Latviešu dzejas pasaulē ar debiju "Saliniece un putnu pārdevējs" sevi pieteikusi dzejniece Ilona Ķepale. Jaunā rakstniece piedalījusies Literārās Akadēmijas rīkotajās Dzejas meistardarbnīcās, ko vadījuši dzejnieki Ronalds Briedis un Māris Salējs. Pēc meistardarbnīcas, sadarbībā ar izdevniecību "Pētergailis" un Briedi kā redaktoru, dienasgaismu piedzīvoja Ķepales pirmā grāmata. Kādā intervijā Ķepale minējusi, ka dzeja nav galamērķis, tā ir meklēšana un maldīšanās, un tas sevišķi jūtams šajā krājumā. Grāmatas "Saliniece un putnu pārdevējs" galvenais vadmotīvs ir sievietes iekšējā pasaule, miera meklējumi un spēja dzīvot pāri visām dzīves problēmām. "Sieva no koka mājas / krustcelēs dedzina izmisumu / dēla krampjus kurlumu un reiboņus." (31) Uz to arī norāda nosaukumā izmantotais vārds "saliniece", kas liek domāt par kādas konkrētas sievietes vai femīnās grupas pasauli. Ņemot vērā sievieti, tās iekšējās pasaules un ārējās vides mijiedarbību kā dzejas galveno objektu, šo krājumu ir iespējams klasificēt arī kā feministisko dzeju.

Jau nosaukumā, tāpat arī grāmatas vizuālajā noformējumā, parādās putns. "Putni lido pār jūru / un es nogriežu skaņu / [..] lai saprastu domas /no putnu ēnām virs galvas." (7) Šķiet, autore ir izvēlējusies putnu kā simbolu dvēseles brīvībai. Putna tēls parādās teju katrā dzejolī un iet soli solī kopā ar sievieti. Savukārt persona – putnu pārdevējs – krājumā parādās tikai vienu reizi, pašā pirmajā dzejolī: "kāpa guļ muguru pagriezusi / pajūgi un buru rati gaida vēju / putnu pārdevējs stāsta / ka reiz dzīvojis citur / bijis mežzinis un pārdevis kvotas / izturējis ilgāk nekā varēja gaidīt / salinieces raibais ņieburs pavīd te iekšā te ārā / ratnīcas staļļos šķūnī / baložu mājā skaita putnus / un viņai uz kājas mazā pirkstiņa uztetovēta / vardes acs." (5)

Dzejas krājums kopumā rada intīmu noskaņu, liekot domāt par pašas autores piedzīvotajām atklāsmēm un pārdzīvojumiem. arī lasītājam Krājumā esošie dzejoļi arī lasītājam liek pievērsties savai dvēselei, atmiņām un to izpētei. Krājums ir poētiski bagātīgs, un autorei veiksmīgi izdevies radīt un izmantot jaunas metaforas, neiekrītot vairākkārt dzirdētu un jau literatūras pasaulē izmantotu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu un tēlu varā.

Krājuma struktūru veido trīs nodaļas, kuras savstarpēji vieno sievietes un putna tēls. Pirmās daļas dzejoļos kā laiktelpa ir izvēlēta tagadne, jūra, osta un citas ar ūdeni saistītas vietas. "Sievietes pulcējas pie jūras / tumšās drānās / pēkšņi viena no viņām / ar spalgu kliedzienu atdzīvināja kādu / kas šķērsoja jūru ar laivu / [..] skumjas pulcējās pie jūras / un sievietēm tas ir piedodams." (8) Ūdens tuvums šķietami simbolizē divējādo spēku – gan dzīvības uzturēšanu, gan iznīcību. Tas ir līdzīgi kā ar cilvēkiem ˗ gan citam pret citu, gan apkārtējo vidi un, nenoliedzami, arī pašiem pret sevi. Otrā daļa, lai arī nav rakstīta pagātnes formā, pievēršas aizgājušajam laikam, brīdim. "[..] grūtāk ir atkārtot laiku / kas iespiedies atmiņā." (28) Savukārt trešajā nodaļā, vairāk nekā divās iepriekšējās, parādās dabas tēli, caur kuriem izteikts gan sievietes dzīves gājums, gan apkārtējās pasaules mijiedarbība ar cilvēku, kurš tajā atrodas.

Kopumā "Saliniece un putnu pārdevējs" ir dziļi dvēselisks un izjusts dzejas krājums, kurā runāts par pārdzīvojumiem un cilvēka miera (ja labpatīk – salas) meklējumiem.

Dalīties