Dzīves apliecinājums pieredzes šļakstos

Abpusēji funkcionālā, panorāmisku plūdlīniju stilā veidotajā plakātā mākslinieks Krišs Salmanis ietvēris krājuma nodaļu balsta tēlus jeb autora personiskās teritorijas polus – Liepāju un mīļoto. Interesanti, ka vizuālajā risinājumā iekļautas skrupulozas paralēles ar grāmatas struktūru, jo vāciņu noņemot un apvēršot otrādi, lasītāju sagaida Liepājas ostas industriālā ainava un pavada sievietes tēla mugura, poētiskā telpa dabiski mājo ārpus teksta.

Nākamā kārta zem plakāta ietērpa ir aristokrātiski zilā krājuma vāka āda, bronzas lāmas tajā atspīd kā simboliski autora pieredzes šļaksti. Nepretendējot uz grāmatu dizaina profesionālu vērtējumu, bet vienlaikus apzinoties sevi kā aktīvu aktuālo dzejas izdevumu lasītāju, vēlētos īpaši izcelt šī krājuma estētisko kvalitāti pēdējās desmitgades latviešu dzejas izdevumu ainavā. Tiesa, tas neatceļ būtiskos satura jautājumus – vai un kā Aivara Madra debija ir iezīmīga šodienas dzejas procesā?

Krājuma pirmā nodaļa "Pilsēta, kurā piedzimst astma" ar ironisko patapinājumu epigrāfā no populārās balādes Māra Čaklā dzejā un Imanta Kalniņa melodijā un trešā, noslēdzošā, mīlas lirikas nodaļa "Lauras grāmata" aptver reflektētu dzīves nogriezni līdz 2018. gadam, kurš iesācies autora bērnībā Liepājā, bet noslēdzas ar pieaugšanu, sastopot mīļoto sievieti kā īsto kompasu personiskās harmonijas teritorijās, "kas sakārto lietas un vārdus pareizajā secībā" (76. lpp.). Otrā nodaļa "Celuloīda sapņi", ar atsauci uz Aivara Madra tulkotā amerikāņu dzejnieka Frenka O’Hara tekstiem, atklāj vienu no "Zonu" poētiskās rakstības iezīmēm – kinematogrāfisku estētiku, ko pats autors sauc par vizuālām ainām [2] un prozaisku stilistiku, dzejprozas formu.

Dzejnieka kultūras kritiķa pieredze un ciešās attiecības ar kino ietekmē ne tikai dzejas formu un uzskatāmi atbalsojas dzejoļu nosaukumu izvēlē – "Pēc Kurpes. Aizbraukšana", "Ezera sonāte: necenzētā versija. Informācija vecākiem", ciklā "Seriāls Latviešu likteņdzirnas", taču pašos tekstos atrodas savdabīga gaidīto reminiscenču inversija, kurzemnieciski diskrēta ironija un daudzveidīgota formālā puse. Pēdējais minētais dzejoļu cikls, dalīts vēstures sērijās, kuras datētas ar valstiski izšķirīgu notikumu datumiem, kā arī turpmākie dzejoļi "Brīvība uz barikādēm 2013" un "Ziemsvētki Nidā 2049" liecina par nacionālo kultūrprocesu nozīmi un laika jēdziena aktualitāti autora redzeslaukā, arī spēju veiksmīgi operēt ar apokaliptiskām epizodēm un futūristiskas fantastikas vīzijām.

Zināmas konotācijas ar izcilā krievu režisora Andreja Tarkovska 1979. gada drāmu "Stalkers" raisa titulcikls "Zonas bez cilvēkiem", kurš sasaucas ar filmas atmosfēru, kurā paranormālā, no civilizācijas nošķirtā mistiskā laiktelpā jeb Zonā tiek piepildītas cilvēka zemapziņas vēlēšanās. Zona ir gan visu vēlmju piepildījums, kurā cilvēki dodas pašizziņas urdīti, gan potenciāls cilvēces iznīcības drauds. Zinātniskās fantastikas un Tarkovskim piemītošās poētiskās kino estētikas klātbūtne pārceļojusi arī uz Madra tekstu. Galvenā varoņa atgriešanās no patiesības meklējumiem Zonā, kur "izzūdošā atmosfēras spiediena paliekas / viļnveidīgi aizpilda vakuuma ieskauto / korpusu, klusumā tas apliecina savu / aprēķināto eksistenci tumšajā telpā / kur laiks iestatīts atpakaļgaitā" (55. lpp.) ir tikpat atbrīvojoša un iepriecinoša, kā viņa došanās tajā. Ja Aivara Madra dzejas cilvēks jeb Stalkers ir devies Zonā, tad pēc Tarkovska analoģijas jāizceļ arī krājuma tapšanas pamudinājums un korekta redakcija jeb Rakstnieka (Artis Ostups) un Profesora (Kārlis Vērdiņš) profesionāla došanās līdzi autoram, kā nojaušams, dabisku šaubu un nevieglu vētījumu teritorijā. "Zonas" tiek klasificēta kā debija, bet faktiski krājums ir kā patstāvīgs, pilntiesīgs autora rokraksts.

