Par meistaru un pārējiem trakumiem

Stāsti, kuri pārsvarā veidoti reālisma tradīcijā, ieved lasītāju 20. gs. otrās puses ķīniešu ikdienā. Attēlotā pasaule ir diezgan nomācoša, un tēli, kuri ir ļoti pieticīgi, bet cenšas no dzīves paņemt pašu labāko, visbiežāk nāk no nabago ļaužu kārtas. Stāstos ir aplūkotas sociāli sāpīgas tēmas, kā, piemēram, pensionāra centieni būt vēl noderīgam darba vidē, lai spētu uzturēt ģimeni, nabago ļaužu dzīve un centieni izdzīvot pretstatā bagāto ļaužu dzīvei, u. c. Lai arī stāstu fons ir reāla dzīve ar reālistiskiem notikumiem, daudzos Jeņa stāstos iekrāsojas arī mistika. Tā, piemēram, stāstā "Lidojums" vēstīts par līgavu, kura, uzlaidusies ciema kapsētas augstākajā kokā, atsakās nākt lejā pie savas ģimenes izraudzītā līgavaiņa. "Kaut arī Gaomi ziemeļaustrumu pagastā pieredzēti visādi brīnumi, tomēr lidojoša sieviete bija pirmo reizi. [..] Tad Jeņjeņa nolaidās vecās kapsētas priedājā ciema austrumos. Melnais priedājs pletās trīs mū platībā un pārklāja vairākus simtus zemes klaipiņus, kuros ievīstīti ziemeļaustrumu pagasta ļaužu senči." (67.–68. lpp.) Tāpat mistikas apvīts ir stāsts "Caurspīdīgais redīss" par kādu Šmulīti, kurš nerunā, bet redz skaņu krāsas un tiecas vēlreiz atrast zeltaini caurspīdīgo redīsu. Man kā lasītājai rodas sajūta, ka mistikas iejaukšana stāstos par cilvēku ciešanām vai pakļaušanos kādai varai mazina šo stāstu drūmumu. Izņemot ārā mistikas elementus un autora sulīgos dialogus, stāsti pārāk skarbi un tieši atklātu pasaules un dzīves ne tik gaišo pusi. Divos stāstos – "Teļš" un "Caurspīdīgais redīss" – blakus mistikai un ķīniešu ikdienai parādās arī politiska nokrāsa, jo stāstos atveidota Ķīnas vadoņa Mao Dzeduna izveidotā komunistiskā doktrīna un cilvēku dzīve tajā. Stāstā "Teļš", kaut arī nedaudz komiski, tiek atainota zemnieku dzīve zem partijas sloga: "Teļš ir ražošanas līdzeklis, tautas kolhoza pamatu pamats. Ja cilvēks nomirst, tad kolhozam ne silts, ne auksts, bet, ja nomirst lops, tad pat partijas komitejas sekretāram rūp." (146.–147. lpp.)  Stāsta galvenais varonis ir mazs puika, kurš kopā ar vienu no ciema sirmajiem zemniekiem cenšas rūpēties par trim nežēlīgi kastrētiem teļiem. Mo Jeņs šeit atklājis divu paaudžu pasaules skatījuma sadursmi: mazā zēna un vecā, pirmspartijas laiku piedzīvojušā sirmgalvja redzējumu uz pasauli un lietu kārtību. Lasītājs var arī iepazīties ar to, kā cilvēki centušies iekārtoties dzīvē, piemēram, labi tam, kurš ticis par kolhoza pavāru, tam vienmēr ir, ko ēst, vai arī – kā nedaudz šmaukties, lai dzīve būtu kaut nedaudz patīkamāka. Stāsta beigās ne tikai nomirst teļš, bet arī parādās kas līdzīgs karmas likumam – ja tu citam dari sliktu, tad tas notiks arī tev pašam. Respektīvi, mirušo teļu partija neļāva nogādāt mājās, sakot, ka tā tiks aplipināti pārējie lopi, taču turpinājumā parādās ironija: "Trīs dienas pēc mūsu teļa nāves, tieši 1970. gada 1. maijā, kolhoza centrā notika kas neticami šausmīgs. Vairāk nekā trīssimts cilvēku cieta no pārtikas saindēšanās. Saindējušies pārsvarā bija kolhoza pārvaldes kadri, ēdināšanas iestāžu darbinieki un viņu ģimenes locekļi." (175)

Tādam lasītājam, kurš, līdzīgi kā es, neko daudz nezina par ķīniešu kultūru un dzīves paradumiem, šī ir ļoti laba lasāmviela, jo kopā ar tulkotāja piezīmēm, jeb kā es to uztveru – ķīniešu kultūras abc, spēj iepazīstināt ar šīs tautas kultūru un paradumiem, un arī vēsturi. Bez Raimonda Jaka izveidotajām piezīmēm patiešām būtu grūti izprast un pat pamanīt atsevišķus stāstu elementus vai Mo Jeņa asprātību. Taču lasītājam, kurš jau ir pazīstams ar ķīniešu literatūru dažādos laika posmos un arī ar šīs tautas kultūru, šī būs burvīga grāmata, lai pasmietos par cilvēku divkosību, par likteņa spēlēm un reizē arī smagi nopūstos par to, ka ne visiem dzīvē ir paveicies. Mo Jeņa darbi ir sulīgi, un, lai saprastu, ko es ar to domāju, tie ir jāizlasa.