Kā es gāju romantikas lūkoties

Bet par to nedaudz vēlāk. Jāsāk ar „kāpēc?”. Apzinoties, ka esmu nedaudz vairāk savažota ar literatūru kā daudzi citi, esmu pēdējā laikā dzirdējusi daudz jautājumu: „Kas notiek? Kāpēc sievietes lasa lubenes? Kāpēc „Fifty Shades of Gray” ir tik populārs? Kas tur tik īpašs?” Tiešām? Kāpēc pēkšņi tik specifiska un līdz šim pagrīdē esoša literatūra mūs vajā katrā grāmatnīcā, sarunā un ziņu virsrakstos? Kāpēc cilvēki vairs nesarkst pieminot, ka ir lasījuši lubenes? Vēl vairāk – viņi pat tās iesaka lasīt citiem! Manā arsenālā bija tikai nepieklājīgas atbildes un tās pašas snobiskas, atgādinot, ka kritiķi var lekt no jumtiem, bet šīs ir publikas pieprasītākās grāmatas, kuras dzīvo savu dzīvi, ejot no rokas rokā, no plaukta plauktā, lai tur vai kas. Un runā vēl, ka mūsdienās nelasa! Kā jau minēju, lai nekristu kaunā, kad sarunas pievēršas noteiktajai tēmai, meklēju pieredzējušāku partneri, kurš zina vairāk par to, kas ir lubu literatūra un kas ar to būtu jādara. Tā atradu sev sabiedroto internetā, kurš pavadīja mani šīs literatūras pasaulē, ļaujot ielūkoties forumos, kur nopietnāk kā pirms vēlēšanām tiek apspriesti varoņi un viņu rīcība („tas tik ir nelietis” un „tā tik ir maita”), topos, kur cītīgi lasītāji sarindojuši iecienītākos darbus (piemēram, kategorijās „Vīrietis uniformā” vai „Labākie geju vergi”), ļaujot vērtēt grāmatas, piešķirot zvaigznītes un piebilstot, ka „vispār jau varone bija pārāk liela ņuņņa”. Lai mana nepieredzējusī sirds no šīs informācijas nepamirtu, nolēmu koncentrēties uz grāmatām, kas šķiet vispopulārākās un ir izcīnījušas vispasaules sieviešu uzmanību, parādoties kā stabili pieturas punkti kaisles meklētāju grāmatplauktos, ar ko salīdzina un uz ko atsaucas. Jāpiebilst, internets man atklāja arī žanru plašumus, kādi iespējami, sākot ar fantastiskiem romāniem, kur vilkači karo ar citplanētiešiem, beidzot ar mīlestību Krusta karā. Vēsturiskais patiesums tajos gan ir tabu. Arī erotikas deva ir būtiska; tās daudzums ļauj lubu literatūras lērumā nošķirt erotisko (piemēram. E. L. Džeimsas (E. L. James) „Fifty Shades of Gray” (50 Greja nokrāsas)) no romantiskās literatūras (Džeimija Makgvaira (Jamie McGuire) „Beautiful Disaster” (Skaistais posts)), un šo nošķīrumu katrs lasītājs bez lielām literatūras teorijas zināšanām var izveidot pats, aprēķinot, cik procentuāli darbība notiek gultā vai tās apkaimē un cik daudz nepieciešams atsaukt atmiņā skolas anatomijas mācības. Tā kā sākotnējo interesi izraisīja romantiskās lubenes (arī tās, kuras nekautrējos saukt par pornogrāfiskām) par mūsdienām bez pārdabiskiem elementiem (lai gan tās lasot, šķiet, ka ar realitāti tomēr ir maz saistības, nebūšu piekasīga), tāpēc arī nolēmu apskatīt tieši šo kategoriju. Lai uzburtu tipisku šī žanra darbu sākumu, jāiedomājas situācija, kurā meitene nokļūst jaunā vidē (pārceļas, jo sāk mācīties universitātē, dodas darba meklējumos uz citu pilsētu utt.) un parasti jau pirmajā dienā