Cilvēciskā atmiņa. Padomju Deportāciju pieminēšana Latvijā. Atmiņu politika un publiskā telpa

Jāatzīst, ka šī darba analīze ir negaidīti smags (vai arī atbildīgs) pienākums. Lielākoties jau pašas tēmas dēļ. Deportāciju jautājums Latvijas vēsturē ir viens no smagākajiem un sarežģītākajiem, un, rakstot vai tikai domājot par to, pētniekam ir svarīgi savaldīt emocijas. Būtisks ir aspekts, ka monogrāfija ir unikāla – tajā pirmo reizi tiek detalizēti skaidrota padomju deportāciju pieminēšanas tradīcija un tās ilgstspēja. Darbam nav analogu, ar ko to salīdzināt, jo sastatīšana ar citiem, nedaudz līdzīgiem pētījumiem savā ziņā būtu monogrāfijas noniecināšana. Diemžēl pirmais mīnuss, darbu atverot, atklājas visai drīz – nekur nav norādīts, kuram autoram pieder konkrētā nodaļa. Šī nepilnība kļūst vēl spilgtāka, ņemot vērā arī citas detaļas. Piemēram, darba sākumā ir norādītas pateicības tiem cilvēkiem un organizācijām, kas ir palīdzējuši monogrāfijas tapšanā, katrai fotogrāfijai norādīts autors, bet nekur nav norādes vai atrunas par to, kādēļ ir izvēlēts paturēt noslēpumā atsevišķu nodaļu autorību. Kādēļ gan tas būtu svarīgi? Kaut vai tādēļ, lai atrastu citus konkrētā autora pētījumus. Izvērtējot darba struktūru – kopumā tajā ir 11 nodaļas, kā arī palīgnodaļas – Ievads, Bibliogrāfija, Pielikumi. Interesanta atkāpe pie darba struktūras izvērtēšanas – saturā nodaļas nav numurētas, savukārt grāmatas izkārtojumā katrai nodaļai ir savs kārtas numurs – kas uzrāda, ka darbā ir 11 numurētas nodaļas. Interesanti tāpēc, ka ievadā norādītas tikai desmit nodaļas (13.lpp.). Sīkums, tomēr detaļas arī veido priekšstatu. Pirmā nodaļa ir veltīta pētījuma metodēm – īsa, lakoniska, tā piesaistīs lasītājus, kam zinātne ir sirdslieta. Visi var uzreiz ķerties pie pamattēmas. Nedaudz aizkavējoties pie profesionāla, hmm, vērtējuma¹ un filozofiskām pārdomām, šī nodaļa tomēr atstāj neatbildētus jautājumus. Piemēram, kā notiek grāmatā minētā „nejauša runu atlasīšana”? Tā valsts prezidentu runu tekstu izvēle, kas izmantoti kvalitatīvo datu iegūšanai, rada iztēlē ainu, kurā kāds pētnieks ar aizmiegtām acīm, uz labu laimi dur pirkstu papīros, lai nejauši atlasītu kādas nebūt runas. Izvērtējot bibliogrāfiju un pielikumos atrodamo informāciju, gluži loģisks liekas jautājums, vai nebūtu bijis labāk izanalizēt nevis tikai dažus, bet visus prezidentu runas tekstus par šo tēmu? Ir skaidrs, ka liels darba apjoms autorus nebiedē, turklāt atsevišķu runas tekstu atlase ir nedaudz neizprotama. Atsevišķa nodaļa veltīta padomju deportāciju vēstures apzinātājiem un glabātājiem, un tajā visai konkrēti uzskaitīti atmiņu aģenti, kas veicinājuši deportāciju tēmas klātbūtni Latvijas publiskajā telpā. Kā galvenais tiek izcelts Latvijas Okupācijas muzeja veikums, kam seko Latvijas Valsts arhīva paveiktais, kā arī ir īss ieskats fonda Sibīrijas Bērni darbībā. Monogrāfijas autori skrupulozi skaidro katru saīsinājumu, lai gan PSKP (9.lpp.) nez kāpēc ir palicis bez atšifrējuma. Pārdomas izraisa arī autoru atsauce uz citvalstu pētniekiem, kuri atzinīgi novērtējuši Latvijas Okupācijas muzeja darbību. Diemžēl atsauce ir tikai uz vienu ārvalstu autoru, kas rada visai miglainu priekšstatu gan par šiem autoriem, gan viņu viedokli. Ja reiz ir lietots daudzskaitlis, būtu tomēr interesanti uzzināt, kādos vēl avotos citvalstu pētnieki ir izteikuši savu viedokli par deportāciju pieminēšanu. Atsevišķas teksta daļas nez kāpēc tiek izceltas pelēkā rāmī (dīvainā kārtā šie pelēkie rāmji rada nelāgas asociācijas ar mazajiem rajonu laikrakstiem, kuros līdzīgā stilā tiek noformēti nekrologi). Lai arī labi iecerētas, šīs pelēko rāmju daļas traucē pamatteksta lasīšanu – jo dažkārt īsti nav saprotams, kurā brīdī ir jāpārtrauc pamatteksta lasīšana un jāpievēršas rāmju citātiem. Atšķirībā no pamatteksta, izceltie rāmju citāti nevis apkopo informāciju, bet sniedz emocionālu vērtējumu citkārt visai sausajiem datu uzskaitījumiem. Padomju deportācijas tiek apskatītas arī kā Latvijas atmiņu politikas