Vai viegli būt jaunam? (mūsdienu versija)

Darba protagoniste ir 12. klases skolniece Signe, kas kopā ar māti no Latvijas mazpilsētas Ludzas pārceļas dzīvot uz Rīgu. Meitene uzsāk mācības galvaspilsētas skolā, mēģinot iejusties neierastajā vidē un saprasties ar jaunajiem klasesbiedriem. Izlasot grāmatas anotāciju, šķiet, ka tas ir jau ntais darbs, kura galvenā varone ir lauku meitene, kas ir ieradusies Rīgā un, būdama izteikti atšķirīga, cenšas iederēties starp stilīgajiem galvaspilsētas jauniešiem. Šāds priekšstats ir maldīgs, jo A. Zarāne labi zināmo vēstījumu veiksmīgi pārveidojusi, atainojot Signi nevis kā apkārtējo apsmietu un nicinātu laucinieci, bet kā hameleonu, kas spējīgs prasmīgi pielāgoties konkrētajai videi un cilvēkiem. Ar dārgu apģērbu un "pareizu" izturēšanos meitene kļūst par Rīgas moderno vidusskolēnu sabiedrības daļu. Signe apzinās, ka tā nav viņas īstā identitāte, tādēļ rodas iekšējs konflikts. Prozas darbā piedāvāts jauna veida modelis zināmā sižeta atainojumā, saglabājot trāpīgu mūsdienu realitātes un sabiedrības skatījumu. Jāpiebilst, ka Signes tēlā ietverti arī autobiogrāfiski motīvi, jo A. Zarāne, tāpat kā grāmatas protagoniste, dzimusi Latgalē un vēlāk apmetusies dzīvot Rīgā. Signes un vecāku problemātiskās attiecības ir pārdomas raisošs temats ne tikai jauniešiem, bet arī viņu vecākiem. Alkoholisms, savstarpēja nesapratne, meli, nespēja uzklausīt, pārspīlēta gādība un vēlme kontrolēt tuvinieka dzīvi – tie ir daži no būtiskākajiem cēloņiem bērnu un vecāku strīdiem, kas atainoti grāmatā. Autore nemoralizē, kā vienai vai otrai pusei vajadzētu rīkoties, bet aicina aizdomāties par to, kā mēs veidojam attiecības ar ģimeni un uz kādām vērtībām savstarpējā saikne tiek dibināta.

Vēstījuma pamatā ir Signes skatpunkts. Darbības vietu un laiku, tēlus un notikumus lasītājs atklāj ar jaunietes acīm. Uz grāmatas ceturtā vāka rakstīts, ka "Slīdošās kāpnes" ir stāsts. Būtiski minēt, ka "stāsts" nav korektākais darba žanra apzīmējums. Daudz precīzāk būtu to saukt par "garstāstu". Pirmkārt, apjoma dēļ būtu nepieciešams ievērot sīkāku stāsta kā prozas žanra dalījumu – īsstāstā un garstāstā. Uzskatāmi redzams, ka pēc apjoma (208 lpp.) "Slīdošās kāpnes" atrodas starp īsstāstu un romānu, izteiktāk tuvinoties otrajam, tādēļ darba dēvēšana par stāstu lasītājam var būt mulsinoša. Otrkārt, kā jau minēts iepriekš, grāmatā atainots tikai tas, kas saista viszinošā vēstītāja (Signes) uzmanību, pasaules daudzveidību atklājot ar viņas acīm. Arī saskaņā ar šo aspektu atbilstošāks darba žanra apzīmējums ir garstāsts.

