Kārtīgs burlaciņš. Aldis Bukšs „Parādu piedzinēji”

Laimīgie tāpēc, ka romāna darbība norisinās mūsu pašu dzimtenē un tas valkā vienam otram tik dzirdēto un pazīstamo parādu piedzinēju vārdu. Izdevēji jau pirms grāmatas iznākšanas solīja sagādāt pamatīgu adrenalīna devu lasītājam un sējumam pareģoja ilgus kundzības mēnešus pirktāko grāmatu topos. Melots nebija, jo par spīti izvēlīgajam latviešu lasītājam grāmata joprojām tiek brangi vērtēta un pirkta.

Pirms aplūkoju pašu romānu, ļaujiet nedaudz pagremdēties nepiedodami subjektīvos, bet visnotaļ interesantos novērojumos par šo vidējo latvieti–lasītāju. No malas skatoties, latvietis–lasītājs pēc dabas ir ārkārtīgi prasīgs. Labu drēbi tas pazīst jau pa gabalu, un grāmatnīcu pirktāko grāmatu topos vienmēr atradīsies pa kādam aizjūras asa sižeta kriminālromānam, šaušalīgam slepkavliteratūras dižpārdoklim vai, sliktākajā gadījumā, pseidovēsturiskam, sazvērestības teoriju bagātinātam detektīvam. Tomēr latvietis bieži ir arī neapmierināts un sūdzas, ka pašu zemes autori izklaidējošu un spraigu literatūru pietiekami naski nerada. „Kas tad tas par trilleri!?” purpēja tauta, kad iznāca Viļa Lācīša „Amsterdamas princips”, „tas jau atkal kaut kāds postmodernisms.” Kad šī gada sākumā iznāca Jurģa Liepnieka un Nila Saksa „Nāve – tās nav beigas”, ļaudis lēsa, ka beidzot latvieši ir uzrakstījuši kārtīgu detektīvu un pa brāļu Kaudzīšu metodei un amerikāņu modei darinātais romāns beidzot aizpildīs vāji pārstāvēto „latviešu detektīva” nišu, tomēr beigās atkal slikti – nosperts esot viss, sākot jau ar grāmatas nosaukumu un beidzot ar vāka krāsas toni. Vēlāk klīda runas, ka detektīvu, kas nav pārsātināts ar intelektuālām peripetijām, elēģiskām gaudām vai postmodernu sižeta līnijas kroplību, latvietis uzrakstīt nespēj. Un pēkšņi rezonansi sabiedrībā saceļ jaunais rakstnieks Aldis Bukšs, kuram esot izdevies radīt to, ko lasītājs tik ilgi ir kārojis, – kārtīgu latviešu burlakromānu. Milzīgs sprādziens! Visi pēkšņi atceras rakstnieku Andri Kolbergu un lēš, ka Aldis Bukšs esot viņa reinkarnācija, pašam A. Kolbergam vēl dzīvam esot. „Kārtīgs bandītu gabals!” runā viens. „Tirpas skrēja pār muguru no spriedzes!” kliedz cits. „Cauru nakti lasīju!” teic trešais. Izrādījās, ka Latvijas literatūru veidojošā masa ir nevis skumjās elēģijas un postmodernisms, bet nekas cits kā burlakromāni.

