"Interesantākais ir tas, kas vēl tikai priekšā." Saruna ar literatūrzinātnes profesori Māru Gruduli

Madara Līgotāja: Interviju sāksim ar vispārīgu jautājumu par literatūru. Kā Jūs vērtējat jaunāko latviešu literatūru (tendences, kvalitāti, jauno rakstnieku paaudzi un tās paustās idejas)?

Māra Grudule: Man šķiet, ka jaunāko literatūru zinu diezgan fragmentāri. Visbiežāk pievēršu uzmanību pasākumiem, kuros ir iesaistīti tagadējie vai bijušie studenti. Ja man ir laiks, tad labprāt tos apmeklēju, piemēram, biju uz Literārās akadēmijas dalībnieku dzejas lasījumiem Ojāra Vācieša muzejā. Jauno literātu balsis atnāk arī ar dažādu konkursu starpniecību. Tā skolēnu pētniecisko darbu konkursā uzzināju par Kirilu Ēci, nu lasu arī viņa dzeju. Sekoju žurnāla "Domuzīme" publikācijām, arī tur nereti publicēti mūsu studentu darbi. Sacīt, ka sekoju līdzi laikam būtu par skaļu teikts, bet pievēršu uzmanību tiem censoņiem, kas ir saistīti ar Humanitāro zinātņu fakultāti, vai arī tiem, kas spējuši mani ieinteresēt kādā citā veidā. Domāju, ka latviešu literatūrā viss rit savu gaitu ­– ir eksperimenti, vieglā dzeja, arī nopietnāka, intelektuāla lirika. Uzskatu, ka viss rit uz priekšu arī prozā – kāds lēnām ķepurojas, savukārt citam veicas labāk un straujāk.

ML: Vai Jūs neesat novērojusi jaunāko autoru, bieži vien debitantu, dzejā izteiktu pseidointelektuālismu, kas atbaida daudzus potenciālos lasītājus no jaunākās latviešu dzejas, jo viņi to uztver kā nesaprotamu? Varbūt tādēļ šobrīd lasītākais dzejnieks ir Guntars Račs?

MG: Guntari Rači vienmēr būs iemīļoti lielai sabiedrības daļai. Mēs nevaram gribēt, lai vairums sabiedrības spētu gūt intelektuālu baudījumu no izlasītā. Pirmkārt, tik labi nepārzinu mūsdienu dzejas procesu kopumā, lai varētu kādam norādīt, ka viņa lirika ir pārāk smagnēja. Otrkārt, priecājos un novērtēju, ja dzejoļi ietver sasaukšanos ar citiem tekstiem. Tas nozīmē, ka cilvēks ir kaut ko lasījis, domājis un ir dialogā ar vēsturi un citiem, arī iepriekšējo laiku autoriem, ka viņš meklē savu individuālo ceļu. Tas norāda arī uz ieinteresētību literārajā procesā kopumā. Domāju, ka tam nav nekādas vainas. Jūs gribat dzirdēt viedokli par konkrētiem autoriem? (smejas)

ML: (smejas) Jā, labprāt.

MG: Man ļoti patika Kristas Annas Belševicas debijas krājums "Medījot dzīvi" un  bija patiešām žēl, ka tas tomēr neguva tādu ievērību, kā būtu gaidījusi. Atceros, biju tikko izlasījusi šo darbu, bija rudens, un mums ar studentiem bija seminārs kursā "Ievads literatūrzinātnē". Dzejas analīzei izmantojām vienu no Belševicas dzejoļiem. Toreiz fonā bija traģiskie notikumi Ukrainā, kuri tika atainoti arī dzejolī. Tur bija viss: mīlestība, karš, ķiršu ziedi. Sekojot tekstam uzmanīgi līdzi, varēja manīt jaunam cilvēkam netipiski nopietnas, pat smagas tēmas. Man dzejolis šķita arī poētiski ļoti labi risināts. Bija jauki, ka no klātesošajiem studentiem atsaucās tie, kas Kristu Annu [Belševicu] pazīst personīgi. Analīze un diskusijas tāpēc bija vēl patīkamākas un dzīvīgākas.

ML: Par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem latviešu literatūrā uzskatāma Latvijas Literatūras gada balva. Iepriekšējā gadā Jūs saņēmāt šo apbalvojumu par apjomīgo pētījumu "Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos". Vai Jūsu dzīvē kaut kas mainījās pēc balvas iegūšanas?

