lēniem soļiem lasot nodaļas grāmatā sajauktā, bet fabulas atklāsmē – ļoti loģiskā secībā, kas krietni atvieglo teksta uztveri, un savstarpējie pavedieni, kas it kā neredzami saista visu grāmatu, šādi lasot kļūst par pamatīgām tauvām, kas pat redzami saista 64. un 21. nodaļu. Varbūt jau brīžiem sāku jukt prātā un Pereka ietekmē pievērst pārāk daudz uzmanības detaļām, bet šķita, ka grāmata pati saka priekšā, kādā secībā nodaļas jālasa – vairākkārt grāmata pati pāršķīras uz fabulas secībā vajadzīgo nākamo nodaļu.

 "Dzīve lietošanas pamācība" nav vis viens romāns ar vienu sižetu par Bārtlbūtu, bet gan sastāv no vairākiem romāniem, kuru skaits nav precīzi minēts. Un, iespējams, tos nemaz nav iespējams saskaitīt, jo katram lasītājam, kategorizējot pēc paša veidotiem kritērijiem, grāmatā ietverto romānu skaits atšķirtos. Šķiet, ka grāmatā sastopami gandrīz visi iespējamie literatūras veidi un jebkas, ko varētu dēvēt par tekstu – no pudeļu etiķetēm un vizītkartēm, no bilancēm un matemātiskiem aprēķiniem, no kriptogrāfiskām mīklām un operas programmiņām līdz pat vēstulēm, brīnumpasakām, detektīvromāniem, lugām, garstāstiem un piedzīvojumu romāniem. Arī pats autors grāmatas pēcvārdā norāda, ka viņa nolūks ir "uzrakstīt visu, ko vien mūsdienu cilvēks var uzrakstīt – biezas un plānas grāmatas, romānus un dzejoļus, drāmas, operas libretus, detektīvromānus, piedzīvojumu romānus, zinātnisko fantastiku, romānus turpinājumos, grāmatas bērniem…" (646)

Savukārt kādā citā nodaļā par tekstu kļūst saraksts ar 179 vienībām – tēliem, kas attēloti kādā gleznā. Tikai lasot sarakstu, kļūst skaidrs, ka īstenībā šajā gleznas tēlu sarakstā ir aprakstīti visi 179 varoņi, kas ir minēti romānā, nenosaucot ne viņu vārdus, ne dzīvokļa numuru, tikai raksturojot tos pēc profesijām un kāda zīmīga notikuma viņu dzīvē, piemēram, ģitārists, kurš maina dzimumu un kļūst par estrādes zvaigzni. Katra grāmatas nodaļa gluži kā puzles gabaliņš ir rūpīgi izgriezta no kopējā stāsta. Neviens vārds vai detaļa, kas parādās romānā, nav lieka un neatkārtojas bez iemesla – katrā no 99 grāmatas nodaļām ir citāds  grīdas materiāls, klājums un krāsa. Galu galā, šī ir 60. gadu Parīze, nevis standartizētā Padomija.

"Skaties abām acīm, skaties!" Žila Verna vārdiem Pereks lasītājam saka jau pašā pirmajā lappusē. Pat ar abām acīm skatoties, ar tālskati lūrot iekšā Simona–Kribeljē ielas nama logos un ar palielināmo stiklu pētot pagraba putekļus, šķiet, ka ar vienu acu pāri tāpat ir par maz, lai spētu saredzēt VISU, ko autors šajā apjomīgajā puzles spēlē ir iekļāvis. Grāmatā ir ieslēpti 50 autoru citāti, tajā skaitā Zigmunda Freida, Horhes Luisa Borhesa un Agatas Kristi, iekļautas atsauces uz plaši pazīstamiem literāriem sižetiem, minētas reālas personas un notikumi un vēl tik daudz… Gluži kā matrjošku de Bomonas kundzes istabā romāna lappusēs var vērt vaļā vienu stāstu lellīti pēc otras un tomēr tāpat netikt līdz pašam kodolam. Spēle vienos vārtos, lai neteiktu, ka otro vārtu nemaz nav.

Dalīties