"Kāpt pāri žogam ir bailīgi, bet iedvesmojoši." Saruna ar teātra zinātnes profesori Silviju Radzobi

Andris Siksnis: Kāpēc izvēlējāties studēt (P. Stučkas LVU iestājusies 1968. gadā) filoloģiju? Grāmatā "Uz skatuves un aiz kulisēm" (Zinātne, 2011) pieminat latviešu valodas un literatūras skolotāju Talsos, kura Jūs virzījusi šai nozarē. Bet, piemēram, rakstnieks Kārlis Zariņš – Jūsu kaimiņš Talsos – Jums tolaik saistījies ar malkas zāģēšanu un mīlestību uz baložiem, prātā vairāk paliekot nevis grāmatu krājumiem viņa dzīvoklī, bet gan apķēzītajām palodzēm.

Silvija Radzobe: Kad mācījos Talsu vidusskolas pamatskolas klasēs, uz mani lielu iespaidu atstāja latviešu valodas un literatūras skolotāja Ilga Sakare – viņa bija harismātiska personība, stingra, prasīga, interesanti pasniedza ne tikai literatūru (kā tautas teātra aktrise lieliski lasīja literāro darbu fragmentus, radot iespaidu, ka atklāj kādu noslēpumu, ko tu pats, "mirstīgais", lasot šo darbu, nebiji uztvēris), bet arī gramatiku. Viņas atzinība klasē tika augstu vērtēta, katrs gaidīja viņas komentārus pie sacerējumiem, ko uztvērām kā sev sūtītas vēstules. Gribēju kļūt tāda kā viņa. Uzzināju, ka to var Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātē. Kad kaimiņi prasīja, kur es mācīšos un es nosaucu Filoloģijas fakultāti, izrādās, neviens tādu vārdu nebija dzirdējis. Var jau neticēt, bet es pati arī nezināju – pirms skolas beigšanas.

A. S.: Un kāpēc tieši teātra virziens? Grāmatā "Uz skatuves un aiz kulisēm" minat Gunāru Bīberu un viņa dramaturģijas sekcijas ietekmi.

S. R.: Jā, profesora Bībera personības spilgtums, aizrautība ar savu darbu. Viņam bija ļoti interesantas lekcijas, viņš rakstīja arī teātra recenzijas. Tā kā viņš bija žilbinošs pasniedzējs, man arī tās recenzijas likās ļoti aizraujošas. Darbs Gunāra Bībera vadītajā Studentu zinātniskās biedrības Dramaturģijas sekcijā bija apmēram tas pats, ko es tagad realizēju teātra kritikas semināros – analizējām izrādes, rakstījām referātus par lugām, par aktieriem, aicinājām ciemos māksliniekus. Tas viss bija ļoti interesanti, tur bija dažādu kursu studenti, mēs savā starpā sadraudzējāmies. Reizi nedēļā notika nodarbības, visi, to skaitā es, tās gaidīja ar lielu pacilātību, tāpēc ka tā bija prāta asināšana, domu apmaiņa. Tas, iespējams, bija pats aizraujošākais studiju procesā, kaut arī citi pasniedzēji bija izcilas personības, piemēram, Vilnis Eihvalds, Alise Laua, Tusnelda Celmiņa, Skaidrīte Lasmane, Vilnis Zariņš… Otrs fakts, kas "pavilka" uz teātri, bija tas, ka 60. gadu pašās beigās un 70. gadu sākumā, kad es atbraucu uz Rīgu, bija ļoti interesanta teātra dzīve. Bija daudz interesantu iestudējumu, un mēs ar kursa biedriem – tā kā biļetes bija ārkārtīgi lētas – teātrī bijām vismaz trīsreiz nedēļā. Īpaši atceros divas izrādes – "Spēlē, Spēlmani!" Jaunatnes teātrī un "Santa Krusa" Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī.

A. S.: Jūs rakstāt, ka izrādi "Pērs Gints" ar Uldi Pūcīti galvenajā lomā, esat redzējusi reizes trīs četras, kas, kā minat, "tolaik bija minimums, lai rakstītu par klasiku". Varbūt Jums ir rekordskaitlis, cik reižu esat apmeklējusi vienu un to pašu izrādi?

S. R.: Jā, ir. Tas attiecas uz "Spēlē, Spēlmani!", kuru redzēju "tikai" vienpadsmit reižu.

A. S.: Un kā ir šobrīd, ja par izrādi ir jāraksta recenzija, – cik daudz apmeklējat? Vairākas reizes vai vienreiz? Kāda vispār šobrīd ir prakse kritiķu vidū?

