Mācoties bakalaura līmenī Indiānas Universitātē, ASV, brīvās izvēles sadaļā izvēlējos tādus studiju kursus kā sieviešu folklora, sieviete islāmā, Tonijas Morisones daiļrade u. c. – kopīgais šīm tēmām bija interese par sievietes balsi un pieredzi kultūrā. Varētu teikt, ka pie feminisma teorijām vispirms nonācu caur praksi – lauka pētījumiem, intervijām un tekstu tuvlasījumu.

Sekoja teorijas studijas – lasīju angloamerikāņu feministisko kritiku, pētījumus sieviešu literatūras vēsturē un diskusijas par rakstnieču vietu literatūras kanonā, Virdžīniju Vulfu, Simonu de Bovuāru, sarežģītos franču feministu tekstus un Džūditu Batleri; lasīju arī latviešu feministes, sākot ar Aspaziju, Liliju Branti un Zentu Mauriņu; lasīju pētījumus par nezināmajām sievietēm 19. gadsimtā un vairāk zināmajām 20. gadsimtā. 21. gadsimtā feminisma teorija ir sazarojusies, transformējusies un izpletusies – paplašinot tādus izpētes laukus kā subjektivitāte, identitāte, diference, ķermenis, trauma, tehnoloģija, migrācija, kopiena utt. –, un joprojām ir aktīvā attīstībā [1]. Tāpat kā literatūra, kas nebūt neilustrē teorētiskus pieņēmumus, bet gan drīzāk, atsaucoties uz Džūditu Batleri, ir "vieta, kur notiek teorija" [2], iezīmējot skatījumu, ka literatūra var ieviest idejas, kam vēl tikai jātiek teoretizētām, un literatūras lasīšanai caur teoriju vienlaicīgi būtu jābūt arī teorijas lasīšanai caur literatūru.

Tikmēr "Literatūre" iet uz ielām un lasa priekšā dzeju un prozu nejauši sastaptiem cilvēkiem, kuri mulsi smaida, rausta plecus, steidzas garām, ieklausās, komentē, pasaka paldies. Uz Karostas tilta lasa Kurciju, Vecrīgā pie viesnīcas – Montas Kromas dzeju, Raini lasa saulainā pagalmā, bet Gundegu Repši pie atvērta loga, pa kuru izliekusies atvērta klausītāja.

Es eju lasīt pie jūras. Pludmalē lasu priekšā saviem bērniem. Pagājušajā vasarā meitai lasīju Ingas Gailes "Vai otrā grupa mani dzird?", pati priecādamās par tekstu, kamēr bērns baudīja sev pievērsto uzmanību, ātri kūstošo saldējumu un manas balss skaņu, kas atplūda un aizplūda. Tāpat arī man kādreiz lasīja priekšā. Vasaras rītos zvanīja mammas māsīcas: "Klausies, nākot uz jūru, paņem līdzi to grāmatu par Karlsonu!" Man patika klausīties balsīs. Skatījos uz smiltīs ieraktajām (lai turas vēsas) limonādes pudelēm, kurām pāri skalojās viļņi, un teksta jēga bieži vien aizviļņoja man garām.

Arī teorijas lasīšana reizēm ir kā klausīšanās balsīs – sākumā balsis jūk kopā, jaucas viena ar otru, strīdas pretī, bet pēc kāda laika ar labi izlasītu, kaut cik apgūtu un aprobētu teoriju ir tā kā ar jūras viļņiem, kas, skalojoties pār smiltīs ieraktām limonādes pudelēm, vilni pa vilnim atskalo ieraktā jēgu.

Bet, runājot par lasīšanu priekšā, – aprīlī iespējams iepazīt LALIGABAS balvai nominētos autorus un viņu darbus – 9. aprīlī Raiņa un Aspazijas mājā notiks LALIGABAS dzejas lasījumi, savukārt LALIGABAS prozas lasījumi notiks 18. aprīlī "NicePlace Telpā" – iespēja klausīties autoru balsīs, ļaujoties lasīšanai priekšā.

   

[1] Ed. Robin Truth Goodman. The Bloomsbury Handbook of 21st-Century Feminist Theory (Bloomsbury Academic, 2019). 

[2] Judith Butler, Bodies that Matter: On the Discursive Limits of ‘Sex’ (New York: Routledge, 1993), 182.

 

Dalīties