Sauc mani homoseksuālisma vārdā jeb sirdsklauves

Ja tu varētu apgriezt šitā un vēl tā, lai es, no rīta pamostoties, daudz neķemmējoties, varētu tā arī staigāt apkārt visu dienu, es būtu ļoti laimīga, teicu frizierei, rādot telefonā bilžukus ar Mišelu Feiferi no Scarface. Sanda pasmaidīja un teica, ka viņai vispār ļoti patīkot, kā es pati sev esmu apgriezusi matus (droši vien es esot mākslinieciska dvēsele, kura meklē līdzīgu (kurai patiesībā vienkārši nepatīk tērēt savu naudu frizierim)) un ka izskatoties daudz labāk nekā Mišela Feifere.

Ļoti priecājos par šo piezīmi, jo man jau īstenībā neinteresēja ne Mišela Feifere, ne citi smalki matu griezumi, vienkārši mamma man bija iedevusi naudu, lai es aizietu pie friziera nogriezt savu pašrocīgi roboto karē un izskatītos pēc cilvēka.

Man arī ļoti patika, kad Sanda man pieskārās, un, kad viņa vēroja mani, man patika iedomāties, ka tas ir manis, nevis manu matu dēļ.

Tuvojās mana dzimšanas diena un pēc izkāpšanas no friziera krēsla Sanda man rokā iespieda trīs dzeltenas rozes. Tre per fortuna, saka itāļi, bet šoreiz uz neatgriešanos.

Iebāzu puķes somā un devos taisni uz priekšu pa Vecās Ģertrūdes baznīcas ielu. Satiku Emanuelu un Mīlu. Rozes pasniedzu Emanuelai, jo viņa pēdējā laikā sūdzējās, ka es aizvirzot viņu otrajā plānā un man esot tikai Mīls – Mīls, uz pasaules esot tikai un vienīgi Mīls.

Tā nebija, uz pasaules bija arī daudz citu cilvēku, vienkārši Emanuela mēdza man pieskarties, aiztikt un vērot mani, un tas man lika justies neērti. Kad viņa man jautāja, kāpēc es esmu tik vēsa un nealkstu pieskārienu, nezināju, ko atbildēt, jo man tiešām nebija ne jausmas. Es gribēju jebko, tikai ne viņu, un es arī nevarēju saprast, vai pie vainas ir viņa, kas nav gana cienīga, lai man pieskartos, vai es, kas nešķietu sev gana skaista un iekārojama, lai viņai to ļautu.

Mīls savukārt… Protams, ka es alku pēc viņa, tikai man nekad nebija šķitis, ka viņš gribētu mani. Es viņu sastapu aptetovētā bārmenī, savā filozofijas pasniedzējā, es viņu redzēju filmās, seriālos, uz skatuves, es viņu gribēju visos veidolos un visur, bet viņš nešķita gribam mani. Citreiz es viņu pat nepazinu. Reāli, es jau apzinājos, ka nekad arī tā pa īstam neesmu viņu pazinusi, bet ko es varēju darīt, ja viņš man nestāstīja visu līdz galam, neklausījās manī, salaida ar citām meitenēm vai izturējās pret mani kā pret savu mammu.

Man šķiet, ka man patīk meitenes, es viņiem teicu.

Liekas, ka Emanuela bija dusmīga. Vēlāk viņa man stāstīja, ka pati esot tā jutusies un viņai neliekoties, ka man esot taisnība attiecībā uz savām jūtām. Viņa man ieteica vienkārši atslābināties un salaist ar kādu čali, gan jau es redzētu, kas īstenībā mani interesē. Es arī uzvedos kā divpadsmitgadīga meitene, uztraucoties par kaut ko tādu. Tas lika man nožēlot, ka esmu viņai vispār kaut ko teikusi.

Mīls savukārt īsti nezināja, ko sacīt. Kas arī ir saprotami. Laikam. Kaut arī kādā brīdī viņš teica, ka priecājoties, jo es neapturu savas jūtas un nevairos ar tām dalīties.

