Akadēmiskais centrs
Ruta Kurpniece: Kāda ir Tava ikdiena? Cik ļoti tā ir saistīta ar folkloru?
Ilga Vālodze Ābele: Mana ikdiena ir piesātināta ar savstarpēji ļoti atšķirīgām aktivitātēm dažādās vidēs. Šobrīd strādāju ar kopienas izrāžu producēšanu dažādās Latvijas vietās. Šajā projektā ārzemju laikmetīgā teātra eksperti sadarbojas ar vietējiem profesionāļiem un amatieriem. Šovasar man arī ir iespēja organizēt jauniešu nometni par dažādiem politikas modeļiem, tāpat īstenoju ar vides piesārņojuma aktualizēšanu saistītas iniciatīvas, diezgan aktīvi darbojos arī folkloras studijā "Banga". Šīs nodarbes mijas ar citiem kultūras un sociāliem notikumiem, kurus turklāt vēl mēģinu savienot ar studijām. Atbildot uz jautājuma daļu par folkloru, jāsaka, ka tā nemanot pamanās iespraukties vairumā manu aktivitāšu. Kopienas teātra izrāžu izstrādes posmā, piemēram, devos vairākās ekspedīcijās uz Tilžu, veicot dzīvesstāstu intervijas. Daļa savākto stāstu tiek izmantoti dramaturģijā, taču fiksētas arī folkloras vienības, kuras noteikti būs jāpārskata. Tās būs noderīgas vai nu studijās, vai kādā radošā folkloras pasākumā.
''Banga'' krievu folkloras kopas ''Berendejka'' jubilejas koncertā (foto: Daniel Fedchenko)
R.K.: Tu šobrīd maģistrantūrā studē folkloristiku. Kā Tu nonāci pie lēmuma studēt baltu filoloģiju un kāpēc tieši folkloristikas modulī?
I.V.Ā.: Šī programma ietver to, kas mani vienmēr ir interesējis – kultūru, vēsturi, mākslu, valodu – un to, ar ko esmu saskārusies visas dzīves laikā – folkloru. Īsi pirms iestāšanās baltu filoloģijas bakalaura programmā sapratu, ka vēlos gūt padziļinātu izpratni par to, ko dzīves laikā arvien klātesošā folklora manī ielikusi. Vēlēšanos studēt papildina arī aizraušanās ar tradicionālo mūziku.
''Banga'' Hāgenskalna komūnā (foto: Oskars Upenieks)
R.K.: Zinu, ka darbojies folkloras studijā "Banga". Kā Tu tur nonāci?
I.V.Ā.: Es nevis tikai darbojos, bet pirms vairāk nekā trim gadiem pati to izveidoju. Sapratu, ka vēlos dziedāt, spēlēt instrumentus un pamatīgāk pētīt folkloru kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Tā kā neredzēju šī mērķa īstenošanai atbilstošu vietu, radīju to pati. Šobrīd jau esam pamatīgi izauguši, taču joprojām mēģinām saglabāt nosacīti šauru, jau iepriekšējās draudzībās un folkloras pieredzē balstītu dalībnieku loku, kopā ne tikai piedaloties vai vadot pasākumus, bet arī svinot svētkus vai parastu ikdienu savā, bandzenieku, lokā.
R.K.: Cik esmu dzirdējusi, tu aizraujies arī ar bezatkritumu saimniekošanu. Pastāsti, kāds ceļš tevi pie tās aizveda un kāpēc, tavuprāt, cilvēkiem to vajadzētu piekopt?
I.V.Ā: Pirms pāris gadiem apjautu, ko cilvēki dara ar dzīvo dabu, un pamazām sāku justies atbildīga par to, kā dabu negatīvi ietekmē mans dzīvesveids. Tagad šķiet savādi, ka bija jāpaiet apmēram divdesmit gadiem, lai kaut kas tāds pavisam skaidri iesprauktos manā apziņā. Lai vismaz nedaudz paildzinātu iespēju dzīvot skaistā un cilvēkiem piemērotā pasaulē, izvairos no neilgtspējīga iepakojuma, līdz ar to iepērkos beziepakojuma veikalos vai "laužu sistēmu" lielveikalos ar saviem auduma maisiņiem un daudzreizlietojamajiem ēdienu traukiem. Tāpat neiegādājos preces tikai tādēļ, ka varu tās atļauties, bet apdomāju to nepieciešamību. Esmu atklājusi, ka, piemēram, zero waste idejās balstīta dāvināšanas tradīcija, sniedzot sev tuvajiem kādu piedzīvojumu, nevis lietu, rada arvien vairāk labā. Par to priecājos arī pati, jo lietas man vairs nesniedz tik daudz gandarījuma, kā piedzīvojumi. Domāju, ka cieņu un atbildību pret dabu manī ielikusi folklora. Ir aizkustinoši skaisti atklāt savu piederību dabai, svaigā pavasara gaisā gavilējot kalna galiņā.
Pie zināšanu kalna (foto: Sandis Lazda)
R.K.: Vai Tu aicinātu citus mūsdienu jauniešus studēt folkloru?
I.V.Ā.: Es aicinātu studēt folkloru tos cilvēkus, kuri vēlas izprast savas kultūras veidošanos, gūt iespēju analizēt sevī un apkārt notiekošos procesus, kā arī pieredzēt vasaras ekspedīcijas ar brīnišķīgiem mācībspēkiem un patiesu Latvijas novadu cilvēku atklātību.
R.K.: Kāds būtu Tavs novēlējums vai ieteikums topošajiem un esošajiem studentiem?
I.V.Ā.: Darīt to, kas katru individuāli interesē tādā veidā, lai no tā būtu kāda jēga. Es, piemēram, nestudēju, lai apgūtu profesiju, kaut gan ir apstiprinājies, ka šīs studijas sniedz dažādas darba iespējas, bet gan lai paplašinātu izpratni par to, kas man ir saistošs, un domāju, ka tam ir līdzvērtīga vai pat lielāka jēga par veiksmīgu karjeras veidošanu. Novēlu arī novērtēt, ka mūsu valstī šāda iespēja daudziem ir bez maksas, un izmantot to.
2017. gada ekspedīcijā Daugavpils novadā (foto: Uģis Nastevičs)
Ar Ilgu sarunājās "Ubi Sunt" redaktore Ruta Kurpniece.