S. R.: Redzi, ar ko teātra kritika atšķiras no pilnīgi visām citām kritikām? Ar to, ka ir vajadzīgs paturēt prātā , kas ir redzēts. Citur – var filmu noskatīties vēlreiz, var pārlasīt dzejoli vēlreiz, var gleznu apskatīties vēlreiz. Teātrī – cik precīzi atcerēsies, tik arī būs. Jaunam kritiķim, iesācējam, atmiņa nav tā trenēta, lai atcerētos izrādi pēc vienreizējas skatīšanās, īpaši, ja izrāde ir sarežģīta. Ir arī tā, ka jaunam kritiķim bieži vien nav zināmas lugas, līdz ar to tu arī nezini, kam jāpievērš uzmanība, bet, teiksim, tagad es par vissarežģītākajām izrādēm varu uzrakstīt (ne tikai rakstīt) arī pēc vienas reizes. Tas ir treniņš, tās ir trenētas smadzenes, kas var izrādi saturēt atmiņā, kā arī vairāk vai mazāk ir saprotama teātra estētika, un, ja ir kaut kāds brīdis, kur sākas kāds estētiskais sižets, tad tu jau seko, kur un vai tas attīstīsies tālāk. Visām labām izrādēm, pat ja tās pieder postdramatiskajam teātrim, kur it kā sižeta nav (var nebūt verbāli izstāstāms sižets), noteikti ir estētiskais sižets. Uzķerot, kur tas sākas, var tam sekot. Tagad es, smadzeņu trenēšanas un pieredzes dēļ, varu uzrakstīt par vissarežģītāko izrādi ar vienu reizi. Protams, ja nav jāraksta, var mierīgāk skatīties. Es visai labi spēju atcerēties izrādes vizuālo pusi, bet vāji atceros audiālo. Acīmredzot tāpēc, ka man ir slikta mūzikas izglītība un vāja muzikālā dzirde. Mani skolā korī neņēma. Klasesbiedri, kas dziedāja korī, šausmīgi lamājās, ka viņiem jānāk divreiz nedēļā astoņos uz skolu kora dēļ, bet es domāju: "Ak, laimīgie! Cik es būtu priecīga, ja mani būtu tur paņēmuši!" Dziedāšanas kaislei ļaujos tikai kursabiedru sanākšanas reizēs, kad esam ne vienu vien glāzīti izcilājuši.

A. S.: Vēl, runājot par kritikas procesu – par mācībām, kas gūtas, strādājot kritikā. Piemēram, viena, ko minat, – nedrīkst sludināt: "Neejiet uz šo izrādi!"

S. R.: Jā, jā, tur bija tracis.

A. S.: Vai arī – nedrīkst pirms recenzijas publicēšanas apspriest izrādi ar citiem kritiķiem, lai nezagtu domas. Vai varat minēt vēl kādas atziņas?

S. R.: Kritiķe un slaveno teātra grāmatu autore Lilija Dzene, kura mūsu paaudzei bija liela autoritāte, teica, ka virsrakstā nevajag nepārprotami atspoguļot savu vērtējumu, bet likt tādu virsrakstu, kas ieinteresētu potenciālos lasītājus.

Par virsrakstiem… 90. gadu sākumā Nacionālajam teātrim negāja neko labi. Jaunušans iestudēja savas pēdējās izrādes, Kroderam (kas bija galvenais režisors) arī diez ko neveicās. Viens bija iestudējis izrādi lielajā zālē, otrs – mazajā, un abas izrādes bija ļoti sliktas. Man lūdza uzrakstīt recenziju, un es uzliku divdomīgu virsrakstu "Ārprāts augšā, ārprāts apakšā", kas teātrī esot izsaucis sašutuma vētru, bet, kad pēc vairākiem gadiem satikos ar Uldi Dumpi, viņš to ar labpatiku atcerējās. Kaut gan – ir tādi gadījumi, kad nav ko slēpt. Kaut kur lasīju, ka ir tādas izrādes, ar kurām teātri atklāj un ir tādas izrādes, ar kurām teātri slēdz. Runa ir par ārkārtīgi sliktām izrādēm vai ļoti labām izrādēm.

A. S.: Esat reflektējusi par problēmu nodot rakstus laikā, par to, ka ir nepieciešams pēdējā brīža azarts, lai varētu rakstu pabeigt un ka mokas sevi piespiest ir neaprakstāmas.

S. R.: (Smejas.) Vispār jau aprakstāmas. Bet tagad es tādas mokas vairs nepazīstu. Taču tad, kad sāku rakstīt, pat vēl līdz kādiem četrdesmit gadiem… Es vēl atceros, kad mana pirmā recenzija bija nodrukāta, svētki. 1973. gada decembrī.

Līdz kādiem četrdesmit gadiem uzrakstīt recenziju sagādāja milzīgas grūtības. Lai uzrakstītu recenziju, kā pats arī zini… Vajag koncentrēties. Vajag koncentrēties un zināt apmēram, par ko noteikti ir jāraksta. Nu, kāds jautājums – jāraksta par izrādi. Bet – no kura gala sākt? Ar ko? Kas ir galvenais? Kāda būs recenzijas konstrukcija? Es reizēm sāku darīt tā, ka es uztveru jautājumus, par kuriem noteikti jāraksta izrādes kontekstā. Pat uzlieku tādus virsrakstiņus, kādreiz tos virsrakstiņus atstāju, teiksim, rindkopai, kādreiz neatstāju. Tā ir vieglāk – ejot cauri vienam, otram, trešajam, ceturtajam tematam, kas skar gan estētiku, gan izrādes filozofiju vai aktierdarbu, režiju, problēmas. Tā var tikt ātrāk uz priekšu. Kaut kādus pēdējos desmit piecpadsmit gadus man uzrakstīt recenziju vairs nesagādā aprakstāmi neaprakstāmas grūtības. Apsēžos pie datora un uzrakstu. Diena aiziet, apmēram. Bet nav kā toreiz – tās mokas bija tik šausmīgas. Es domāju, ar ko tas saistīts? Tikai ar nespēju koncentrēties? Noteikti arī ar to.

