No malas var šķist, ka Bernards pārstāv inerta vērotāja – putna uz jumta malas – pozīciju, bet neviens labāk par putniem nepazīst vēju lidspalvās. Tāpēc vērot drīkst un vajag. Viņu aizrauj atdzeja, pasauļu tveršana grafēmiskās sistēmās un kopsakarību meklējumi starp zinātnēm, sajūtām un parādībām. “Mani fascinē krustpunkti, kad neskaitāmas īstenības savienojas ar pazīstamo un vēl tikai nojaušamo; robežu izzušana starp vācu, igauņu, franču un citu – senās un mūsdienu – dzejas laiktelpu, starp realitātes “tad” un “tagad”. Bezgalīga sairuma, savienošanās un sablīvēšanās mirkļa fenomens. Efemers. Tas ir viss, kas mums dots.”

LIETUS

es nejūtu viņu taču

mani zābaki atviež

zobus pret to un

liek viņu netieši jaust

tu tu lietiņ ne mērcē bet

pārvelc pār ielu un mums

tādu kā aizsargslāni no pirmdienas

 

----------------

 

ja pēc smidzekļa vai prāvākas

lietusgāzes no visām pusēm

virsū nāk sirēnas vai tas nozīmē ka

kaut kur pilsētā lijuši akmeņi oļi

vai arī metāla lentītes kuras

baložiem nojauc to smalko elektro-

magnētisko navigāciju un kāds bars

būs ieskrējis otrā

 

***

mutē asfalta garša

akmens uz akmens uzlicis

ausi tie klausās jā ko

viņi gan ausās vai asno un

sulo ar viegli kraukstošu troksni

vai lielā tilta trīcēšana bet zeme

vēl savu vārdu nav bildusi

kad tas būs jā kad tas lūzīs tad

noteikti aizies pa tramvaju sliedēm

pa bruģī iekaltiem nerviem gala

pieturā apriņķos apkārt sa-

šūpos kanālu pīles un atslēgas

atslēgas atslēdzniek aizslēdz šo

atskaņu loku izcel tās no sūnainā

ūdens zem bronzā lietajām margu

saulēm un galvām lai bez liekām

grūtībām kas bijis tumšs top zaļš

un atkal kļūst varabrūns skat

katrīndambī līst un man atkal jāiet

caur triumfa vārtiem un jāraugās

ka dīķis nav ticis tīrāks un saudzīgāks

gribas teikt nestāsti pasakas bet

kaut kur brēc pūces un mēnesi

no jauna kāds sakodījis asins-

sarkanu tagad mutē sarkanu akmeņu garša

pielīp pie augslējām netālu

kāds betona tornī bez mitas raibina

sarkanus zieģeļus slepens slepens

slepens slepens slepens vai gan tas

neskan kā akmens uz akmens

ar ausi pret ausi kas klausās

   

AUTOBUSS PĀRSLĒDZ

dienas un nakts

tuvo un tālo redzi

vienmērīgi šūpojas

viņa pavēlnieks

ir divi divdesmit septiņas

un aiz borta septiņi grādi

 

2.27 / 7°

227 / 70

22770

 

robežas izplūst

kā krāsūdens

mūžība izplešas

un nemaina nozīmi

 

nozīme mainās pati. jau rīt

šie skaitļi nenozīmēs neko. tāpat

mēmi ir ceļi un visi bez bedrēm

vienalga rēzekne / smiltene

ainaži / valmiera / rīga

rēzene smiltekne valmaži

rēzīga smīga

=

dubultlīnija nepārtraukta

bez apgriešanās

 

brauciens nebeidzas

tu esi tikai viena

no līdzbraucējiem

 

to ir daudz.

   

TORŅAKALNS

krustā sists mēness

valga dumbra migla

putni čirpst

varbūt pa sapņiem

 

pūce spēj lidot bez skaņas.

 

lielā ēka elpo kā bizons

dzestrajā maija naktī.

 

putni

nekad nav gulējuši.

   

DEBESĪS RŪSINA

laukā pa durvīm

lēnām un prātīgi

 

ap ēkas monolīto ķermeni

vijas dzirksteļu vainagi

smailēs elma ugunis

maiņkrāsu rakstos

pukst viņas dzīvība

 

aizspurdz negaisa iztramdīta

lidmašīna

lēnām un

prātīgi

 

ventilatori bez apstājas

rauj iekšā sutīgo

elektrizēto gaisu

 

kāpēc

katru nakti

plosās plaikšņi

saceļ matus stāvus

un iejaucas sakaros

 

nejauši attāli parkšķi

kā no nomestas klausules

kā bojāejas pēdējie trokšņi

kā..?

 

0.00

gaismas nomirkšķina

nodziest un turpina

zumēt bez skaņas

 

uz mirkli biji

tumsa mana dārgā tumsa

un atkal pārtrūksti

 

mūsu sakari neskaidri

parādās un

atkal pārtrūkst

   

ATKAL GAITĀ

pilnām 48 stundām

neļāvu aizrietēt

meklēju miegu

un atnāca murgi

 

spoži nedarbi

sejas ko labāk neredzēt

kādas ko labāk

redzu ceļā starp

divām r-pilsētām

vai piektajā stāvā

tādas kas izduras cauri

vārdiem un zīmēm

kas paralizē visus

laika atskaites rīkus

 

meklēju miegu

un atnāca svētdiena

agrā mesa un lauki

zem palsām lietus strēlēm

dusmu drupatas

uz novārgušas mēles

 

vakarpusē

krauķamelns dienvidis

pa puspavērto logu

uzrāva galotnēs

kur neatvadījies

briedināju aiziešanu

 

meklēju galdiņu

kur lidojumā rakstīt

pirmajā rindā jāsprādzējas

galdiņa nav

un lampas raustās

 

un vēlreiz meklēju miegu

bet braucējs dzen savējo prom

jūs klausāties retro radio

klausāmies murgu simfonijas

trīsdesmit ceturto daļu

 

¶ ¶ ¶

 

it neko vairs nemeklēju

varbūt tevi kas kādreiz

nosēdīsies līdzās

manām krauķu vietām

 

galvenais

lai nebaidies no

augstuma

 

tas putna skatiens

tev jau

ir

   

PĀRAGRA EFĒMERA*

aiz dzestrā un nedaudz valgā

stikla skatās uz mani varbūt arī

nemaz ne uz mani sak kas tu tāds

esi tur aiz manas pasaules loga

aiz kuras ir kaut kas saulripai

līdzīgs un apkārt balts un pēkšņi

es pats esmu efēmera pie kāda stikla

bet no turienes neatspīd nekas vien

izvelbtu acu pāris tumsā es apcērtos

un viegli šaujos ārā trīsošā naktī

pretim savai pirmai un beidzamai

dzīvības dienai

   

ZIEMEĻAUSTRENIS

3 m/s

8°C

23:28

es izeju ārā

un klausos naktī

kā pārbīdās pārmijas un laiks

zaļš

violets

elektrozils

es atkal esmu pārvirzīts

uz cita ceļa

 

un virsraksts brēc

ATKAL NOTRIEKTS CILVĒKS

 

/kas tev bija meklējams

uz mana sliežu ceļa?/

 

gaisa spiediens 1028,6 hPa.

redzamība 10,7 km.

 

ziemeļaustrenis.

     

*Efēmera – viendienīte, kukainis no viendienīšu (Ephemeroptera) kārtas.

Dalīties