MG: (domā) Tas ir labs jautājums. Uzreiz pēc balvas saņemšanas "Zvaigzne ABC" grāmatnīcā Tērbatas ielā par lielu pārsteigumu mani atpazina pārdevēja un iedeva atlaidi grāmatai, ko pirku. Tas bija negaidīti un ļoti patīkami. Bet lielās līnijās nekas nemainījās, jo balvu saņēmu par darbu, kas bija jau izdarīts. Tagad ir citas idejas, un dzīve rit uz priekšu. Protams, ir ārkārtīgi patīkami, ka Tavs darbs ir pamanīts un novērtēts.

ML: Ir liels gods saņemt šādu apbalvojumu. Kā vērtējat šī gada nominantus? Vai Jums ir kāds favorīts, vai arī kāda autora nominēšana ir pārsteigums?

MG: (domā) Tā atklāti? (Smejas.)

ML: Jā, atklāti. (Smejas.)

MG: Ja godīgi, es ar acīm pārskrēju nominantu sarakstam, man patiešām kauns atzīties, bet es tajā pārāk neiedziļinājos. Iepriekšējā gada pretendentus labi pārzināju, nevis tāpēc, ka pati biju starp tiem, bet darbus zināju, jo gandrīz visus biju lasījusi. Šogad to neesmu vēl izdarījusi, un tā ir mana nolaidība. Es esmu patīkami pārsteigta par Janu Egli. Man viņas pirmais stāstu krājums patika, un pilnībā pievienojos novērtējumam, kad viņa saņēma balvu kategorijā "Labākais prozas darbs" par grāmatiņu "Gaisma", ja nemaldos.

ML: "Gaismā", jā.

MG: Viņu šogad izvirzīja atkārtoti, ja?

ML: Jā, atkārtoti.

MG: Tas, manuprāt, pelnīti – "Svešie jeb miļeņkij ti moi" ir vēl labāka par iepriekšējo krājumu. Man tiešām kauns atzīties, ka, izņemot Egli, neesmu iedziļinājusies šī gada nominantu darbos, bet pamanīju, ka šoreiz nav nevienas nominācijas literatūrzinātnē.

ML: Jā, tas ir atšķirīgi no iepriekšējā gada. Janai Eglei šogad ir sīva konkurence, jo nominēta arī Inga Žolude ar "Siltas zemes" turpinājumu "Materia Botanica", arī Māra Zālīte ar "Piecu pirkstu" turpinājumu "Paradīzes putni".

MG: Jā, par to man ir viedoklis – nepatika Zālītes romāna turpinājums. Esmu to pārlasījusi, bet tas šķita samākslots un samocīts. "Pieci pirksti" turpretī man šķiet brīnišķīgs darbs.

ML: Jā, pievienojos pozitīvajam viedoklim par romānu "Pieci pirksti".

MG: Man gan nav Zālītes pieredzes. Biju jauna, kad laiki mainījās. Jaunība man saistās ar folkloras kopu darbības sākumu, ar laiku, kad viss jau gāja uz gaišo pusi, un  nevarētu teikt, ka būtu izjutusi īpašu ideoloģisku spiedienu. Augu ģimenē, kurā valdīja brīva atmosfēra un bija lieliska bibliotēka. Varbūt tāpēc man likās, ka "Paradīzes putni" nav veiksmīgi izdevies turpinājums. Esmu izlasījusi visas Ingas Žoludes grāmatas, izņemot "Siltu zemi" un tās turpinājumu. Man patīk Žoludes darbi, arī tie, kas guvuši mazāku ievērību, piemēram, "Santa Biblia", kurā mūsdienu pasaules traģisms sasaucas ar Bībeles alegorijām.

ML: Kā Jūs vērtējat šībrīža procesus latviešu literatūrzinātnē? Vai saredzat šai nozarei nākotnes perspektīvas?