Tovakar es aizbraucu mājās pie mammas. Viņa dzīvoja nelielā dārza mājiņā netālu no Gaiļezera slimnīcas. Es jau laicīgi sagatavojos, ka neko daudz no viņas sagaidīt nevaru.

Mēs runājām par skolu, par viņas darbu Gaiļezerā, par manu darbu, par to, kā iet omei, pie kuras kādu laiciņu nebiju ciemojusies. Viņa jautāja par to, kā iet Mīlam. Labi, es atbildēju.

Es satraucos. Viņa teica, ka nesen satikusies ar Ņinas tanti, kura prasījusi, kā man ejot ar puišiem, un mamma nav zinājusi, ko atbildēt.

“Bet varbūt man patīk meitenes.”

“Kā? Bet tu taču ar savu Mīlu esi kā apsēsta?” redzēju mammas sejā gailam Emanuelas neizpratnes un aizkaitinājuma pilnās acis.

“Nu, īsti nē, mēs esam tikai draugi. Un ne vienmēr.”

Mamma arī neko vairs nevarēja pateikt, izņemot to, ka mēs ar to manu draudzeni toreiz kopā noskatījāmies to filmu, nu, kā viņu tur, sauc mani homoseksuālisma vārdā, vai? Nevajag tādas muļķības skatīties, tad viss būšot normāli. Labi, ka vairs nebija tēva, kuram vajadzētu atzīties.

Es Viņai to vēlāk pārstāstīju, un mēs forši pasmējāmies. Tas ir, es Viņai uzrakstīju garu īsziņu.

Kopš Viņa bija atradusi jaunu darbu, mēs vairs īsti neredzējāmies. Kādu reizi mēnesī varbūt.

Bet tā iespējams īsti nav taisnība. Ik rītu pieceļoties, Viņa bija man blakus, kad gāju uz veikalu vai skolu, vai darbu, Viņa gāja man līdzās, kad es vienatnē dejoju, Viņa manī noraudzījās no manas viesistabas dīvāna, un vakarā, kad gulēju Viņai pie sāniem, es bieži vien atrados uz grīdas, cenšoties atgūt elpu.

Nākamajā dienā uz savām dzimšanas dienas svinībām uzaicināju Emanuelu, Mīlu un Mārtiņu pie savas mammas.

Mārtiņš manu interesi par sievietēm, šķiet, neņēma pierē. Viņš pats bija gejs, un es centos viņam izskaidrot savu mulsumu un apjukumu.

Tev jāparunā ar kādu citu, viņš teica.

Tas mani sāpināja, jo es zināju, ka viņam pašam ir bijis grūti, tikai viņš sevi iegrūdis darbā un mācībās un paslēpis pārdzīvojumus zem ārkārtīgi harizmātiskas, gaišas un nenoliedzami laipnas, empātiskas personības aizsega. Tas, kas zem tā visa krājās, man nebija skaidrs. Viņam pašam arī noteikti ne.

Un Viņu es, protams, arī uzaicināju. Viņu pirms visiem pārējiem. Jo, lai arī satikties katru dienu, kā mēs kādreiz bijām gribējušas, bija par grūtu, es nevarēju Viņu neredzēt. Man ļoti gribējās, lai Viņa atbrauc. Es īsti nezināju, kāpēc. Tā vienkārši vajadzēja.

Kamēr man bija tētis, kurā palūkoties un redzēt pašai sevi, bija labi.  Zināt, ka, lai arī kas notiktu, man bija kāds, kurš ar vārdiem vai bez tiem varētu man pastāstīt, kāpēc ir tā, kā ir, un kādēļ es esmu un rīkojos tā, kā to daru. Bet tagad man bija Viņa, es redzēju, kā Viņa staigā maniem soļiem, runā manu valodu un redz ar manām acīm, lai arī Viņējās bija brūnas, ne zilas. Viņa vienlaikus mani apskaidroja un arī mulsināja. Un visam pāri ārkārtīgi sāpināja, bet laikam jau to darīju es pati.

