Mūžu dzīvo, mūžu mācies

Publicista, tulkotāja, dīdžeja, filosofa un vienkārši daudzpusīga kultūras darboņa Ilmāra Šlāpina otrais dzejas krājums atgādina manas pamatskolas literatūras skolotājas – tas ir bieži vien mīlīgs, bieži vien mīlīgi didaktisks un biežāk vien ar skaudru redzējumu par likstām sabiedrībā, kā arī bērnu un sevis audzināšanā.

Jaunāko autora veikumu ar debijas krājumu "Karmabandha" (¼ Satori, 2007) vieno šarmējoša nepretenciozitāte saturā un izteiksmē, visdrīzāk apzināta, ņemot vērā, ka gan publicistikā, gan privātās sarunās autors ir izteicis nevēlēšanos tikt redzēts kā "filosofs-dzejnieks". Ilmārs Šlāpins ar erudīciju, izglītību un dzīves pieredzi visdrīzāk pavisam viegli spētu aust poēmu labirintus, kur katras otrās rindas nobeigumā lasītājs sastaptos ar kādu abstraktu atsauci, tomēr tā vietā pirmais krājums ļoti silti un cilvēciski apraksta indivīda ("liriskā es" vai arī autora paša, kas gan to lai zin' un kam gan tas lai rūp) iemīlēšanās un šķiršanās pieredzes, attiecības ar citreiz abstraktu, citreiz personificētu Dievu, tieksmi dzīvot pilnasinīgi, nepakļaujoties laikam. Varētu teikt, ka abu krājumu galvenā vienojošā īpašība ir pārmērība, proti, nespēja kritiskāk atlasīt grāmatai tiešām nepieciešamos dzejoļus, kas mani kā lasītāju nogurdina, traucējot abu krājumu sākumos labi ievirzītajai un ieturētajai liriskajai spriedzei un poētiskajai vilkmei. Kā atzinis pats autors intervijā Radio Naba raidījumā "Bron-hīts", viņam visi dzejoļi ir mīļi, jo iemieso attiecīgā mirkļa iedvesmu, apziņas stāvokli un visu ar to saistīto. Mīlestība ir jauka lieta, bet citreiz saviem bērniem ir jāuzmet arī kāds stingrāks skats, un šis it sevišķi ir pienākums katra dzejnieka otrajai pusītei – redaktoram.

Otro krājumu no pirmā vistiešāk galvenokārt nošķir stingro formu lietojums, proti, jambi, trohaji, atskaņas, stingrie pantmēri, kā arī fokusa pārnese no personiskajiem pārdzīvojumiem uz plašākām sabiedrības likstām un frustrācijām. Lai arī loģika, personiskā pieredze un plašāka kultūra vēsta, ka aprakstītās lietas ir gana vispārcilvēciskas, krājuma pēcgarša tomēr rada sajūtu, ka tiek atainots tieši Latvijas sabiedrībai raksturīgs stūrgalvīgs maziskums, tukšpaurīgs pretrunīgums un prastais, pat savā ziņā nomācoši pragmatiskais nīgrums.

Krājumā mēs sastopamies ar dažnedažādiem jaukumiem: homofobiju, kas ietekmē sevis redzējumu dzejolī "Šis zēns ir zils" (52. lpp.), netieši norādītu vardarbību pret sievietēm dzejolī "Mana mamma vakaros raud" (ar atslēgas frāzi Šodien atradu mammas feisbuku / Tur ierakstīts tikai #esarī (70. lpp)) un, turpinot tēmu, meiteņu objektivizāciju jau no ļoti agrīna vecuma dzejolī "Saruna pludmalē" (32. lpp.).

Man personiski interesantākais krājumā ir nevis teksts, bet gan ilustratores Kristīnes Martinovas grafikas, kas bieži vien šķiet metaforiski piesātinātākas par pašiem dzejoļiem un manī kā lasītājā raisīja vairāk asociāciju un pārdomu virkņu (piemēri ir treju zobenu caurdurtais (Gordija?) mezglvīriņš 21. lpp. un cilvēciņš ar kontaktdakšu galvas vietā, kas sastop no dibena banknotes drukājošu cūķi ar kontaktligzdu šņukura vietā 12. lpp.).