ierauga vai satiek noslēpumainu vīrieti ar maģisku acu skatienu, no kura viņa nespēj novērsties. Tā viņas pasaule tiek satricināta, bet viņa ātri atgūstas un mēģina savaldīties. Tad viņa par viņu domā un domā, atceras un atceras līdz satiek atkal un pārliecinās, ka tās nav bijušas iedomas. Tālāk notikumi attīstās atbilstoši katra sižeta specifikai, tomēr neizlaižot dažus obligātos elementus. Tā kā šo romānu centrā nenovēršami ir divi varoņu, tad ir vērts noskaidrot, ar ko ir darīšana. Kas ir viņa? Viņa ir jauna meitene/sieviete, godīga un kārtīga, bez kaitīgiem ieradumiem. Viņai nav mātes vai uz māti nevar paļauties. Viņai ir tēvs vai onkulis, ar kuru ir labas attiecības, bet ar noteiktu distanci. Viņai ir labākā draudzene, kura mudina viņu kļūt sievišķīgākai un sakārtot privāto dzīvi. Viņa ir skolā, universitātē, darbā, kas viņai patīk, un brīvajā laikā viņa lasa Dž. Ostinu, Šarloti Brontē (radot manī pēc vairākiem darbiem izsalkumu pēc kādas varones, kura apzinās, ka literatūra nesākas un nebeidzas ar 19. gadsimta romantiskajiem romāniem, bet visu jau nevar gribēt). Viņa ir gudra un izskatīga, lai gan pati parasti neapzinās savu pievilcību. Viņa visticamāk ir jaunava, kura līdz šim vienkārši nav bijusi pietiekami ieinteresēta nevienā vīrietī. Kas ir viņš? Viņš ir seksuāli pieredzējis (pat ļoti), tomēr emocionāli noslēgts un nepieejams. Viņš ir bagāts vai pietiekami turīgs, viņš ir smagi strādājis, lai iegūtu finansiālo neatkarību. Viņš ir pārdabiski pievilcīgs un ļoti muskuļots (spriežot pēc apraksta viņam būtu jāapmeklē sporta zāle vismaz 5x nedēļā, tomēr reti kurā romānā varonis to dara, tā kā viņa atlētiskuma izcelsme paliek noslēpumā tīta). Viņš ir emocionāli nenobriedis un nav gatavs nopietnām saistībām, domājot, ka nav spējīgs mīlēt. Viņš ir traumēts. Ak, meitenes, uzmanieties no puišiem bez dziļām bērnības traumām! Viņam vienmēr seko lauztas sirdis un ilgu pilni skatieni. Lasot šos romānus, rodas aizdomas, ka kaut kur ir pamācība, kā tie būtu jāraksta, kādiem jābūt varoņiem un kam obligāti būtu jānotiek. Lai arī manos ilgajos meklējumos biedra interneta pavadībā šādu pamācību neatradu, tomēr varētu mēģināt to radīt. Valodai ir jābūt vienkāršai un ar regularitāti, proti, nevajag aizrauties ar sinonīmiem vai tēlainiem aprakstiem, ja reiz sāki aprakstīt „uguni acīs”, tad nav ko runāt par „degsmi”, „liesmu” vai, diespas, „kvēli”; nevajag jaukt lasītājiem galvu! Tas nekas, ka jau 3 lapas lasām par uguni – stabilitāte un noturība ir romantiskās literatūras pamats! Arī varoņu aprakstos nevajadzētu aizklīst pārāk tālu: varone vienmēr ir īpaša ar savām acīm, matiem un lūpām (uz kurām varonis nespēj beigt skatīties), bet viņš ar iespaidīgiem vēdera muskuļiem un, protams, acīm. Varone ir pārāk slaida un trausla, tāpēc varonis rūpējas, lai viņa vienmēr būtu paēdusi. Vai nav sapnis? Viņš rūpējas ne tikai par viņas ēdienkarti, bet arī drošību, jo viņa regularitāti pamanās iekļūt nepatikšanās, no kurām tikai