Man vajadzēja, lai Viņa atbrauc, man vajadzēja zināt, ka es Viņai rūpu, ka Viņai kaut ko nozīmēju.

Piedod, bet es ar draugiem braukšu uz koncertu.

Un viss. Nekā vairāk, ne nožēlas, ne atvainošanās. Vēl nesen Viņa man stāstīja, ka mēs esot kā māsas, ka tikai es Viņu saprotot, ka mēs tik daudz laika esot pakāsušas, neesot viena otrai līdzās, mēs, mēs, mēs…

Man bija pilnīgi pie vienas vietas par savu stulbo dzimšanas dienu, bet es zināju, ka Viņai par to nevajadzētu būt pie vienas vietas, kā tas acīmredzot tomēr bija.

Es gribēju savu telefonu izšķaidīt pret sienu, es gribēju kliegt un raudāt.

Par ko? Nav ne jausmas. Starp mums ir silta pieķeršanās, laba draudzība, kas vēl? Gribu Viņai uzkliegt, bet nezinu – ko un par ko?

Nākamajā dienā pie mammas centos iespējami izbaudīt savu draugu un ģimenes klātbūtni. Vakarā Viņa man atsūtīja kaut kādu stulbu bildi ar sirsniņām, uz ko es neatbildēju.

Tomēr vēlāk neizturēju un izgāzu savu žulti ļoti koncentrētā telefona zvanā, kurā diezgan drebelīgā un spiedzīgā balss tonī detalizēti izklāstīju savas neapmierinātības iemeslus un nožēlu par mūsu attālināšanos un neuzbūvētajām pagātnes gaismas pilīm. Es nometu klausuli, pirms Viņa paspēja ko atbildēt.

Nākamās dienas pavadīju, nejūtot lielāko daļu sava ķermeņa un vairākas reizes gandrīz paģībstot. “Gandrīz” skaitījās, kad es, ciemojoties pie Mārtiņa, vannasistabā paslīdēju un paliku guļam, līdz Mārtiņš un viņa draugs uzlauza durvis un aizveda mani uz slimnīcu. Pamodos pēc aptiekas smakojošā gultasveļā.

Viņa sēdēja turpat netālu un jautāja, kā man iet.

Ir ok.

Tad Viņa aizgāja.

Es aizbraucu mājās un turpināju nezināt, kur likties, atvēru visus rudens norasotos logus, ielaidu Brīvības ielas putekļus, smakas, trokšņus un pilsētas rosīgo nelaimīgumu. Nekā. Sāp, sāp, sirds lec pa muti ārā, izbeidz, vairs nevaru, pie durvīm klauvē, bet neviena nav, tas tikai tepat krūtīs.

Viņa mani uzaicināja iedzert aliņu vienā no mūsu iemīļotajiem barčikiem. Viņai manis tomēr pietrūkstot.

O, kāda emociju izpausme! Tātad pietiek tikai ar vienu šāvienu uz reanimāciju, lai izdabūtu no Viņas ko tādu.

Satikāmies pie galdiņa pašā tumšākajā stūrī.

Mēs runājām par skolu, Viņas darbu, manu darbu, kā iet Viņas omei, kā iet manai omei. Nedaudz kaut ko stulbu par dzeju, kā jau pienākas šādos tumšos iestādījumos. Manai dzimšanas dienai par godu Viņa veica nelielu dzejas performanci, jo es kādreiz tiku sūdzējusies, ka Viņa man nekad to nelasa.

Viņai arī esot žēl, ka mēs vairs neesam kopā tik bieži kā agrāk. Tā notiek, es teicu.

Vai tev kāds ir? Nē nav. Un tev? Nē, kur nu.