MG: Jācer, ka viss mainīsies uz labu, jāiet un jādara, tad jau tās nākotnes iespējas būs. Domāju, ka jaunie cilvēki, kurus patiesi interesē tas, ko viņi dara, jebkuros apstākļos paliks pie savas izvēles. Skatoties uz jaunajiem pētniekiem, kuri ienāk institūtā (LU LFMI), pārņem prieks par to, kā viņi attīstās un ar kādu azartu strādā, piemēram, Ginta Pērle-Sila pēta mācītāja F. D. Vāra savāktās tautasdziesmas, Ilze Ļaksa-Timinska uzstājās ar interesantu priekšlasījumu gastropoētikas konferencē. Tāpat arī Madara Eversone nesen publiski diskutēja ar Mārtiņu Bērziņu par Ojāra Vācieša jaunību. Prieks, ka jauni cilvēki ar lielu atbildību runā par tik ikonisku personību latviešu literatūrā, kāds bija Vācietis. Ļoti skumji par to, kāda ir valsts un arī Latvijas Universitātes attieksme pret humanitārajām zinātnēm un baltu filoloģiju. Par to, cik maz augstskolu interesē students, liecina fakultātes bibliotēkas darba laiks – piektdienās bibliotēka strādā tikai līdz pulksten 17.00, savukārt ēdnīcas darbalaiks vispār ir no pulksten 10.00 līdz 16.00. Kā lai pie grāmatām un ēdiena tiek tie, kas nāk uz nodarbībām vakaros?

ML: Jā, studenti arī vairākkārt ir sūdzējušies par ēdnīcas darbalaiku.

MG: Jā, man tas liekas prātam neaptverami, nemaz nerunājot par to, kādā veidā tiek arvien apcirpti lekciju saraksti. Šis ir pirmais gads, kad, ja grupā ir mazāk par pieciem studentiem, mums ir jālasa puse no paredzēto lekciju skaita, jo par otru pusi nemaksā. Iestājoties taču neviens students nav ar to rēķinājies. Pāreja uz trīsgadīgajām programmām bija ļoti nežēlīga, īpaši baltu filoloģijas studijām. Līdztekus studijām topošajiem baltistiem būtu jāapgūst ne tikai angļu un lietuviešu, bet arī vācu un krievu valoda, jo bez tām īsti nav saprotama Latvijas vēsture un kultūra. Mēs arī vienīgie piedāvājam tik padziļinātas studijas valodniecībā un literatūrzinātnē, kā arī teātra zinātnē. Šī ir vienīgā augstskola valstī, kuras nosaukums ir Latvijas (!) Universitāte, tā ir valsts galvenā augstskola, kas nes valsts vārdu, latvistikas un vispār nacionālajām zinātnēm tajā vajadzētu būt goda vietā, bet nu jau esam palikuši kā  cibiņi, tas ir sāpīgi.

ML: Piekrītu, turklāt eksistē viedoklis, ka uz Humanitāro zinātņu fakultāti nāk studēt tie, kas ir līdz ausīm iemīlējušies literatūrā. Labi, tagad pāriesim pie nedaudz personiskākiem jautājumiem. Kura ir Jūsu bērnības un šībrīža mīļākā grāmata? Kāpēc?

MG: Pirmā grāmata, ko izlasīju, bija "Pauks un Šmauks". Bet viena no mīļākajām grāmatām jau no bērnības man ir "Vinnijs Pūks". Esmu to vairākkārt pārlasījusi un lasījusi priekšā saviem bērniem. Man liekas, ka tā ir tik dziļa un brīnišķīga grāmata visiem dzīves gadījumiem. Pilnīgi fantastisks ir arī Vizmas Belševicas tulkojums. Pašlaik... (domā)

Prof. Māra Grudule nopietnu pārdomu brīdī

ML: Tas ir sarežģīts jautājums. Daudziem cilvēkiem tas sagādā grūtības, jo grāmatas netiek iedalītas šādās kategorijās. Labāk mainīt jautājuma formulējumu – kura nesen lasītā grāmata Jums ir raisījusi pārdomas, ir Jūs ietekmējusi?

MG: Ja jāsaka atklāti, tās ir grāmatas, kas ļauj labāk iepazīt to pasauli, par kuru mēs tik ļoti maz zinām, respektīvi, tā ir 16.–18. gadsimta kultūra, kuru pētu. Pašlaik strādāju pie tēmas par lasīšanas pieredzi Baltijā 16. gadsimtā. Ir aizraujoši saprast, ko un kā cilvēki tolaik lasīja, cik daudz viņi zināja, kas viņus interesēja. Mums ir priekšstats,  ka tas ir reformācijas un nemieru laiks, tika postītas baznīcas. Bet tas bija arī lasīšanas, plašu interešu un lielu atklājumu laiks. Vēl no pēdējā laikā lasītā lielisku pārsteigumu sagādājusi 20. gadsimta vācu un austriešu literatūra, vācu rakstniece Dorisa Derī (Dörrie) un austriešu – Tomass Bernhards (Bernhard). Abu darbus iepazinu, mašīnā klausoties audiogrāmatas.