viņš spēj to izraut. Šeit populārs pavērsiens ir izvarošanas mēģinājums, kur, piekaujot uzbrucēju, vīrietim iespējams demonstrēt, ka plaši aprakstītie muskuļi domāti ne tikai estētiskiem nolūkiem. Tā kā viņš ir sliktais/bīstamais puisis, tad arī motocikls ir ļoti vēlama sastāvdaļa un arī kāds tetovējums (vismaz uz romāna beigām ir ļoti ieteicams uztetovēt varones vārdu virs sirds). Ja varonis nav praties viņai uzdāvināt tetovējumu uz sirds, tad viņam vismaz būtu jāspēj atrast kāda ļoti pārdomāta dāvana, kas atklāj, cik ļoti labi viņš viņu izjūt un saprot. Tad, kad viņš beidzot ir viņu iekarojis un liekas, ka labāk vairs nevar būt, viņam ir jāizdara kas pietiekami nelāgs, lai viņa aizietu prom. Tad viņam ir jānožēlo sava rīcība un jāsaprot, ka visa vaina ir viņā un traumās, kurām viņš ar varones palīdzību pamazām ticis pāris, un atkal ļoti pārdomātā veidā viņa jāatgūst. Viņam ir jāsaprot, ka viņš nekad vairs negribēs nevienu citu sievieti un jāatzīst, ka varone ir viņu iemācījusi mīlēt. Beigās obligāti jābūt kāzām. Tik tālu skaidrs. Ko mēs no visa varam mācīties? Ja pieņemam, ka auditorija ir sievietes, mums tātad būtu jāidentificējas ar varoni un varonis jāpieņem kā vīrieša ideāls. Kas tad ir tas, kas mums būtu jāmeklē? Dziļi traumēts (piemēram, pieredzējis mātes izvarošanu un slepkavību kā Tamāras Vēberes (Tammara Webber) romānā „Easy”(Viegli)), nespējīgs veidot ilgstošas attiecības un noslēgts indivīds (Sylvain Reynard „Gabriel's Inferno” (Gabriela elle)), kuram uzmesties par glābēju, māti un psihoterapeitu. Tomēr viņam ir jābūt finansiāli neatkarīgam, vēlams ļoti bagātam, spēcīgam, tādam, kas var pasargāt, tātad jāapmierina tēva komplekss. Varonei (sievietei) jābūt maigai, bet noteiktos brīžos ar stingru nostāju, vēlams histēriskai ar tendenci atklāti konfliktēt un skandalēties, arī bieži raudāt un nespēt valdīt pār savu ķermeni (Nezinu, vai tā ir kāda slimība, ar ko viņas visas sirgst, bet atliek varonim viņām pieskarties, un viņas zaudē spēju domāt. Klīniskajiem pētījumiem būtu vieta.). Nav pārsteidzoši, ka autores skatās 19. gadsimta virzienā, meklējot literāro ideālu vai patiesībā utopiju. Rodas iespaids, ka nekas nav mainījies, jo gan Džeinas Ostinas varonēm, gan mūsdienu sievietēm vienīgais mērķis un galvenais sasniegums ir laulības. Ja 19. gadsimta aristokrātu sievietēm precības bija vienīgā „karjeras” iespēja, tad lubeņu varonēm laulības joprojām piespiedu kārtā tiek konstruētas kā apliecinājums laimei un pozitīvai nākotnei. Šajos darbos vīrietis joprojām valda pār sievieti un viņu definē, ar savu klātbūtni vai prombūtni nosakot viņas dzīvi kā izdevušos vai ne. Lasītājam šajā situācijā simpatizē iespēja uzvelt atbildību par sevi un savu nākotni citam, kad nav jācīnās katru dienu, jo veiksmes un laimes garants – vīrietis – ir iegūts. Kuram (kurai!) gan negribas, lai par viņu parūpētos? Domāju, romantiskās literatūras viens no veiksmes iemesliem ir tas, ka daudzas sievietes jūtas nenovērtētas