Tomēr, kā jau minēju, es runāju gaužām subjektīvi. Attaisnojoties jāpiebilst, ka detektīvus bieži nelasu. Tie man ir pārāk viegli. Kā jau kārtīgs latviešu jauneklis, priekšroku dodu Umberto Eko romāniem ar, teiksim, „True Detective” seriāla aizdaru. Vai arī – Raskoļņikova tipa noziegumiem un visām tām psiholoģiskajām peripetijām, kas notiek varmākas galvā. Tomēr ne bez izņēmumiem, jo savulaik, kad strādāju vietā, kur trīspadsmit stundas dienā bija jālasa grāmatas, uzsēdos uz Džona Grišama adatas. Dž. Grišams man ļoti patika, tomēr Aldis Bukšs ir labāks, jo savējais. Kā pieredzējis lasītājs varu teikt, ka, ja šeit būtu Amerika, tad „Parādu piedzinēji” sapelnītu autoram pieklājīgu summiņu. Un kā nu ne – ieturēts labākajās detektīvžanra tradīcijās, kad grāmatas lapas tiek iesmērētas ar atkarību raisošām vielām un lasītājs nespēj nolikt grāmatu malā līdz pēdējai lapaspusei, pēc kuras seko moraļņiks, zapļots, grāmatu paģiras, vienā vārdā sakot, stāvoklis, kad ir ļoti bēdīgi, ka grāmata ir izlasīta. Ar mani nebija citādi. Grāmatu „izrāvu cauri” divos vakaros un piecas dienas pēc tam vēl sērfoju internetā un meklēju informāciju par deviņdesmito gadu reketieriem un to pastrādātajām neģēlībām. 

Bet nu pie lietas. Notikumi romānā risinās neilgi pēc tam, kad Latvijas ekonomika ar pilnu gāzi „iemauca” sienā un nauda bija tikai bankām, bandītiem un parādu piedzinējiem. Precīzāk, ap 2010. gadu. Galvenais varonis – izbijis militārists Ritvars – atlido no Anglijas, lai apciemotu vecākus un noskaidrotu visu sīkāk par problēmām, kas viņus skārušas. Pārsteigums ir liels, kad Ritvars uzzina, ka vecākus draud izlikt no dzīvokļa, ja uz karstām pēdām netiks samaksāts 6000 latu liels parāds bankai. Bijušā armijas biedra lāga urļika Sergeja mudināts, Ritvars iesaistās parādu piedziņas biznesā, kas ieved labsirdīgo un godīgo puisi Latvijas noziedzīgās pasaules arēnā. Rekets, izspiešana, iebiedēšana, bandīti, urlas, pakaļdzīšanās, slepkavības, intrigas – tas viss biezā slānī sastopams šajā romānā. Un kas pats aizraujošākais – viss notiek nevis Volstrītā vai Londonas kloāku sistēmā, bet gan šepat – mūsu mīļajos Pļavniekos, Maskavas priekšpilsētā, Vecrīgā un citās ar labu un nelabu slavu apveltītās Latvijas vietās.

Grūti gan pateikt, kas tieši lasītājā raisa simpātijas pret šo darbu – vai tas, ka autors sižeta līniju izstrādājis pēc visiem komerciālās literatūras likumiem, kad lasītājs gribot negribot tiek ierauts tekstā, vai arī tas, ka darbība norisinās vietās, kas, piemēram, pa tramvaja logu, jāredz teju katru dienu. Visticamāk, formula, kāpēc šis darbs ir tik aizraujošs un to lasīt ir ļoti viegli, ir veiksmīga abu minēto faktoru sintēze. Protams, nav jau tā, ka viss ir tik skaisti un jauki, bet, ja lasītājam izdodas atslēgt savu grūtās literatūras izkopto intelektuāļa uztveri un ķerties pie šīs grāmatas, kā tas, iespējams, apsēžas kinoteātrī pie „Taken 3” vai „Transporter 2”, tad var gadīties, ka gaidāma patīkama izklaide vairāku stundu garumā.