ML: Jūs jau sniedzāt daļēju atbildi arī uz vienu no maniem tālākajiem jautājumiem, (smejas) bet pirms tam svarīgi noskaidrot: kā Jūs vispār nonācāt līdz literatūras zinātnei? Kāpēc izvēlējāties kļūt par literatūrzinātnes profesori?

MG: Nevarēju izvēlēties kļūt par literatūrzinātnes profesori, tas ir vēlēts amats.

ML: Tad kāpēc Jūs izvēlējāties tieši filoloģijas studijas?

MG: Nāku no ārstu ģimenes, un man arī bija vēlēšanas kļūt par ārsti, bet dažādu iemeslu dēļ, vidusskolā slinkoju ar ķīmiju un fiziku, kā jau tas nereti gadās. Šajos priekšmetos bija normālas atzīmes, bet nekas izcils, lai iestātos Medicīnas institūtā, kurā bija milzīgs konkurss. Otrs kārdinājums bija žurnālistika, bet izrādījās, ka arī tur  ir liels konkurss, un šķita, ka to nekad neizturēšu. Pilnīgi muļķīgi. Šķita, ka neesmu pietiekami gudra. Tāpēc iestājos filologos un tiku iekšā ar otro numuru. Kā jau jaunai meitenei man patika dzeja un literatūra. Mums mājās bija daudz labu grāmatu, un arī tas šķita aizraujoši. Filoloģijas studijās tomēr paguvu izmest cilpu arī žurnālistikā, jo pusgadu studēju Maskavas Valsts universitātē, un tad sapratu, ka tomēr žurnālistika mani neinteresē. Studijas bija diezgan saraustītas. Sāku studēt kopā ar vienu kursu, pēc tam bija Maskavas posms un pārtraukums. Tad es vēl apprecējos un piedzima dēls, tāpēc, kad atgriezos atpakaļ studijās, man jaunie kursabiedri šķita kā bērni, salīdzinot ar mani, kurai jau bija nodibināta ģimene un nopietna dzīve. Bija nepieciešams ātri un labi pabeigt augstskolu, lai dotos tālāk dzīvē.

ML: Varbūt Jums ir spilgtas atmiņas par pirmajiem studiju gadiem? Kādi īpaši  notikumi, piedzīvojumi ar kursabiedriem?

MG: Jā, īstā studentu dzīve man ir saistīta tieši ar diviem pirmajiem studiju gadiem. Kā jau tas bija ierasts padomju laikā, pirmais rudens mēnesis pēc uzņemšanas augstskolā tika pavadīts kolhozā Ērberģē. Tas bija ļoti krāsains un aizraujošs laiks. Manuprāt,  mūsdienās studentiem pietrūkst kopā būšanas un iepazīšanās ārpus fakultātes. Protams, bija arī smags darbs, bet mums par to samaksāja nelielu naudiņu. Tā bija arī laba iespēja iepazīt citam citu. Mums bija jālasa kartupeļi un jānovāc cukurbietes. Bija arī kolektīvas kartupeļu pankūku cepšanas, kad boikotējām apnikušās kotletes. Braucām ar vietējo puišu močiem uz lauku ballītēm. Bijām četras draudzenes, kuras kopā pavadīja laiku arī vasarās. Viens no maniem studiju biedriem bija latviešu dziedātājs Jānis Pakalnišķis, kuram bija diezgan ērkšķains liktenis. Ar savu intelektu un vācu valodas zināšanām viņš piedeva asumu visai mūsu grupai. Jānis bija ļoti gudrs un apdāvināts cilvēks. Kādreiz viņa dzīvoklītī kopīgi dziedājām un pētījām grāmatas. Bija arī lekcijas, ļoti nopietnas studijas un sēdēšana bibliotēkā līdz vēlam vakaram.

ML: Pēc Jūsu teiktā var spriest, ka tolaik starp studentiem bija daudz ciešākas attiecības, nekā tās ir mūsdienās. Arī lielāka vienotība un savstarpējā sapratne.