Kā jau minēts, rūpīgāka dzejoļu atlase vai arī attiecīgu dzejoļu aizvietošana ar stilistiski izstrādātākiem un tematiski grodākiem tekstiem krājumam būtu nākusi tikai par labu, lai gan pārmērība nebūt nav tik nogurdinoša kā debijas krājumā, kas pavisam mierīgi varēja būt par 25–30 dzejoļiem īsāks (lai gan dzejprozas teksti, kas ievada katru no pirmā krājuma nodaļām ir viena no patiesākajām un precīzākajām lietām, ko esmu lasījis mūsdienu latviešu literatūrā par tiem skaudrajiem, eksistenciālajiem brīžiem, kad mūsu apziņa par savu vientulību un ar to saistīto baudu, par savu neizbēgamo aizgājamību un tiecību uz zaudēto cilvēku saslēdzas vai arī tiek sajusta visasāk).

"Es nemāku, komatus", manuprāt, lasītos raitāk un ne nieka knapāk, ja tajā nebūtu, piemēram, dzejoļu "Priekškamkarš", kas nav nekas vairāk par labskanīgu spēli ar valodu, un "Turpinot Vērdiņu", kas, kā jau minēts Edvarda Kuka recenzijā portālam Punctum, nav pielīdzināms Kārļa Vērdiņa saturiski krietni labāk izstrādātajam un pārdomātajam oriģinālam "Come To Me", un attiecīgi caur salīdzināšanu liek arī pašam Ilmāra Šlāpina dzejolim un ar to saistītajai dzejas izteiksmei nobālēt. Šeit gan arī ir jāuzsver, ka tā ir it sevišķi redaktora atbildība, kuram – šajā gadījumā pašam Kārlim Vērdiņam – ir jāspēj stingri uzstāt uz liekā materiāla izņemšanu no krājuma, pat ja šī specifiskā dzejoļa gadījumā tas var būt bijis personiski amizants un pat mākslinieciski glaimojošs.

Krājumā arī ir vērts izcelt brīžiem sociāli didaktisko pozīciju, kuru tas ieņem, piemēram, dzejoļos "Valsts ir darbības vārds", kurā iestājas par kolektīvo sabiedrisko atbildību valsts kontekstā, vai arī "Tikumiskās attīstības pasniedzējam", kurā ironizēts par skolotājiem un vecākiem, kuri cenšas ierobežot grāmatu saturu skolās. Autors nav slēpis uzskatu, ka politiska dzeja Latvijai ir vajadzīga un ka pozicionē sevi kā publicistu – cilvēku, kurš pauž kādu noteiktu politisku rīcību.

Tāpat arī neuzskatu, ka didaktika uzreiz ir kas peļams vai arī apejams kā kanalizācijas izteka. Autors, kurš pauž noteiktu pozīciju, pat uzstājīgi un tieši, var būt atsvaidzinoša un tīkama parādība mūsdienu literārā post (un postpost) un meta, un visādu citu modernismu laikmetā, kad ironija un sarkasms (lai gan šajā krājumā netrūkst arī šo elementu) nereti šķiet esam kā vadošā lingua franca, lai arī nav pašvērtība pati par sevi, vien rīks, kas nemākulīgās rokās ir pliks žests un poza – masturbācija bez kulminācijas.

Būtu patīkami, ja "Es nemāku, komatus" apliecinātu savas iemiesotās izteiksmes leģitimitāti kas, protams, riskējot ar pārsātinātību un apnicīgumu, iedvesmotu arī citus autorus rotaļīgi apspēlēt pieaugušo un bērnu dzejas paradigmas, sociālu un politisku dzeju, kā arī spēju būt gaumīgi didaktiskiem.

Ar interesi gaidīšu autora pieteikto trešo krājumu, lai gan ar klusu cerību, ka tekstu atlase tiks veikta ar nesaudzīgāku, pedantiskāku un skarbāku mīlestību.

[1] Lesīte, A. Šlāpins dzejas krājumā “Es nemāku, komatus” runā par to, kā ir nesaprast. Pieejams tiešsaistē: www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/slapins-dzejas-krajuma-es-nemaku-komatus-runa-par-to-ka-ir-nesaprast.a331547/