Vēl bija viena lieta – ļoti gribējās rakstīt interesanti. Lilija Dzene rakstīja ļoti interesantas grāmatas, tajā laikā vispār superinteresantas. Mēs ar Gunu Zeltiņu – manu kursabiedreni un jauno kritiķi – arī gribējām būt interesantas. Likās, jāpasaka kas tāds, ko vēl neviens nav teicis. Tāpēc arī radās spazmas. Viena no manām pirmajām publikācijām bija par Tamāras Soboļevas lieliski nospēlēto Mazo muzikantu Smieklu Pētera Pētersona izrādē "Mistērija par Cilvēku". Pirmajā teikumā, kur es centos sekot Dzenes paraugam, bija pieci salīdzinājumi un četri palīgteikumi. (Smejas.) Anda Burtniece, kura toreiz strādāja "Literatūrā un Mākslā" un kurai pateicoties es arī reāli ienācu kritikā, to pārveidoja par trīs teikumiem, no pieciem salīdzinājumiem atstāja tikai divus. Bet reizēm bija tā, ka recenzijai aizgāja pāris nedēļas un neizdevās uzrakstīt. Iedvesmojošākais kritiķa darbā, vismaz man, ir sacensības pašam ar sevi. To noformulēju tajos grūtajos laikos. Bet gandarījums reizēs, kad tomēr varēju, bija ļoti liels, un tas lika neatstāt to nodarbošanos. Tajās reizēs, kad nevarēju, bija zaudējuma sajūta, traumējoša, kas atstāja sekas arī uz nākamo rakstīšanas reizi.

A. S.: Par recenziju rakstīšanu sakāt, ka jāraksta tas, ko domā.

S. R.: (Smejas.) Tu tā nedomā?

A. S.: Es piekrītu. Grāmatā "Uz skatuves un aiz kulisēm" rakstāt, ka nebijāt disidente, ka gribējāt grāmatai pat likt virsrakstu "Es nebiju disidente". Bet pieminat konfliktus, no kuriem nebija iespējams izvairīties, strādājot t. s. ideoloģiskajā sfērā, ja vien bija elementāra pašcieņa un pret darbu neattiecās formāli. Šobrīd publiskajās izpausmēs bieži iestājaties pret apšaubāmu rīcību, paužot nepārprotamu viedokli. Savos ierakstos esat atklāta.

S. R.: Tā varētu teikt.

A. S.: Varētu taču arī nebūt… Varbūt filoloģijas studijas kaut kādā mērā veidojušas šādu nostāju?

S. R.: Manis nosauktie izcilie mācībspēki, tiesa, nelietoja sovjetiskas frāzes un mācīja domāt. Un milzīgs paldies viņiem par to! Bet vai kāds no viņiem būtu radījis iespaidu – uz apkārtējo realitāti var skatīties arī kritiski… Diez vai.

Dzīves pozīciju man palīdzēja izveidot un attīstīt kas cits. Tā bija atmosfēra mūsu kursā un daži kolosāli kursabiedri, ar kuriem man joprojām ir labas attiecības. Īpaši gribu izcelt savu draudzeni Ināru Nagli (tolaik Randi). Un Intu Zamaiču. Viņa bija dažus gadus vecāka par mums, traģiski aizgāja bojā trīsdesmit četru gadu vecumā. Viņai bija ļoti labas zināšanas par literatūru, par autoriem, kurus pasniedza relatīvi maz vai nepasniedza vispār. Viņa bija ļoti aizrāvusies ar Austru Skujiņu, un mēs gājām uz Skujiņai veltītajiem vakariem 70. gadu sākumā. Viņai bija ārkārtīgi principiāla nostāja dzīves jautājumos. Nevarētu teikt, ka viņa bija kaut kāda disidente, bet viņai bija ironiska attieksme pret padomju ideoloģijas frāzēm un karjeristiem. Es atceros, ka pēc augstskolas beigšanas man vienreiz uzticēja veidot radio raidījumu "Varonības psiholoģija padomju dramaturģijā". Es tam veltīju divas nedēļas. Runāju par lugu "Ļubova Jarovaja", kuras pozitīvā titulvarone ir sieviete, kura nodod boļševikiem savu mīļoto vīru – baltgvardu komunistiskās pārliecības dēļ. Tajā laikā taisīt radio raidījumus bija ļoti izdevīgi, jo maksāja lielus honorārus, viens raidījums – kā puse no manas algas izdevniecībā. Atceros, kā Inta ironizēja par mani: es tagad apcerot rīkļu rāvēju psiholoģiju. Viņa man novēlot turpināt šo ceļu, tā es tālu tikšot. Man kaut kā gribējās, lai Zamaiča, kura man nebija tuvākā no draudzenēm, mani cienītu. Viņai acīmredzot bija liela ietekme uz mani. Arī mūsu kursa reformēšanas un studentu izslēgšanas, par kurām rakstīju grāmatā, radīja tādu sajūtu, ka pa straumi nedrīkst peldēt. Vēl viena persona, kas uz mani kā jaunu teātra kritiķi atstāja iespaidu, bija teātra kritiķe Anda Burtniece, kuru viņas oponenti ironiski sauca par Žannu D'Arku, kura iet uz barikādēm, lai aizstāvētu patiesību. Protams, nedrīkstu aizmirst Imantu Ziedoni, kurš, uzskatu, bija visnozīmīgākais ne tikai mans, bet visas mūsu paaudzes garīgais audzinātājs.

