Mana pirmā iepazīšanās ar "Orbītu" nosacīti saistīta ar M – "Maizi", mazu veikaliņu, kas atradās šībrīža jaunuzslieto "Galerija Centrs" stiklenīcu vietā. "Maizē" strādāja kāda mana skolasbiedre. Reiz biju iegājis paciemoties, papļāpāt. Vienubrīd viņa pēkšņi izvilka no plaukta "Orbītas" trešo almanahu, sakot, ka tas man ļoti patiks. Patika arī. Nopirkt gan nenopirku – tolaik pat 19 santīmu vērtajam Aldara "Pilzenes" alum nauda katru dienu bija jākrāj visdažādākajiem paņēmieniem. Šogad, ieraugot "Studijas bibliotēkā" izdoto Ilvas Skultes un Aigas Dzalbes koppētījumu par "Orbītu" (Neputns, 2018), to iegādājos.

Spriežot pēc titullapā redzamajām pusmūža vīru portrejām, kas atgādina kopš Vudstokas izdzīvojušu grupu, varbūt pat tribute-band oriģinālajam sastāvam, "Orbīta" veic ne pirmo apriņķojumu caur kultūrsfērām. Tomēr, sekojot līdzi tekstgrupas aktivitātēm un iepazīstot šo vēsturisko pārskatu, skaidrs, ka apvienība nebūtu jāpārvieto uz muzeju vai arhīvu – "Orbītas" gadījumā varētu būt bezkaunīgi sarežģīti runāt par pašatražošanos bez jelkādām inovācijām vai bez aizraujošiem pavērsieniem un jaunām formām. Brīžiem pat šķiet, ka šobrīd Latvijā vairāk inovatīvuma piedāvā jau krietni padzīvojušie un pieredzējušie, piemēram, Einārs Pelšs un viņa Preiļu konceptuālisma epigoņu crew.

Līdzīgi kā citos pārskatos par laikmetīgo, piemēram, "90tie. Laikmetīgā māksla Latvijā" un Jāņa Taurena "KOLA", pats pētījums arī veidots kā akadēmiska spēle ar žanru un formu. Šoreiz tie ir poētiskas publicistikas stilā veidoti multimediāli 18 intervijas-šķirkļi, katrs raksturots ar savu M, piemēram, Moments, Metode, Medijs un citi. Šāds pētījums, kas drīzāk veidots kā asociatīva kolāža, ir ārkārtīgi parocīgs tiem, kas jau gadiem vai desmitgadēm ir saskarē ar "Orbītu". Tas ļauj izvērtēt paliekošā un gaistošā attiecības (grāmatā dokumentētais paliek, tomēr multimediālas performances restaurējums izbēg tvēruma*).

Pieļauju, ka nezinātājiem vai neofītiem, lai gan pats grāmatas saturs noteikti šķitīs aizraujošs, šāds tēlains, toties akadēmiski grods aplūkojums, varētu radīt zināmu jucekli, tomēr arī iedvesmojumu iepazīt tuvāk.

Lai gan tā nav tikai šī izdevuma nepilnība, bet teju ik mūsdienu izdokļa standarts, redaktoriem tomēr būtu vērts apgūt ja ne valodas, tad vismaz tīmekļa rīkus (jā, bet kā gan, nezinot valodas, var iedomāties, ka kaut kas būtu jāpārbauda?). Piemēram, Caché-Caché (23. lpp.) tulkots kā "paslēpes", kas gan oriģinālā pieprasītu cache-cache, citādi sanāk "paslēpts-paslēpts" (sal. ar Dmitrija Ranceva rakstu "Izgudrojot trajektoriju"**). Arī hrestomātiskām kultūrizteikām pāridarošais Gesamtkunstverk (31. lpp.) liek domāt, ka mūsdienu multimedialitāte un tehnoloģijas ne vienmēr paver ceļu uz, ja ne visām, tad daudzām valodām, to apguvi, bet gan sapluinī visas valodas, lai radītu bezrobežīgu pārrobežu pidžinu. Arī nosacīti svešvalodiskais Yaputhma Sound System kļuvis par Yaputma (59. lpp.). Sīkumi, ne sīkumi.

Jebkurā gadījumā, grāmatas divvalodīgais formāts (latviešu un angļu) ir brīnišķīgs, lai par "Orbītu" uzzinātu vairāk arī ārpus Latvijas***. Iepazīstot visus M, vēl labāk – pašas tekstgrupas performancēs, izstādēs, sarīkojumos, lasījumos un citās aktivitātēs –, ir skaidrs, ka "Orbītas" māksla ļauj sasniegt intelektuāli estētisku Ō vai vismaz gardi līdz ar abu pētnieču piedāvāto nomenklatūru nomurmināt – MMM...

 

* Mūsdienu mākslas un dažādu mediju (ne)saglabājamības problemātika saistībā ar attiecīgo tematiku aplūkota jau krietni senajā (no mūsdienu viedokļa) Ļeva Manoviča "Jauno mediju valodā" (RIXC 2006).

** https://www.satori.lv/article/izgudrojot-trajektoriju

*** Pavisam svaigs ir Massimo Maurizio izdotais pētījums "По(с)ле стихов" (Peter Lang 2019), kurā būtiska vieta atvēlēta arī "Orbītas" darbības aplūkojumam.

Dalīties