MG: Man ir grūti spriest tagad, skatoties no malas. Pirms vairākiem gadiem organizējām studentiem vasaras prakses, un tās bija obligātas, tad bija pāris gadu pārtraukums. Pagājušajā gadā mēģinājām praksi atjaunot, bet diemžēl šķiet, ka studentiem vairs nav vajadzības pēc kopābūšanas. Diemžēl mazinājusies arī  pienākuma un atbildības sajūta. Ja cilvēki pavasarī piesaka savu dalību praksē, nav jauki, ja īsi pirms brauciena, tā pēkšņi, turklāt masveidā, tā tiek atteikta. Tās laikam ir izmaiņas pašu jauno cilvēku iekšējā pasaulē – vienkārši viņi ir citādi, lielāki individuālisti. Arī vairs nav vajadzības pēc kolektīvas tusēšanas.

ML: Varu piekrist, katram sava dzīve un intereses. Vai Jūsu studiju grupā arī bija absolūta meiteņu dominance, vai mācījās arī vairāki zēni? Mūsdienās baltu filoloģijas studijās ir vērojama situācija, ka grupā mācās tikai viens zēns, vai arī pretējā dzimuma studentu vispār nav.

MG: Mums arī bija tā, ka mācījās tikai daži zēni, parasti katrā grupā bija divi vai trīs, tik traki kā šobrīd gan nebija. Filoloģijas fakultātes telpās tolaik studēja arī žurnālisti un bibliotekāri. Žurnālistos puišu un meiteņu sadalījums grupā bija apmēram puse uz pusi. 

ML: Jā, jo zēna klātbūtne meiteņu kolektīvā vienmēr ievieš zināmas pārmaiņas. Bet nu no studiju laikiem pie nopietnās pētniecības. Lai gan daļēju atbildi uz šo jautājumu jau saņēmu, tomēr kas ir Jūsu šībrīža galvenais pētniecības objekts?

MG: Nu, protams, lasīšanas prakses izpēte ir ļoti aizraujošs process, bet otra lieta, kas šobrīd nedod mieru, ar kuru labprāt dalos ar visiem, kas ir ar mieru klausīties, (smejas) ir Gotharda Frīdriha Stendera plašais interešu loks. Pašlaik mani ir apsēdusi doma, ka nav līdz galam izpētīta viņa līdzdalība apgaismības laikmeta muzikālajos procesos. Īpaši tas sakāms par ziņģēm, kuras mēs uzskatām par dzeju, bet faktiski tie ir dziesmu teksti. Viena no tautas apgaismības šķautnēm ir pamācību nodošana aizplīvurotā veidā, šai gadījumā – ar mūzikas palīdzību. Mūzika, dziedāšana un kustība kā cukurs ietin to tableti (mācību), lai vieglāk norīt. Apgaismības laikmets ir arī sieviešu solodziesmas, kantāšu un oratoriju uzplaukuma laiks. Stenders ir tulkojis arī Elīzes fon der Rekes solodziesmu tekstus un Grauna kantāti latviešu valodā, un mani interesē, vai viņš tiešām cerēja, ka tas viss arī latviski tiks dziedāts, kas dziedās un kam? Gandrīz visām ziņģēm ir norādītas melodijas, šķiet, tās neviens vēl nav pētījis. Lūk, tas ir jautājums, kas mani nodarbina.

ML: Kaut arī es apmēram nojaušu, par ko tas būs, vismaz par kuru laikaposmu, tomēr ko Jūs uzskatāt par savu pētniecisko veiksmes stāstu?

MG: Nozīmīgākais un veiksmīgākais ir pētījums, ar kuru nodarbojos šobrīd, (smejas) jo tas šobrīd ir visinteresantākais. Tas, kas jau ir publicēts, ir nolikts plauktā, un Dievs ar to. (Smejas.) Tikai reizēm ir žēl, ka redzi darbā kļūdas, kuras vairs nevar izlabot. Jo vairāk faktu, jo lielāka iespējamība kaut kam paslīdēt garām. Noteikti negribu izcelt kādu nozīmīgāko pētījumu, jo interesantākais ir tas, kas vēl tikai priekšā.

ML: Pētniecība ir laikietilpīgs process, kurā nepieciešama liela koncentrēšanās un pašatdeve. Kā Jums patīk pavadīt brīvo laiku ārpus nodarbošanās ar zinātni, vai Jums tāds vispār atliek?