Es jau sen Viņai biju teikusi par meitenēm. Viņa toreiz teica, ka viņai arī par sevi tā liekoties. Bet attiecībās ar meitenēm viņa nekad nevarētu būt. Es vienmēr iztēlojos Viņas lūpas uz savējām, kad Viņas nebija klāt. Bet tagad nevarēju. Palika slikti un reiba galva, domājot par iespēju pieliekties tuvāk un nozagt visas Viņas domas un jūtas, kaut vai uz mirkli.

„Man prieks, ka mēs esam draudzenes,” teicu. „Cilvēki reizēm ir tik stulbi, bet mēs tik labi satiekam.”

„Man arī.”

Manās krūtīs mutuļoja liesmojošs kamols, Viņa manī skatījās ar saldenu skatienu, bet es nevarēju Viņas acīs pavadīt pārāk daudz laika. Man sāpēja. Ļoti, ļoti. Es gribēju prom.

Mēs izgājām no piesmakušā ūķa un devāmies uz stacijas pusi. Novembrim tipiskais, vējainais lietus ātri vien saslapināja matus un pēc tam arī visu pārējo.

„Man bija viena klasesbiedrene, kura teica, ka novembris ir sliktākais mēnesis, jo tad notiek visādi sūdi. Maksima sagruva, Parīzē bija tas terorakts, Titāniks taču arī nogrima novembrī, ne?”

„Nezinu,” Viņa teica.

Mums katrai kabatā bija telefons, kurš piedāvāja iespēju to noskaidrot, taču reizēm negribējās ne ko zināt, ne arī to telefonu kabatā. Šī laikam bija tā reize. Mēs abas lietū, sliktākajā gada mēnesī. Pietrūka tikai debilas melanholiskas mūzikas fonā.

„Tava dzimšanas diena arī ir novembrī.”

„Ā, jā, nu redzi, taisnība vien ir.”

Es neatceros, kurā krustojumā tas bija, bet mēs pagriezāmies uz Brīvības ielas pusi. Es Viņai prasīju, kāpēc, un Viņa teica, ka grib mani pavadīt. Neatsaukusies uz manu piedāvājumu palikt pa nakti, Viņa sāka runāt par savu darbu un kaitinošajām kolēģēm, kuras pārlieku bieži pārspīlē savu privāto dzīvju detaļu nozīmīgumu. Es reti kad iebildu klausīties citu problēmās, jo man pašai tādu bija atliku likām, bet tajā pašā laikā neviena no tām nešķita dalīšanās vērta, tāpēc vienmēr iedrošināju citus izkratīt sirdi.

„Jā, bet man neinteresē, cik reižu Signe pagājušo nedēļas nogali aizgājusi uz tinderrandiņiem.”

„Kad tu pēdējoreiz ar kādu satikies?”

„Tikko, iedzērām pa aliņam.”

Viņa uztaisīja sev raksturīgo pussmaidiņu, un man, gribot negribot, bija jāatbild ar to pašu.

Un tu? Nav jau vairs nekādas jēgas. Nu jā. Vīrieši vai, pareizāk sakot, domas par vīriešiem šobrīd šķita kā kaitinošas Youtube reklāmas, kas ļoti traucē pašreizējai nodarbei, bet izbēgt laikam nekādi.

Iznākušas pie Matīstirgus galvenās ieejas, mēs palūrējām Jāņa Rozes skatlogā. Nekā īpaša, manuprāt.

„Kad tavas grāmatas šeit būs?”

„Nezinu, gan jau tad, kad būšu mirusi.”

„Tu lasīji to Ineses Zanderes interviju ar Vizmu Belševicu? Viņa toreiz ļoti priecājās par kultūras kvalitāti Latvijā, a kas tagad notiek? Kapitālisma miskaste.”

„Bet man vislabāk patika tas, ka viņa teica, ka Aleksandrs Grīns pat nestāvot klāt Vilim Lācim. Ja mana ome to būtu dzirdējusi…”

„Kas tad būtu?”

„Nu, viņa būtu kaut kādu draudu vēstuli Belševicai aizsūtījusi. Aleksandrs bija viņas tētis, bet Vilis Lācis manā bērnībā bija personāžs, kurš mani aizsūtītu uz Sibīriju gadījumā, ja es laicīgi neaizietu gulēt.”

