Ikdienišķais absurds

Stāstu krājumu veido trīs daļas, kuras savstarpēji saista komiski un krāšņi tēli, ironija, valodas kolorīts un citi "spridzekļi". Pirmajā nodaļā "Brigāde", kā liecina pats nosaukums, klātesošs ir celtnieku motīvs. Arī šajā krājumā autors iet jau iestaigātu taciņu, cenšoties maksimāli pietuvoties reālijai, kuru pārstāv primitīvi vīrieši ar vienu mērķi – laiski baudīt dzīvi. Iespējams, tieši tādēļ nepamet sajūta, ka šie stāsti šķiet kaut kur jau lasīti. "Brigāde" atspoguļo strādnieku ikdienu: darbu, viņu seklās sarunas, kā arī stulbu un tajā pašā laikā ģeniālu ideju realizēšanu. Izvēloties rakstīt par šo sabiedrības daļu, autors pavisam apzināti respektējis tai raksturīgo kolorīto valodu, kas ir bezkaunīga, skarba un ļoti emocionāla. "Mēs ar Resno braucam uz Veprēniem vienam buržujam garāžu činīt, bet Bārda ar Garo atkrīt, viņiem jāpabeidz objekc. Mums tur vaidzēs vergu, kas varētu visādus sūdus stibīt. Trīsimt naļikā jau šovakar. Nukasiko – mauksi mums līdzā?" (38. lpp.) Jāuzsver, ka Lācīša darbi ir vieni no retajiem latviešu literatūrā, kuros jūtams precīzs valodas reālais atspoguļojums ar visiem izkropļotajiem citvalodu vārdiem. Tātad – jārēķinās, ka stāstos regulāri parādās arī kāds šerpāks vārds.

Otrā nodaļa "Šeit un tagad" ir kā nākamā hierarhijas pakāpe. Joprojām aktuālas ir sadzīviskās, ikdienišķās aplamības, tikai šeit celtniekiem piebiedrojas vēl citi kolorīti tēli: geji, angļi, indiāņi, studenti un profesori. Starp citu, šī nodaļa visbeidzot kliedē lasītāja šaubas par krājuma nosaukumu. Noteikti visi (tā es saku, cerot, ka neesmu vienīgā) gaidīja to brīdi, kad sekss un vardarbība kā vienots veselums "sasprindzinās" mūsu prātus īstajos punktos. Vai šie ir neko neizsakoši vārdi vai tomēr elegants veids, kā apiet mūsu uztveri? Domājams, ka "Sekss un vardarbība" vēl vairāk pastiprina šī krājuma mērķi atšķetināt sadzīvisko un ikdienišķo dzīvi, jo seksuāli un vardarbīgi elementi caurvij visu tēlu prātus. Stāsti no "Šeit un tagad" ir kā atsauces no dzīves, kurām ikdienas steigā nepievēršam uzmanību. "Eseju par maisiņu" izlasīju vismaz četras reizes un joprojām apbrīnoju – kā var tik aizkustinoši un amizanti pierakstīt maisiņa dzīvi. "Sākoties perestroikai, iestājās maisiņa zelta laikmets un uzplaukuma ēra. [..] No dārga un ekskluzīva transportēšanas konteinera maisiņš pārvērtās par kaut ko vairāk – sava laika sapņu un cerību ilustrāciju." (111. lpp.) Brīnišķīgi ir tas, kā visam "krāšņumam" pa vidu Lācītis vēl iepin kādu noderīgu pamācību lasītājiem, kas varētu noderēt, piemēram, tagad es zinu, kā sauc perfektā konsistencē novārītus makaronus.

Kad visbeidzot izdzīvots ikdienas absurds, var kāpt vēl augstāk. Tā vien šķiet, ka apzināti pašu "labumiņu" autors atstājis trešajā nodaļā – "Divi vingrinājumi un viens īsais". Sākumā var šķist, ka trešā nodaļa ir pilnībā atdalīta no pirmās un otrās, tomēr, respektējot kriminālā motīva klātbūtni pirmajās nodaļās, gribas teikt, ka arī "Divi vingrinājumi un viens īsais" krājumā saglabā sasaisti un kopības sajūtu ar pārējo darbu. Te jo augstu vilni sit detektīvintriga, ko papildina spilgti komiski elementi un autora centieni rakstīt citādi. Šie stāsti drīzāk atgādina kinofilmu scenāriju – tie ir strukturēti, ar tipiskiem dialogiem un sižetiskiem darbības aprakstiem. Ceru, ka autors turpinās eksperimentēt ar viņam neierastām formām, žanriem.

 "Sekss un vardarbība" ir komiska un konceptuāla grāmata, jo caur ikdienišķo prizmu autors aplūko jautājumus, kas sabiedrībai ir aktuāli un nozīmīgi. Izlasot grāmatu, mani piemeklēja apskaidrība par to, ka es pati esmu daļa no skaudrās realitātes, ko apzināti vai neapzināti mēs ignorējam. Krājums "Sekss un vardarbība" manās mājās arī turpmāk tiks ik pa laikam pāršķirstīts, jo šobrīd es nevaru nosaukt citu latviešu rakstnieku, kurš mani prastu sasmīdināt, izlamāt, nokaunināt un kurš caur ikdienišķo absurdu vēl mudinātu domāt par to, kādi mēs īstenībā esam.