MG: Man ir jāpateicas saviem universitātes kolēģiem, ka esmu varējusi nenodarboties ar birokrātiskajām lietām. Tas ir zināms viņu upuris manis dēļ. Vienmēr šīm lietām esmu pretojusies. Ja jāsaka godīgi, tad brīvais laiks arī aiziet pētniecībai. Ja kaut kas apnīk, tad droši varu turpināt ar ko citu. Tam bieži tiek veltītas arī sestdienas un svētdienas. Tas nav nekāds apgrūtinājums, nejūtos pārgurusi, jo man šī nodarbe ļoti patīk. Protams, ir svarīgi pavadīt laiku ar bērniem, cik nu tas ir iespējams. Esmu šausmīgi egoistiska. Jā, arī kaut ko iestādu. Ir patīkami, ja dārzā, par lielu brīnumu, kaut kas arī izaug, (smejas) jo dārzam pievēršos reti. Mans hobijs ir skriešana. Lai arī kurā pasaules malā būtu, man vienmēr ir līdzi skriešanas apavi. Parasti no rītiem agri ceļos un kādu pusstundiņu skrienu. Dzīvoju Jūrmalā. Pavasara rīti ir tik spirgti un dzidri, gaiss ir pilns dažādu skaņu. Pazīstu cilvēkus, ko parasti satieku skrienot, piemēram, riteņbraucējus un suņu staidzinātājus. Man patīk arī staigāt, klausos audiogrāmatas tajās valodās, ko protu, un tajās, ko vēl tikai mācos.

Kopā ar kolēģiem un „cīņubiedriem”: (no kreisās) prof. Pēteris Vanags, prof. Ieva Kalniņa, prof. Māra Grudule, Rīdigers Krēgers (Rüdiger Kröger) un prof. Gvido Straube.

ML: Sanāk, ka darbs ir arī Jūsu hobijs?

MG: Jā, un tāpēc nevajag sūroties, ka maz maksā. (Smejas.) Literatūras institūtā saņemu algu tieši par savu hobiju. Es to ļoti novērtēju. Savukārt universitātē man ir brīnišķīga iespēja strādāt ar studentiem. Grozies, kā gribi, visapkārt vieni hobiji. (Smejas.)

ML: Tas ir veiksmes stāsts, ka cilvēkam ir iespēja apvienot savu darbu un sirdslietu  vienā veselumā, jo nemaz tik bieži tā nenotiek.

MG: Domāju, ka kolēģiem, ar kuriem kopā strādāju, noteikti arī ir tāpat. Jā, zināmā mērā tāda pašapmierināšanās. Jauki, ka ir saprotoši cilvēki gan darbā, gan mājās. No agras jaunības es esmu jutusi arī radinieku atbalstu. Kad mūsu puikas vēl bija mazi,  trīs mēnešus pavadīju studijās un pētniecībā Kembridžas Universitāte Anglijā un ļoti novērtēju sava vīra uzņēmību un spēju ar visu tikt galā mājās Latvijā.

ML: Jauki, ka radinieki Jūs atbalsta, saprot un palīdz. Intervijas noslēgumā, manuprāt, nedaudz nostalģisks jautājums par to, kādas ir Jūsu sajūtas, apzinoties, ka jau pavisam drīz Humanitāro zinātņu fakultāte no klusās un mājīgās Visvalža ielas pārcelsies uz LU Rakstu māju Torņkalnā. Vai Jūs nepārņem sava veida melanholija vai skumjas, domājot par to?

MG: Mūsu pašreizējās atrašanās vietas lielākais ieguvums ir pagalms, kuru mēs īpaši varam novērtēt pavasaros un vasarās, arī rudeņos. Tas arī faktiski ir tas, kā man visvairāk žēl, jo, zinot jaunās ēkas kompleksu, nedomāju, ka tur varētu būt iespējams izbūvēt ko līdzīgu. Pozitīvi, ka Pārdaugavā attīstās sabiedriskā transporta, īpaši trolejbusu, satiksme, arī Nacionālā bibliotēka ir pavisam tuvu,  domāju, ka būs citādi,  būs labi. Galvenais, lai vēlmes, kas tiek ņemtas vērā, un plāni, kas tiek izstrādāti, ievērojot studiju un arī mūsu intereses, pēkšņi netiktu apcirpti. Nevarētu teikt, ka mani pārņem nostalģija, domājot par pārcelšanos uz jaunajām telpām.