„Nu jā.”

Klusi turpinājās mūsu ceļš, bija auksti, bet kāda starpība, tagad viscaur bijām samirkušas, un viss palēnām izplūda un saplūda ar zūdošās gaismas tukšumu.

Tumsas taču nav. Ir tikai gaisma, kuru mums vajag, lai izdzīvotu. Viss, ko mums vajag, ir lieks un neiederīgs visumā. Neko no šī nevajag. Ne mūs, ne šīs ielas, ne mājas, ne sirdsklauves katru reizi, kad satiekamies. Mūs arī nevajag. Būtu miers, ja mēs varētu vienkārši nebūt.

Viņai negribas mieru. Miers ir garlaicīgs. Paskaties uz Šveici, kas tur notiek? Vispār nekas. Dārgakmeņu izpārdošana. Bet mums vajag mūs. Bez mums nekā nav. Mēs neko citu nezinām, kā tikai viena otru.

Es nezināju un nevarēju zināt, vai viņai ir taisnība. Es nezināju, vai man ir taisnība. Es nezināju, vai manai mammai ir taisnība, es nezināju, vai Sandai ir taisnība, es nezināju, vai Emanuelai, vai Mīlam ir taisnība. Visa patiesība, gan jau kā vienmēr, mētājas kaut kur pa vidu, par tālu, lai es to spētu aizsniegt.

Es īsti nezināju, ko teikt, manis pašas vaina, ka visu laiku iesāku kaut kādas nejēdzīgas sarunas. Mēs bijām nonākušas galapunktā pie manas bomzīgās dzīvokļmājas sienas.

“Piedod, ka es toreiz tev uzbruku. Es reizēm aizmirstu, ka tu esi es, nevis visi pārējie.”

“Tas nekas.”

“Šķiet, man nekad nebūs labākas draudzenes par tevi, un tāpēc man reizēm ir bail, ka tu mani aizmirsti, neparādoties, kad man tevi ļoti gribas redzēt.”

Viņas sejā pavīdēja manāms aizkaitinājums. Viņa centās atvadīties un mani apskaut, taču es pajautāju, kas par vainu. Nekas neesot.

“Okei, es īsti nezinu, kāds sakars dusmoties uz mani tagad, kad es pasaku to, kā ir.”

“Es nedusmojos.”

“Vienkārši pasaki, ja kaut kas ir, būs vienkāršāk, nekā likt man domāt kaut ko pašai uz savu roku, tu zini.”

“Es neatnācu, jo es negribēju satikt tavu mammu, man nepatīk, ka viņa uz mums šķībi skatās.”

“Tas taču toreiz par to filmu bija tikai joks.”

“Man tā nešķita, kad par to vairāk padomāju.”

“Nu c’mon, tavi vecāki arī noteikti mani baigi nemīl.”

“Mani vecāki nedomā par mums kā pāri. Mani vienkārši kaitina cilvēki, kuri ir tik atklāti homofobi un pat tad, ja man jākavē tava dzimšanas diena, es to darīšu, lai nesatiktu tādus kadrus. Un es negribu redzēt viņus tev apkārt.”

“Bet kāpēc par to jāuztraucas, ja mēs pašas zinām, ka esam tikai draudzenes?”