Tomēr, ja reiz esmu apņēmies rakstīt par šo darbu, tad nenāks par ļaunu pateikt arī ko jēdzīgāku par „baigi labs” vai „patika”. Negatīvais romānā varētu būt līdz galam īsti nenoslīpētie, brīžiem robustie un pretrunīgie personāži. Piemēram, Ritvars ir apdomīgs, labsirdīgs jauns vīrietis, kurš reiz pagātnē pieļāvis zināmas kļūdas, nav tās aizmirsis un bieži par to pārdzīvo. Viņš mīl savu ģimeni, ir diezgan inteliģents, apveltīts ar pamatīgu potenciālu izraisīt lasītājā vislabvēlīgākās jūtas. Bet pēkšņi izrādās, ka Ritvars Anglijā nedara neko citu, kā „dropē” angļu klubos, noņemas ar nebeidzamiem vienas nakts sakariem un pārējā laikā pelna grašus kā strādnieķelis: „Anglijā pēdējā gada laikā, kopš bija darbs noliktavā, viņam gāja labi. […] Varēja tikai pelnīt un baudīt.” (13) Mani neatstāja nojausma, ka autors ir centies vienā cilvēkā apvienot cēlu, labsirdīgu intelektuāli ar vidējo mietpilsoni, jo identificēties ar galveno varoni man tā arī neizdevās. Pretrunīga šķiet arī Ritvara draudzene Anda, kuru viņš satiek slavenajā klubā „Essential”. Un atkal – šķiet, autoram svarīgi radīt tādu tēlu, kas ir caur un caur labs, bet tas īsti neizdodas. Viņai taču jābūt zināmam Sergeja pretstatam. Viņai jāsimbolizē skaistā Ritvara nākotne. Viņai jābūt tai, kuru mēs tāpat kā Ritvars iemīlam. Romānā parādās pārāk klasiski skaista meitene (nebaidīšos teikt prasta), lai paliktu prātā. Šķiet, ka gudra, bet pēc mirkļa jau liekas glupa un bērnišķīga (kura prātīga meitene iet (gāja) uz „Essential” un atdodas čalim pirmajā naktī?): „Meitene viņam bija atdevusies jau tajā pašā naktī! Tas viņam Latvijā nemaz tik bieži nebija gadījies.” (48) Turklāt viņai uzkrītoši svarīgi ir tas, vai Ritvars vēlāk atbrauks viņai pakaļ ar mašīnu (118), un pirmajā īstajā randiņā viņai svarīgāk ir nevis nomutēt Ritvaru, bet nolūrēt, kādā vāģī viņš ir atbraucis: „Tuvojoties ielas malā novietotajai automašīnai, Ritvars ar acs kaktiņu vēroja Andas reakciju. Šķita, ka, ieraugot aprūsējušo fordiņu, viņas smaids izzūd.” (119) Ritvars gan nav uz mutes kritis un prot prasmīgi izmeloties par šādu šausmīgu nevērību pret īstu dāmu, tāpēc beigās gaidīju, ka Ritvars viņā samīlēsies, bet viņa viņu atšūs. Taču atkal – nekā! Viss kā pasakā, tikai bez prinča un princeses.

Turpretī Sergejs gan – oga, ne literārs tēls. Brīnišķi nostrādāts varonis, kurā katrs lasītājs var ieraudzīt daļu sevis. Kripata no Jūdas, šļuka no Jēzus un pavisam nedaudz no tipiskā skūtgalvja, kādus reizēm gadās redzēt betona mežos. Grāmatas sākumā autors prasmīgi parādījis Sergeju kā neģēli un vienu no tiem tipiņiem, kurus tikumīgi cilvēki dēvē par sliktajiem draugiem, kas noved no ceļa. Tikai vēlāk, atklājot Sergeja personības dažādās šķautnes, autors liek lasītājam spiegt no sajūsmas par tēlu, kas neliek vilties. Domāju, ka ikviens īstens sociopāts man piekritīs. Arī pārējie varoņi – ņerga Reinis, nelietis Kerašs, bandīts Bārda un citi – lai arī kā no grāmatas „Kā uzrakstīt dižpārdokli” izkāpuši – gana pārliecinoši un lasītājam labvēlīgi.

Kā jau minēju, romānu „Parādu piedzinēji” izlasīju diezgan ātri un, kā tad citādi jāmēra kārtīga burlakromāna kvalitāte, ja ne ātrumā, kādā to pieveic lasītājs? Aldim Bukšam ir padevies tiešām aizraujošs, viegli lasāms, spriedzes un reāliju pilns detektīvs, kas ļauj atpūsties no visām intelektuālajām lietām, paņemt banālo tējas krūzi un segu, saritināties kamoliņā pie kamīna vai smilšu pils un darīt to, kas tādos brīžos jādara, – jābauda grāmata.