A. S.: Par darba pirmajiem gadiem minat, ka Jūsu un vienaudžu vidū valdījusi verdziska pakļāvība vecākās paaudzes autoritātei.

S. R.: Jā. Lielā mērā.

A. S.: Kā Jums šķiet, kā ir šobrīd – studentu, kolēģu vidū?

S. R.: Tas, ka mēs ar tevi sēžam "Kapteiņu ostā" un dzeram "Madonas" (labo) alu, jau vien norāda, ka nav nekādas pakļāvības. Tādu ideālo pasniedzēju un studentu attiecību modeli pirmoreiz piedzīvoju 90. gadu sākumā, kad strādāju Daugavpilī ar diviem aktierkursiem, pasniedzu teātra un literatūras vēsturi, braucu reizi divās nedēļās uz divām dienām. Pirmkārt, izveidojās ļoti veselīga atmosfēra pašā kolektīvā, jo puse bija meiteņu, puse – zēnu, kas vienmēr rada veselīgāku atmosfēru. Otrkārt, es centos, cik vien varēju, lai lekcijas nebūtu garlaicīgas. Manuprāt, izveidojās savstarpēji biedriska attieksme. Normālam pasniedzējam nekad nepatīk būt mātes vai vecmāmiņas lomā, vai, pasarg' Dievs, kaut kāda uzrauga-vagara lomā, gribas būt biedram. Es to tā arī uztvēru, ka pret mani izturējās kā pret biedru. Tas nozīmēja, ka viņi teica, ko domā, es arī teicu, ko domāju. Tā ir vislabākā attiecību forma. Pēdējie trīs iesaukumi maģistrantūrā – attiecību ziņā tie man ir bijuši gandarījumu dodoši modeļi. Attiecības bijušas biedriskas, kas, protams, nenozīmē to, ka tiktu pazeminātas prasības. Studenti reti iedomājas (vai vispār – nekad), cik viņiem ir liela nozīme tajā, kāds ir pasniedzējs, protams, ja viņš nav galīgs idiots. Ja viņš ir idiots, tad viņš ir idiots, un tur neko nevar līdzēt. Studenti var pasniedzēju radīt, un studenti var pasniedzēju iznīcināt. Ar attieksmi. Tas nenozīmē, ka ar mežonīgi ieplestām acīm jāblenž virsū un jāmāj ar galvu, bet to var just. Man ir gadījies strādāt arī tādās auditorijās (mazāk tas attiecas uz teātra zinātnes studentiem), kur rodas tāda sajūta, ka auditorijā esi viens pats un ka runā pats ar sevi. Tad kādā brīdī gribas apklust.

A. S.: Kāda, Jūsuprāt, ir studentu kolektīva nozīme mācību procesā?

S. R.: Jā, tam ir nozīme. Ne tikai pēdējos, bet jo īpaši pēdējos gados teātra zinātnes maģistrantūrā ir bijis tā, ka studējošo starpā izveidojas ļoti labas attiecības. Tie ir cilvēki, kuri nenāk tikko no skolas sola, viņi strādā, dažiem jau pat ir viens maģistra grāds. Strādāt un mācīties visu nedēļu ir ļoti grūti. Tad ir vajadzīga ne tikai interese par izvēlēto nozari, bet arī laba veselība. Ja izveidojas labs kolektīvs, ir vieglāk.

A. S.: Viena atziņa no Daugavpils laikiem: "Pilnīgi pieļauju, ka šīs manas literatūras lekcijas man pašai ir vairāk vajadzīgas nekā topošajiem Daugavpils teātra aktieriem, jo man pašlaik ir tik dedzīga kāre sabāzt sevī visu Lorku, visu Mannu, visu Cvetajevu [..] Sabāzt sevī lielu daudzumu kaut kā kvalitatīva, sarežģīta, nepierasta, bagāta, skaista." Pedagoga darbs ļoti daudz liek mācīties un iemāca pašam.

