Iespējams, esi kādreiz domājis – ja reiz notiktu kas šausminošs ar Tevi vai ģimeni, vieglāk būtu mirt. Bet kas notiek, kad izdzīvošanas instinkts ir lielāks par padošanos? Cik liela ir dzīvotspēja asniņam, ko sauc par dvēseli, neauglīgā zemē, kad tam pāri akmeņus ber? Reizēm mūsu dzīvība kā sliktā, tā arī labā nozīmē ir atkarīga no līdzcilvēkiem. Daži ziedos savu stafetes kociņu, lai Tu spētu izcīnīt šo spēli un DZĪVOTU. Par šīm un citām cilvēka gara vērtībām var lasīt Rūtas Šepetes (Šepetys) romānā "Starp pelēkiem toņiem" (Zvaigzne ABC, 2019). Pēc romāna motīviem ir uzņemta arī filma "Pelni sniegā".

Ar Rūtas Šepetes rakstīto saskaros jau otro reizi, pirmo lasīju viņas romānu "Jūras sāļums" (Zvaigzne ABC, 2017). R. Šepete ir amerikāņu rakstniece ar lietuviešu saknēm. Viņas tēvs, lietuvietis, kopā ar saviem vecākiem atstāja Lietuvu Otrā pasaules kara beigās. Autore darbos pievērsusi lielu uzmanību Otrajam pasaules karam un tā sekām – kā tas ir ietekmējis cilvēkus un kādus nospiedumus atstājis nākamajās paaudzēs. Romāna "Jūras sāļums" ("Zvaigzne ABC", 2017) galvenā varone Joana, pabeigusi medicīnas studijas, ir spiesta doties bēgļu gaitās. Savukārt "Starp pelēkiem toņiem" centrā ir Joanas māsīca Līna, kuru ir piemeklējis pavisam cits liktenis.

1941. gada 14. jūnijs, Līnai un viņas ģimenei, tāpat kā citiem Baltijas valstu ļaudīm, bija izšķirošs. Šajā naktī sākās spēle par dzīvību, kas ilgs vairākus gadus. Bez paskaidrojumiem viņi tika sastumti smagajā mašīnā, nogādāti līdz lopu vagoniem un deportēti no dzimtenes. Mierīgs ģimenes vakars beidzies ar šausmu virpuli. Ir dotas vien pāris minūtes, lai sakrāmētu savas mantas un paņemtu vien pašu nepieciešamāko. Kas gan ir pats nepieciešamākais, ja nezini, uz kurieni un uz cik ilgu laiku tevi ved prom? Vienā acumirklī mantai pazūd vērtība vai tieši pretēji – manta kļūst dzīvības vērta.

Dzīvība, sadevusies rokās ar nāvi, būs klātesošas visa romāna laikā. Nekas netiks idealizēts vai noklusēts pieklājības pēc. Mirs bērni, veci un jauni cilvēki. Viņi tiks nošauti, nomērdēti badā vai piedzīvos sakāvi, cīnoties ar smagu slimību. Neies secen arī nehigiēniski un kaunpilni apstākļi. Slimības un utis. Lasot prātā pārcilāju vērtības, kuras mūsdienās ir kļuvušas pašsaprotamas. Iespējams, tikai mūsu vecvecvecāki ir iepazinuši situāciju, kad jāvāra kartupeļu mizu zupa vai jādala viens katrupelis uz trijiem. Ja reiz kas tāds ir piedzīvots, tas paliek uz mūžu. Un, izlasot romānu, varbūt ir iespējams labāk saprast iepriekšējo paaudžu nemitīgo taupīgumu un nesaprotamo ziemas krājumu papildināšanu.

Kā iepriekšējā, tā arī šajā grāmatā autore ir izveidojusi kartes, lai lasītājs labāk orientētos grāmatas notikumos. Tiek iezīmēts gan ceļš no Lietuvas līdz Sibīrijai, gan laika grafiks, cik ilgi katrā no pieturvietām vai spaidu darbu nometnēs uzturas deportētie. Autore romānā aprakstījusi 440 dienas. Šajās dienās cilvēks tiek lauzts gan garīgi, gan morāli. Tiek šķirtas ģimenes un mīļotie, tiek atdota dzīvība un pēdējais pārtikas kumoss. Kauņa, Lietuva–Trofimovska, Ziemeļpols 440 dienās. Un tas ir tikai sākums.

Pēc divpadsmit un vairāk gadiem, kas pavadīti Sibīrijā, atgriežoties dzimtenē, šiem cilvēkiem tika liegts runāt par viņiem nodarīto kaitējumu, draudot ar atkārtotu deportāciju. Taču stāsti ir saglabājušiem, jo bija drosmīgie, kas dalījās atmiņās. Cilvēki gadu desmitiem ir baidījušies runāt par šiem notikumiem. Rūta Šepete atklāj šo tēmu plašākai auditorijai un, iespējams, šādā veidā arī aizraujot jauno paaudzi painteresēties par savas dzimtas vēsturi.

Vai vara iznīcina cilvēciskumu? Varbūt cilvēka gars ir daudz spēcīgāks par jebkuru varu.

Dalīties