Desmit gadu periodā tapušo dzeju papildina muzikālo gaumi apliecinošs skaņu celiņš jeb autora izveidotā mūzikas izlase vietnē Spotify, kompozīcijā ar dzejniekam nozīmīgiem 20.–21. gadsimta Latvijas un pasaules dažādu žanru un stilu mūzikas skaņdarbiem. Sekot autora aicinājumam klausīties mūziku krājuma dzejoļu secībā, ir katra lasītāja ziņā. Respektējot savus dzejas lasīšanas paradumus, uztvēru dzejoļu un mūzikas izlasi kā divas suverēnas kompozīcijas, jo emocionālu un mākslinieciskās struktūras elementu blīvums nereti tomēr liedza pilnvērtīgi koncentrēties uz abām daļām. Šo pieredzi varētu formulēt, sekojot kritiķa Ivara Šteinberga novērojumam: "Kad populāra dziesma pozicionēta kā dzejoļa epigrāfs, epigrāfs savā trāpīgumā draud aizēnot pašu dzejoli." [3]

No pārējā krājuma atšķirīga un izvērstāk saistoša, formāli liriska daļa ir ar Frančesko Petrarkas klasikas epigrāfu "Lai manas dzejas svētītas, kur slava / Tiek viņai vienīgai uz mūžiem dota, / Un mana sirds, kur citai vietas nava. " (61. lpp.) apzīmogotais mīlas lirikas cikls "Lauras grāmata" – nenopeļot līdzšinējo dzejoļu vērtīgumu un vajadzīgumu, šī intīmā balss izteiksmes līdzekļu tīrībā un teksta plūdumā ir visorganiskākā no polifoniskajām autora balsīm, kuras izskan "Zonās".

Cilvēka ievainojamība un atkailinātība, drosme, kaislība un patiesas mīlestības dievišķuma dzirksts skārums dzīvo šajā padsmit dzejoļu kompozīcijā, padarot "Lauras grāmatu" par vienu no labākajām mīlas lirikām, kas Latvijas dzejā tapusi pēdējo desmit gadu periodā. "tāpēc jau tevī var redzēt mēness vaibstus / tāpēc jau tu esi durvis, atstātas pusvirus / zilgans starojums laužas tev cauri – / akmeņi, izspraukušies no rētām uz muguras / apstājas rādītāju elpa ciparnīcās / kā želeja vados saspringst spriegums / rokas iras cauri sekunžu nogriežņiem / tikai tava ēna uz sienas ļauj noprast – / turpinājums sekos” (62. lpp.)

Arī dzejoļos, kuros valda sadzīves tēlainības poetizācija un emocionāli piesātinātu notikumu dramaturģija, autors pamanās piešķilt metafizisku dzirksti – Hermaņa Marģera Majevska epigrāfā "Pie Tavām kājām rudens tumsu klās / Un noskalos Tev plecus atvadoties" (66. lpp.) "Rudenīgai pastorālei" vai atslēgas tēlos, noskaņas pavedienā, arī dzejoļu izskaņā: "katra šūna, katrs atoms kā lakmuss / piesūcināts ar tavu esamību" (71. lpp.); "jāieplūst tevī liegi bez masas / kā gaismas daļiņām, kas / līst no spuldzes terases jumtā / kā elpai ko naktstauriņu /spārnu vēzienos iedzīvinājis / kāds nezināms, klātesošs spēks" (64. lpp.).

Intīmā tīrskanība, kādā sarakstīta noslēguma nodaļa un solījumu virsotnes, piemēram, dzejoļa "Es gribēju tevi mīlēt kā Džordžs Maikls" fināls: "es būšu tas, kurš tevi mīlēs / līdz viss šai pasaulē beidzies" (74. lpp.) ir romantiska moto cienīgas – lasītājas un lasītāji ilgosies, kaut šīs rindas kāds veltītu viņiem, un paši tās veltīs kādam.

Apceres iesākumā pieminētais Agneses Krivades dzejas krājums "Bērnība" ir veiksmīgs precedents "vienas grāmatas dzejniecei". Aivara Madra piemērs ir līdzīgs, jo krājums, pat ja turpinājums tam nesekos, jāatzīst, jau ir ierakstīts latviešu dzejas ainavā. Šķiet, arī autors, apliecinot aktivitāti tulkojumu, atdzejas un recenzējamo tekstu laukā, literatūrā pastāv pašpietiekami un negaida lasītāju verdiktus, kas it kā piedien katrai debijai, vētījot kvalitātes un izsakot nākotnes prognozes. Tarkovska drāmā viens no varoņiem refleksijā par dzīves jēgu saka: "Un ja nu es zināšu, ka esmu ģēnijs? Kādēļ tad man vēl rakstīt?” [4]. "Zonu" esamība ir to galvenā nozīme un dzīves apliecinājums.

[1] Šlāpins I. Rīgas Laiks. Agora. Tiešsaiste.[https://www.rigaslaiks.lv/agora/agnese-krivade-berniba-4581]

[2] Aivars Madris: Dzejoļus taisu kā vizuālas ainas. Kultūras Rondo. 01.04.2019. Lsm.lv. Tiešsaiste. [https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/aivars-madris-dzejolus-taisu-ka-vizualas-ainas.a314564/]

[3] Šteinbergs I. Liriskais miksteips. Par Aivara Madra debijas dzejas krājumu “Zonas” (“Neputns”, 2019). Par grāmatām. 28.03.2019. Satori.lv. Tiešsaiste. [https://www.satori.lv/article/liriskais-miksteips?fbclid=IwAR3WCD4YLQEN7fNMc-lsC35SXnxg24Lx58EbmmKh57IrjVyWWhmiLjVlYKc]

[4] Tarkovskis A. Stalkers. Kinostudija “Mosfiļm”. 1979. / Сталкер (фантастика, реж. Андрей Тарковский, 1979 г.) Tiešsaiste. [https://www.youtube.com/watch?v=TGRDYpCmMcM]