S. R.: Neapšaubāmi. Varu pateikt – kad sāku strādāt universitātē, pirku grāmatas (tagad arī pērku), teiksim, izziņu literatūru, teorētisko literatūru… Pirms pērku, vienmēr apskatos, kāds saturs (ko katrs dara), bet es vienmēr padomāju – ā, šis man derēs tai lekcijai, tas – tai lekcijā, to varēšu tur pateikt, to – tur. Joprojām tas ir asinīs. Un par saviem iemīļotajiem autoriem es katru kripatu kā skopulis vācu, lai tās kripatas palīdzētu man labāk saprast mākslinieku un lai es to varētu arī pastāstīt citiem. Īpaši tajā laikā – 90. gadu sākumā, kad strādāju Daugavpilī. Krita dzelzs priekškars, Latvijā kļuva pieejama literatūra, piemēram, trimdas literatūra, krievu disidentu literatūra. Atceros, tolaik lasīju Aleksandra Solžeņicina "Gulaga arhipelāgu", Anšlavu Eglīti, Zentu Mauriņu. Iznāca arī grāmatas par rietumu autoriem, kas iepriekš nebija pieejamas. Tas arī bija tāds lielo iespēju laiks, ļoti trauksmains laiks. Kā jau teicu, kad mācījos mūsu fakultātē (70. gadu pirmajā pusē), mums bija labi pasniedzēji. Bet bija tādas tēmas, kas nu, jaunajā laikā, bija jāapgūst pilnīgi no jauna. Tas bija, piemēram, jautājums par modernismu. Jo mūsu laikā par modernismu neko nemācīja, to oficiālos avotos sauca vai nu par dekadenci, vai par buržuāziskām ākstībām. Tas bija liels, sarežģīts darbs. Četrdesmit gadu vecumā bija jāapgūst kaut kas pilnīgi jauns, kas apvērsa manu izpratni par modernisma literatūru, vēlāk – teātri.

A. S.: Par šo laiku, kad mainījās politiskā iekārta un sāka kļūt pieejama literatūra, rakstāt: "Esmu no sirds pārsteigta, ka tik daudzi no mums 91. gadu sagaidīja, būdami garīgi kropļi tik mazā mērā." Kas palīdzējis izvairīties no kroplības lielākā mērā?

S. R.: Fakultātes labie pasniedzēji, mani studiju biedri, kurus es cienīju un gribēju, lai viņi ciena mani. Arī daži teātra kritiķi. Un brīvdomīgā atmosfēra, kas valdīja izdevniecības "Liesma" Kritikas un literārā mantojuma redakcijā, kur strādāju par redaktori 70. gadu otrajā pusē.

A. S.: Spēcīgas personības?

S. R.: Jā, tādā nozīmē, ka tie bija un ir cilvēki, kuri pašlabuma dēļ nenodeva savus principus. Un es neko nenicinu tik ļoti lielā mērā kā cilvēkus, kas kaut kāda sava labuma dēļ nodod principus. Kaut gan tas ir stulbi teikts, jo ir cilvēki, kuriem, manuprāt, nekādu principu vispār nav. Tātad arī nav, ko nodot.

A. S.: Daudz runājam par personībām. Vai Jums ir autoritātes? Piemēram, talantīgu režisoru, rakstnieku, aktieru vidū?

S. R.: Alvis Hermanis, piemēram, ir ģeniāls režisors, labāka Latvijā pašlaik nav. Bet viņš savā publiskajā retorikā tik bieži maina nostādnes, ka es īsti nesaprotu, kāda tā nostādne īsti ir. Viņš noteikti nav mana autoritāte sabiedriski politiskos un arī ideoloģiskos jautājumos. Viņš ir mana autoritāte mākslā. Mana autoritāte bija mamma, viņa bija mana autoritāte arī tad, ja es viņai nepiekritu. Jo viņa vienmēr dzīvoja saskaņā ar saviem uzskatiem. Mana autoritāte var būt jebkurš nestulbs, godīgs, intelektuāli aktīvs cilvēks, vairāk vai mazāk ar mugurkaulu. Manas autoritātes ir arī mani studenti, gan bijušie, gan esošie. Kādreiz mana vislielākā autoritāte bija Imants Ziedonis. Viņš rakstīja tādus darbus, kas radīja vēlēšanos nebūt bezmugurkaulniekam. Es gribēju, lai man nebūtu jākaunas viņa priekšā, proti, lai es nebūtu cilvēks bez mugurkaula. Viņa popularitāti tagad iedomāties neviens vairs nespēj. Teiksim, viņa dzejoļi bija nodrukāti "Literatūrā un Mākslā". Es brīvdienās biju Talsos un mazgāju istabu. Tad ienesa to avīzi, un es ieraugu, ka tur dzejoļi. Pārstāju istabas mazgāšanu, man tie dzejoļi momentā jāizlasa. Tikai pēc tam turpināju darbu. Tā bija manas dzīves lielākā autoritāte – Imants Ziedonis. Neapšaubāmi. Viņa dzejoļi tajā laikā tika uztverti kā absolūtā patiesība. Atceros, piemēram, bija tāds dzejolis, kur bija rinda "es teikšu "bet"". Visi saka "un", es teikšu "bet". Tā mēs mācījāmies teikt "bet" un nenobīties.

A. S.: Man grūti aptvert, ka dzejnieks ir tāda autoritāte un ka nav iespējams tikt iekšā viņa dzejas vakarā.

S. R.: Neticami, jā. Es rakstīju par to ateju… Un tas nav izdomāts.

A. S.: Tāpēc gribēju vaicāt, vai ir bijušas līdzīgas akcijas, lai tiktu kādā pasākumā – izrādē, koncertā, citur?

S. R.: Vai es izmantoju līdzīgas metodes? Citas atejas? Nē, nē. Tas bija unikāls notikums. Vēl tagad atceros to sajūtu – viss noklust, mēs ar draudzeni blakus kabīnēs tupam iekrampējušās. Ienāk grīdas mazgātāja, rausta durvis, lamājas – mēs klusējam kā partizāni. Tumšs, tiek izdzēstas gaismas, pēc tam mēs kā pirmās zālē.