“Bet es negribu būt tava draudzene, okei? Es gribu būt tu! Es gribu būt ar tevi, es gribu tevi, es gribu, lai tu esi man un es esmu tev! Man nevajag noskatīties, kā tu sēdi blakus visādiem čaļiem un meitenēm, man gribas vemt, kad es tev blakus redzu Mīlu vai Mārtiņu, vai citus testosterona mākoņus, man gribas tikai tevi, man pašai, tikai man. Tu domā, ka ir bijis baigi vienkārši ar to sadzīvot? Tev nešķiet, ka mana ģimene nav baigi liberālā? Mans tētis mani negrib apskaut, ome domā, ka es esmu slima, bet man vienalga! Man ir apnicis domāt par to, ka tā ir tikai mirkļa iedoma, man ir apnicis viss, es gribu ar tevi kopā celties un iet uz veikalu, un dejot, un iet gulēt! Es gribu tevi nozagt un aizvest uz Ziemeļitāliju un tur apprecēties, un dzīvot mazā namiņā ar dārzu. Es gribu ar tevi kopā audzināt bērnus, vai vismaz kaķus un suņus, es gribu redzēt, kā tu strādā, kā tu sasniedz to, ko tu gribi, es gribu redzēt, kā tev nekas nesanāk, es gribu redzēt, ka tu esi laimīga un aplauzies visās savās depresīvajās teorijās par pasaules iekārtojumu, es gribu, lai tu aizmirsti par saviem vecākiem, un es gribu aizmirst par savējiem un mūsu vecajiem draugiem, es gribu tevi mīlēt, un es gribu, lai tu beidzot faking saproti, ka man tevi vajag un ka tu esi svarīga, jo man tu esi un man tu vienmēr būsi, un man nekā cita nebūs.”

 

“Nu super, ko tagad.”

“Kā, ko tagad, es jau jūtos tāpat.” Patiesība. Tā vienmēr kaut kur tepat mētājas.

Mirkli sašutusi noraudzījusies manā klusumā, Viņa pagriezās un gāja prom.

Īsti vēl joprojām neizpratusi šī kinematogrāfiskā mirkļa vērtību, es pār lūpām nevarēju pārdabūt neko vairāk par Viņas vārdu. Es vismaz sapratu, ka nevarēju padoties un skrēju pakaļ rokai, aiz kuras Viņu apstādināju un pagriezu pret sevi, lai atrastu lūpas, kuras, šķiet, nupat bija man atzinušās mīlestībā.

Man vajadzēja nedaudz pastiepties uz pirkstgaliem, kā jau bija licies. Es, gribot sasildīt, gribot nomierināt, gribot pateikt es arī, es arī, es tikai nevaru saņemties atrast drosmi, atrast vārdus, atrast pareizās sirdsklauves, atrast pareizo veidu visu pasauli pasūtīt dirst, lai mēs varētu būt laimīgas, viņu noskūpstīju.

Es.

Viņa.

Kādu mirkli tā bija. Bez un, bez bet, bez nekā cita. Ne es viņu, ne viņa mani. Pat bez lietus un bez tumsas, un bez Brīvības ielas. Nevienas trešās partijas. Un viņai bija taisnība, man mūs vajadzēja. Man mūs vajadzēja, man pārstāja sāpēt, mana elpa aizrāvās, un mūsu abu acis aizmiglojušās pavērās sev pretī un saplūda, lūpas sekoja, manas rokas ieplūda viņas sprogainajos matos, viņas pirksti apskāva manu vidukli, mēs viena pret otru, mēs vienas pret visu, mēs, vajadzīgās un iederīgās. Kā mēs abas bijām vēlējušās.

Garām streipuļoja kāds Brīvības ielas pusnakts iemītnieks, kuram par labu ideju šķita mūs nosaukt par lesbiešu govīm un raidīt mūsu virzienā neizdevušos spļāvienu. Es nevarēju tā vienkārši palaist garām iespēju pasaulei atriebt šī svētbrīža un mūsu attiecību saraustīto substanci. Es pagrābu ķieģeli, kurš parasti atbalstīja mana dzīvokļu nama durvis, un triecu to pret dzērāja galvu. Neizdvesis ne skaņas, viņš saļima trotuāra viducī. Nedaudz nobijāmies, taču, pārbaudījušas šī radījuma spēju elpot, mēs ar viņa telefonu izsaucām ātros un devāmies uz maniem smalkajiem apartamentiem.

Pa kluso ielu drīz vien atšalca griezīgās un zili spilgtās sirēnas, kas veikli aizveda pēdējās sāpes, kuras nu atstāja vietu jaunām.