Iespējams, ka maijs nav gluži īstais laiks, kad būtu vēlme vai vajadzība atskatīties uz notikušo (lai gan aprīlis esot nežēlīgākais mēnesis). Nav taču nedz Ziemsvētku pārdomu laiks, nedz semestra beigas vai sākums. Tomēr tieši pirms diviem gadiem, 8. maijā, "Ubi Sunt" pēc radoša laiskuma perioda atsāka lasīt, rakstīt, vērtēt.

Varētu jau, protams, uzskaitīt labi paveikto un to, kas izdevies. Varētu jau, protams, to visu arī līdzsvarot ar lieliskām iecerēm, kas tā arī palikušas tikai skiču burtnīcās. Varētu jau, protams, neko tādu nedarīt un ļauties lasīšanai, ko beidzot var darīt arī brīvā dabā – ar visiem vējiem, uzbāzīgajiem kukaiņiem, kaiju klaigām, satiksmes trokšņiem un putekļiem. Lasīt plenērā ir patīkami, bet ne vienmēr viegli.

 

Tomēr, lai dīkdienīgi neieslīgtu tikai tekstu pasaulē vien un saglabātu saikni ar aktuālo, pavasaris ir laiks, kad nu jau kā ierasts doties uz punctum festivālu, kas šogad notiks latviešu dzejnieces Montas Kromas zīmē. Šogad festivāla programma tik daudzveidīga un plaša, ka savā ziņā tā sevi pierāda jau kā līdzvērtīgu Latvijas literārās dzīves kuplinātāju un krāšņotāju standartnotikumiem – "Dzejas dienām" un "Prozas lasījumiem".

 

Tikmēr "Ubi Sunt" turpina būt jautājums. Jautājums bez jautājuma zīmes. Iespējams, ka arī bez atbildes. Priekā, "Ubi Sunt"!

Dalīties