Citas atejas nav bijušas. Bet kaut kas līdzīgs gan. Mana meita ir daudz konservatīvāka nekā es. Vienreiz mums bija jātiek cauri ļoti cienījamiem kapiem, laikam Meža. Lai tiktu līdz vietai, kur mums vajadzēja nonākt, bija jāiet šausmīgi garš apkārtceļš. Es saku – kāpsim pāri žogam! Viņa kategoriski atteicās. Tad es tur bišķiņ tā kā uzkāros. Viņa sauc – un, ja tagad atnāks kāds žurnālists un fiksēs (tolaik vēl biju docente), kā Latvijas Universitātes docente kāpj pāri kapu žogam. Un aiziet. Kad es beigās tiku pāri, dabūju viņu minūtes piecpadsmit gaidīt, jo viņa gāja pa apkārtceļu. Vispār kāpt pāri žogam ir bailīgi, bet iedvesmojoši. 

A. S.: Šobrīd strādājat pie pētījuma par Aleksandru Čaku. Vai varat pastāstīt par to? Kādā stadijā tas ir?

S. R.: Man papriekšjautājums Tev: pasaki divus, Tavuprāt, populārākos Čaka darbus!

A. S.: "Mūžības skartie".

S. R.: Ļoti laba atbilde! Un otrs?

A. S.: (Ilga pauze.)

S. R.: Dzejolis.

A. S.: "Miglā asaro logs"?

S. R.: O! Es arī uzskatu, ka tie ir divi svarīgākie, populārākie jau nu noteikti, Čaka darbi. Un – es ar abiem esmu tikusi galā. "Mūžības skartie" – četrdesmit divas lappuses, dzejolis – septiņas. Ļoti baidījos no to apcerēšanas. Par "Mūžības skartajiem", lai cik tas nebūtu neticami, neviens nav rakstījis, neviens nav analizējis to darbu, izņemot 30. gadu kritiķu recenzijas. Iedomājies, tagad teātra kritiķim ir jāķeras pie darba, ko neviens nav darījis. Bet tas jau ir zināms, ka no malas pienākuši diletanti kaut kādā nozarē var ieraudzīt kaut ko vairāk nekā tā saucamie speciālisti. Bija tā, ka es līdz 2014. gadam biju jau uzrakstījusi par "Matīsu, kausu bajāru", par vēl divām viņa lugām, par 40. gadiem, kad viņš ar Eriku Ādamsonu sacerēja operas libretu, par pēckara visu to "kosmopolītu lietu" un tamlīdzīgi. Tad man vajadzēja ķerties pie "Mūžības skarto" apcerēšanas. Es nevarēju saprast, kāda varētu būt konstrukcija šai nodaļai, kā vispār par to rakstīt. Biju pilnīgi izmisusi, pavadīju divus vasaras mēnešus pa tukšo, katru dienu sēžoties pie datora un kaut ko mēģinot darīt. Tad es pārtraucu, un, lai laiks neaizietu vējā, izdomāju un, sadarbojoties ar divdesmit teātra kritiķiem-kolēģiem, realizēju projektu "100 izcili Latvijas aktieri". Iepriekšējā ziemā kāda pusotra mēneša laikā uzrakstīju par "Mūžības skartajiem". Saņēmu gan no sava personiskā mājas kritiķa diezgan bargu kritiku, tā ka tur nāksies vēl piestrādāt. Šajā vasarā es rakstu nodaļu – "Sievietes Čaka dzīvē un mīlestības tēma viņa dzejā". Un beidzot es no sava kritiķa saņēmu pat atturīgas uzslavas. Tāpēc esmu gluži spārnota. Man patīk, ka Zane man nekad neglaimo, nekad neizturas formāli, bet pasaka, kā ir. Tas ne vienmēr ir patīkami, bet gandrīz vienmēr ir ļoti rosinoši. 