Darbu veido sarunvalodas dialogi, tie raiti rit uz priekšu un ir viegli uztverami. Autore prasmīgi izvēlējusies atsevišķus runas elementus, lai individualizētu tēlu valodu. Piemēram, naivās un bērnišķīgās Sintijas izteikumos dominē emocionāls sakāpinājums, kas izteikts ar lielo izsaucienu daudzumu. Savukārt nosvērtā un pieaugušā Ervīna leksikai raksturīgi paplašināti teikumi, kuros iekļautas arī filosofiskas pārdomas. Jāmin, ka Signes klasesbiedru tēlu galerija veidota stereotipiska, tajā ietverot gan nestilīgos un gudrīšus, gan modes žurnālu skaistuļus, princeses un ballētājus. Lai piemērotu personāžu valodu jauniešu runas veidam, tekstā vairākkārt izmantoti anglicismi, rusicismi, slengismi un žargonismi, kā, piemēram, fucking, slow mo, šmotkas, afigenna, sneki, kopīraitere, figņa, čillīgs un citi. Darbā ietverti arī jauniešu popkultūras elementi, atsauces uz: seriāliem un filmām ("Gossip Girl", Star Wars"), aktieriem un mūziķiem (Britnija Spīrsa, Čenings Teitums, Bleika Laivlija), žurnāliem ("Cosmopolitan"). Grāmatā plašā skaitā rodami arī izteikumi angļu un krievu valodā, piemēram, sex, drugs, rock’ n’ roll, девушка из высшего общества, kas tulkoti zemsvītras piezīmēs. Ar dažādiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem tiek panākta lirikas valodas klātbūtne prozas darbā (A. Zarāne raksta gan prozu, gan dzeju). Līdzās literārās un neliterārās sarunvalodas elementiem autore iepinusi arī oriģinālus salīdzinājumus ("es nosarku kā banāla lielveikala Valentīndienas sirsniņa", " [..] neķemmēts un izspūris gluži kā samaitāta, iereibusi rokzvaigzne viņš piesoļoja pie Ervīna"). Par spilgtu mākslinieciskās izteiksmes līdzekli uzskatāma arī metafora "slīdošās kāpnes". Tā iemieso nepārtrauktu, dinamisku kustību, kurā atrodas cilvēki. Stāvot uz slīdošajām kāpnēm, indivīds zaudē unikalitāti, kļūstot par daļu no masas, ko vada laiks, sabiedrība un notikumi. Tikai izejot ārpus ierastā un nomācošā ritma, cilvēks apzinās savu patieso būtību, rīkojoties saskaņā ar vēlmēm un sapņiem, nevis īstenojot citu gribu. Slīdošo kāpņu metafora ir atslēgelements darba jēgas izpratnei. Vietā, kur tekstā plašāk skaidrota slīdošo kāpņu teorija, lietota zemsvītras piezīme. Tajā ietverta atsauce uz vācu filosofa Pētera Sloterdaika (Sloterdijk, P., 1947) metodi, kuras pamatā ir mūsdienu cilvēka dzīves salīdzinājums ar lielveikala vai metro slīdošajām kāpnēm. Īpaši atzinīgi vērtējama norāde uz literatūras avotu, kurā pieejams teorijas formulējums. Lasītājs, kuru ieinteresējis šis jautājums, viegli var sameklēt papildu materiālu detalizētākam temata apskatam.

Katru gadu grāmatu plauktos nonāk vairāki ārzemju un pašmāju darbi jauniešiem, kuros risināti šim vecumposmam aktuālie jautājumi, piemēram, identitātes meklējumi, pirmās mīlestības rožainība un trauslums, iejušanās jaunā vidē, sadzīvošana ar klasesbiedriem, saspringtas attiecības ar vecākiem. Neiedziļinoties darbu saturā, varētu šķist, ka jauniešu literatūra ir bezgala vienveidīga, jo atkārtoti tiek rakstīts par līdzīgām tēmām. Tomēr dažādas sadzīves problēmas, iekšējie un ārējie konflikti un jūtu daudzveidība aptver tematu kopumu, kas jauniešus ieinteresēs, tādēļ ka viņi spēs identificēties ar tiem, attiecinot uz savu dzīves pieredzi.

Grāmatas "Slīdošās kāpnes" veiksmes formula rodama tās potenciālajā mērķauditorijā. Lai gan prozas darbs adresēts galvenokārt jauniešiem, it īpaši vecāko klašu pamatskolēniem un vidusskolēniem, tomēr tā būtu saistoša lasāmviela arī bērnu vecākiem un tiem, kuriem skolas gadi jau sen ir aiz muguras.