un nav spējušas realizēt savu pieķeršanās un rūpju potenciālu, bet šādos romānos par nodrošinātu nākotni ir jāmaksā tikai ar savu mīlestību. Aizmirstiet par garām darba stundām un nemazgātām zeķēm, viss, kas jums nepieciešams, ir spēja mīlēt! Tik vienkārši. Daudz tiek runāts par to, vai šī literatūra ir vēlmju atspoguļojums, vai tā uzrāda sieviešu dziļākās ilgas. Šķiet, drīzāk tā ir ļaušanās fantāzijai, kura ne vienmēr atbillst patiesajām vēlmēm, jo sapnis realitātē ātri vien varētu kļūt par murgu. Tā populārais romāns „50 Greja nokrāsas” ar spēcīgu sadomazohistisko ievirzi vairumam lasītāju tomēr apmierina ziņkārību, nevis patiesās vēlmes. Līdzīgi ir arī ar situācijām, kurās varonis ir bruņinieks, kas izglābj varoni. Šķiet ļoti cēli un romantiski, bet nedomāju, ka atrastos daudz lasītāju, kas vēlētos, lai kāds viņas sit un mēģina izvarot vai nolaupīt. Romantiskā literatūra līdzīgi kā detektīvromāni liek ļauties piedzīvojumiem sēžot dīvānā un pavadīt laiku pārlieku nepiepūloties, jo fantāzijai var ļauties bez drošības siksnām. Potenciālajam lasītājam patiks arī apliecinājums, ka varoņi ir skaisti un pievilcīgi, ideja, ka katram cilvēkam ir dvēseles radinieks, kas ir gatavs pieņemt otru ar visām nepilnībām. Ne velti mūsu fitnesa un selerijas kātu gadsimtā ir tik patīkami tīksmināties ar domu par iespēju atrast tādu vīrieti, kurš nevis izsaka mājienus par nepieciešamību iepauzēt ar konfektēm, bet rūpējas, lai varone būtu gruntīgi paēdusi un veselīga. Varonis viņai bieži liek teju vai atplaukt, ne tikai uztverot varoni kā arvien skaistāku, bet palīdzot ar pašnovērtējumu un uzmundrinot. Īsts biedrs. Lai arī apkārtējā vidē par seksualitātes trūkumu nevarētu sūdzēties, tomēr romantiskā un īpaši erotiskā literatūra blakus visam bezpersoniskajam un agresīvajam piedāvā izteikti personisku jutekliskumu, kas ir pretstats ikdienai ar atkailinātām popzvaigznēm vai gadījuma sakariem aiz garlaicības. Šis jutekliskums ir varoņu dziļākā nepieciešamība, tā ir viņu iespēja pieskarties mīļotā cilvēka būtībai, sievietēm tik simpatizējošā maksāšana ar mīlestību – tātad nav jāapbraukā Tibeta vai jālaimē miljons, jo viss potenciāls jau ir cilvēkā pašā. Nav vienas atbildes, kāpēc romantiskā literatūra ir ierāvusi savā viesulī visu rakstniecību vai vismaz veikalu skatlogus. Var runāt par nepiepildītām ilgām un izglītības trūkumu, televīzijas notrulinošo ietekmi vai vēlmi pretoties absurdajai realitātei ar harmonisku pastāstu. Romāni ir vienkārši interesanti, būvēti uz raitu sižetu un skaidru nobeigumu, kur katrs var palidināties pasaku valstībā. Skaidrs ir viens – žanrs ir izbēdzis no splīna pārņemtu mājsaimnieču spilvenapakšām un devies iekarot katras sievietes naktsskapīti. Un, ja kādu pietiekami neizklaidē paši darbi, tad atliek vien apskatīt grāmatu vākus (litreactor.com/columns/the-top-10-worst-romance-covers; wtfbadromancecovers.tumblr.com) un pārliecināties, ka cilvēka fantāzija un sirds var būt ļoti plaša un dažāda!