A. S.: Kāds apjoms plānots?

S. R.: Cik sanāks. Nu trīssimt, četrsimt lappuses. Pašlaik izskatās kā tetraloģija: Mīlestība. Pilsēta. Strēlnieki. Dzejnieks. Protams, par krogiem jāraksta, bet – tā ir pilsēta. Zini, satriecoši, kad ienāk prātā kaut kas tāds, kas citiem nav ienācis prātā un pašam arī nav ienācis prātā no rīta, kad sāc rakstīt. Piemēram, Čaks ļoti daudz rakstījis par ielasmeitām 20. gadu krājumos. Man ienāca prātā: kā tad bija īstenībā – Rīgā tajā laikā bija vai nebija prostitūcijas? Tad es pilnīgi nejauši iedomājos, ka Inetai Lipšai bija grāmata "Rīga bohēmas varā". Tur ar faktiem pierādīts, ka "naktstauriņu" 20. gados Rīgā bijis ļoti daudz. No tās grāmatas dabūju divas gluži vai apžilbinošas detaļas. Iedomājies, ka viens prasts krogs, kuru Čaks apmeklējis, saucās "Pasaules krogs". Un viņam tak viena mazā grāmatiņa-dzejoļu cikls tā saucas. Un populārais dzejolis "Liepas satumst". Rīgā, tagadējā Brīvības ielā, kur liepas sastādītas, ir bijusi pastaigu vieta, kur vīrieši ķēruši maukas. Ja liepas satumst, tad jau Čaks turpat atradās. Protams, tādas lietas nāk prātā, ja esi materiālā iekšā. Kad es rakstīju disertāciju par Gunāru Priedi, tad man bija ļoti grūti, jo visu laiku bija kaut kas jāliek tajā tēmā iekšā. Un tajā laikā domāju, ka gribētu strādāt pie tādas tēmas, kura manī liek kaut ko iekšā. Kur man ir jāsasprindzina visi spēki, lai es kaut ko no tās tēmas dabūtu ārā. Nu, tagad es strādāju ar tādu tēmu, par kuru, es domāju, lielāka vai sarežģītāka nav iespējama. Tad mani apciemo dažas rindas, no kurām es dažas dienas netieku vaļā, piemēram, vakar un šodien netieku vaļā no: "Es nedrīkstu vairs skumju lietū salīt." To tak tikai ģēnijs var pateikt. Tik ārkārtīgi vienkārši un tik cilvēcīgi.

A. S.: Cerat, ka tas būs lielākais pētnieciskais veiksmes stāsts?

S. R.: Iekrist ar seju dubļos, protams, negribētos.

A. S.: Rakstāt, ka Oļģerta Krodera izrādēs esat "saslimusi" ar detektīva pēdu dzinēja gēnu. Arī darbā ar arhīviem nepieciešams detektīva talants. Lasāt arī detektīvromānus…

S. R.: No turienes arī apgūstu metodes, kā šo to uzzināt vai kādas metodes izmantot, veidojot šādu darbu. Galvenais ir, lai ienāk prātā jautājumi. Bet tie ne vienmēr ienāk prātā. Piemēram, Čaka sieva Anita Bērziņa emigrēja uz rietumiem kara beigās (daudzi vispār nezināja, ka Čaks bija precējies). Līdz 90. gadiem par viņu nekas nebija zināms, līdz parādījās viens raksts trimdas presē par Bērziņu. Tad kāds no Latvijas aizbrauca uz ASV, sameklēja viņu un intervēja. Un viņa stāsta, ka 1944. gada rudenī no Rīgas braukusi prom ar vilcienu un ka tajā vilcienā kopā ar viņu braukuši 15. divīzijas virsnieki, viņu sievas un Bērziņas darbabiedri (viņa strādāja Namu pārvaldē). Es paskatījos rakstos, kas ir 15. divīzija. Tā ir viena no latviešu leģiona divīzijām, un tur ir skaidri un gaiši rakstīts, ka divīzija savas cīņas gaitas beidza Berlīnē 1945. gadā. Tātad Anita Bērziņa kaut ko neatceras, sajaukusi, jo tie nevarēja būt nekādi 15. divīzijas virsnieki… Varbūt dezertieri? Otrs fakts, patiesi baiss. Oktobra sākumā viņa palika Rīgā, Čaks teicis, ka brauks uz Tukumu slēpties. Jo vācieši pirms Latvijas atstāšanas uz ielām ķēra cilvēkus un sūtīja uz Vāciju. Čaks gribēja paslēpties – gan no vienas varas, gan no otras. Reāli viņš aizbrauca un slēpās Jūrmalā. Tātad, pirmkārt, viņš viņai neteica patiesību, un, otrkārt, viņa saka: es zvanīju uz Dobeli, kur man strādāja pazīstams 19. divīzijas darbinieks, lai sazinās ar Tukumu, vai tur ir Čaks. Tātad viņa gribēja Čaku nodot? Un viņai atbildēja, ka tur tāds Čaks nemaz nav bijis. Viņa uzsver, ka viņš viņai meloja. Lūk, man ienāca prātā noskaidrot par tām divīzijām. Tādā veidā es secinu, ka kaut kas ar Anitas Bērziņas izteikumiem vai viņas izturēšanos nav ne gluži tīrs, ne gluži pareizs. Viss ir atkarīgs no tā, cik tādu jautājumu ienāk prātā.

A. S.: Kas Jums dzīvē sagādā prieku?

S. R.: Labas, harmoniskas attiecības ar meitu, ar studentiem. Ceļošana. Par vienu no svarīgākajiem ieguvumiem pēc padomju laika, kas starp mums un pasauli bija nolaidis dzelzs priekškaru, ir iespēja ceļot. Vai es kādreiz, lasot lekcijas, teiksim, par Lorku vai antīko teātri, amerikāņu 60. gadu teātri, vai pieminot Ķīnas politiku, varēju iedomāties, ka reiz šajās zemēs nokļūšu? Un ne tikai tur. Mēs braucam tuvāk vai tālāk katru gadu. Bet mana vismīļākā zeme joprojām ir Spānija, kur nākamgad brauksim jau piekto reizi. Kad tur ierados pirmoreiz 2002. gadā, bija sajūta, ka esmu te jau bijusi. Man patīk lasīt sēnes, strādāt dārzā… Un pēdējos divus gadus man prieku sagādā NBA basketbols. Tā ir aizraušanās kopš brīža, kad redzēju, kā Porziņģis spēlē Eiropas meistarsacīkstēs.

A. S.: Bet izpratne par basketbolu radusies, spēlējot pašai? Piemēram, noteikumu pārzināšana.

S. R.: Jā, protams, jo es Talsos spēlēju gan bērnu sporta skolā, gan arī pieaugušo komandā "Vārpa". Man pat ir apliecība par pirmo sporta klasi. Spēlēju es, kā teica tai laikā, kreisajā maliņā, uzbrucējos, man bija devītais numurs. Mūsu komanda gan tabulā vairāk pa apakšu ņēmās. Braucām mēs viscaur pa Kurzemi, reizēm arī uz Vidzemi, atceros, Rūjienā bija kaut kādi mači… Mācoties skolā, tā bija diezgan liela manas dzīves daļa. Noteikumi ir nedaudz mainījušies, bet tos arī esmu apguvusi. Jā, es to spēli zinu diezgan smalki. Mani šajā spēlē, protams, arī aizrauj talanti. Pirmkārt, tas bija Porziņģis. Pēc tam, kad ar viņu notika nelaime, es pārslēdzos uz citu komandu – sāku sekot Goldensteitas "Warriors". Un šis sižets beidzās dramatiski, pat traģiski – ar Kevina Duranta smago savainojumu. Un vēl mans favorīts bija Lebrons Džeimss, man par viņu pat uzdāvināja grāmatu angļu valodā, kurā esmu tikusi apmēram pusē. Zinu, ka viņš savai mātei sešpadsmit gadu vecumā piedzima kā ārlaulības bērns. Bet tad es viņā ļoti vīlos (jo man arī sportā ļoti svarīga liekas cilvēciskā puse, ne tikai sportiskie sasniegumi vai bizness), jo viņš pierunāja "Lakers" klubu piesaistīt Entoniju Deivisu, pretī atdodot trīs jaunās paaudzes spēlētājus, no kuriem divi bija stipri virs vidusmēra. Komanda bija pārbūves procesā, tur varēja iznākt ļoti interesantas lietas. Es uzskatu, ka viņš nodeva tos jaunos cilvēkus. Kad Porziņģi aizmainīja uz "Mavericks", sāku sekot viņiem. Gan lai redzētu, kāds uzvalks katru reizi Porziņģim mugurā, gan, protams, aizrāvos ar Luku Dončiču. Šitādu spēlētāju, aktieri, talantu, vispār – iedvesmojošu cilvēku! Vienalga, vai komanda uzvar vai zaudē, viņa spēle un uzvedība laukumā ir tik emocionāla, iedvesmojoša. Viņš vienmēr smaida. Es arī sekoju viņam visos sociālajos tīklos. Manās aprindās neviens basketbolu neskatās. Zane atļauj runāt par Porziņģi tikai tad… Viņa skatās dažādus amerikāņu sociālās dzīves un mākslas šovus; man maz interesē, ko viņa uzzinājusi par Amerikas politisko dzīvi. Bet tad mēs vienojāmies tā: es pie brokastīm divus faktus par Porziņģi pastāstu viņai, viņa man divus faktus par šoviem. (Smejas.) Citādi viņa nav ar mieru klausīties, jo saka, ka es esmu slima. Bet, ja par sev dārgu tematu nepastāsta citam, tad jau ir tā, it kā tā temata tavā dzīvē nebūtu.

Uz šejieni (Kuivižiem – A. S.) biju atbraukusi jau maijā. Bija divas svarīgas "Warriors" spēles, abas trijos naktī. Šeit sienas ir ļoti plānas. Saprotu, ka esmu sākusi skatīties un trokšņi ir milzīgi, – man jāpāriet uz virtuvi, tālāk no kaimiņienes. Tupēju virtuvē, saule ausa. Es domāju, Latvijā neviens neskatās. Tiem, kas tam nododas, ir sajūta, ka ir savs noslēpums. Jā, basketbols un ar to saistītais man sagādā lielu prieku.

A. S.: 1986. gadā intervējāt Ādolfu Šapiro. Vienu jautājumu no tās intervijas uzdošu Jums: kādas īpašības Jūs sevī vērtējat visaugstāk un vai ir tādas, no kurām Jūs gribētu atbrīvoties?

S. R.: Būtisks jautājums, tiešām ļoti būtisks jautājums. Mana labākā īpašība, pēc pašas domām, ir tā, ka neprotu tēlot un izlikties par to, kas neesmu. Un – tā ir arī mana sliktākā īpašība.

A. S.: Bijāt prezidenta inaugurācijas ballē. Ko Jūs domājat par to, ka Porziņģis nebija ielūgts? Es gan pēc tam dzirdēju prezidentu sakām, ka sportisti tiks atsevišķi godināti 18. novembrī, bet likās, ka tā ir pēc tam sacerēta retorika.

S. R.: Katrā ziņā tas ir ļoti dīvaini. Ja nu kādam tur vajadzēja būt (ja runājam par sasniegumiem un Latvijas atpazīstamības veicināšanu pasaulē), tad Porziņģim tur vajadzēja būt pirmajam. Un viņš tajā laikā bija Latvijā. Arī kautiņā pārsistā piere jau bija sadzijusi. Joks.