sastāvdaļa. Ieguvums lasītājiem ir tas, ka autori sniedz skaidrojumu, kas īsti ir atmiņu politika un kāda ir tās nozīme. Juridiskais teksts, pilns ar pieņemšanas un atcelšanas peripetiju izklāstu, lasītāja ērtībai ietverts atsaucē, šajā gadījumā ir “neizbēgamais ļaunums”. Iespējamais trūkums – autore piedāvā jau savā ziņā gatavu viedokli. Noderīgi, ka, analizējot jautājumu par Latvijas masu mediju lomu komunisma upuru piemiņas dienās, mediji ir sakārtoti atsevišķās apakšgrupās: laikraksti, sabiedriskā televīzija, sabiedriskais radio. Interesantākais ir informācija par modernajiem medijiem – interneta informācijas gigantiem Vikipēdiju un YouTube. Nedaudz neizprotama ir izvēle iekļaut šo informāciju šādā formā. Vienīgi, ņemot vērā, ka interneta mediji aizvien vairāk dominē publiskajā informācijas telpā un tieši jaunieši turpmāk būs atbildīgi par deportāciju atceri, informācija par Youtube u.c. būtu pelnījusi iekļaušanu pamattekstā bez pelēkajiem rāmjiem. Toties monogrāfijas veidotājiem padodas īsi un lakoniski rezumējumi, kas perfekti apkopo galvenās atziņas. Lai gan no jautājuma par deportācijas tēmu pēcpadomju kultūrā apskata gribētos gaidīt vairāk, autoriem izdevušās dažas negaidītas atziņas. Galveno uzmanību autori velta literatūras darbiem, taču masu medijos, viņuprāt, reti tiekot izvērtēta izsūtīto cilvēku biogrāfiskā literatūra, neparādās recenzijas un žurnālisti pagaidām vairās to izmantot kā informācijas avotu (86.lpp.). Nevar atturēties no kārdinājuma uzdot jautājumu – ko gan varētu rakstīt recenzijā par kāda dzīves aprakstu? Vai būtu jāanalizē to, kā cilvēks stāsta par savām ciešanām? Cik neskaidrs un kā strukturēts ir deportācijas piedzīvojušā cilvēka stāstījums? Šķiet, autorus varētu pārsteigt arī ziņa, ka biogrāfiskā literatūra tiek izmantoti informācijas ieguvei – tiesa, to veic nevis monogrāfijā nosauktie žurnālisti, bet vēsturnieki, rakstot pētījumus par deportāciju tēmu. Visraitāk un saistošāk lasāms monogrāfijas raksts par pieminekļiem – komunistiskā režīma upuru piemiņas glabātājiem. Nepamet sajūta, ka raksts ir par mums – mūsdienu cilvēkiem un to, kā mēs redzam deportācijas, cik esam cilvēcīgi, lai gan nespējam būt vienoti šajā tik ļoti smagajā savas tautas vēstures jautājumā. Interesanti izvērsta pievēršanās jautājumam par politiski represēto organizāciju darbību un iespējamo nākotni, rada jautājumu, vai tiešām tiek lasīta zinātniskā monogrāfija, ja dažu tēmu apskats līdzinās faktu atreferējumam bez atsaucēm? Monogrāfijas “otrajā pusē” informācija sāk atkārtoties, lai gan tā ir pasniegta neatvairāmi un ir apkopoti problemātiskie aspekti politiski represēto organizāciju darbībā gan pašreiz, gan uz iespējamajām negatīvajām tendencēm nākotnē. Novatoriska ir tēma par baznīcas lomu komunisma upuru piemiņas dienās, kas ir raksturojama kā nozīmīga, tomēr nepietiekami apzināta (133.lpp.). Autori salīdzina dažādu konfesiju attieksmi pret deportācijām, kā baznīca to uztver un kā rīkojas. Būtiskākā ir G. Kalmes citētā atziņa, ka deportāciju pieminēšanā nav jāveido ciešanu kults (137.lpp.) Būtiskākā tā ir tāpēc, ka lielai daļai lasītāju tā varētu likties nepieņemama, jo lielākoties latvieši ir pieraduši sevi redzēt upura – cietēju lomā. Tāpat noderīgi, ka tiek ieskicēta arī Latvijas ebreju kopienas atmiņu telpa – lai gan monogrāfijā iztrūkst citu tautību atmiņu politikas vērtējuma. Kā vienojošs pavediens visai monogrāfijai cauri vijas uzsvērums, ka galvenais ir izglītot sabiedrību un īpaši jauniešus. Šo motīvu rezumējošā nodaļa neliek vilties – tiek apskatīta reālā situācija Latvijas skolās, uzsverot, ka vēstures mācīšanas procesā svarīgā loma ir skolotājiem. Autori kļūst praktiski un arī ierosina, kas un kādiem līdzekļiem būtu jāmaina. Uzmanību piesaista kolaboracionisma tēma un fakts, ka tajā ietvertie sadarbības un nodevības motīvi spēj skolēnus uzrunāt pārliecinošāk, nekā statistika (146.lpp.). Zināmā mērā šāda bērnu interese (lai arī pozitīva, un kā norādīts tekstā, ir saistoša ar sevī iekodētajām ētiskajām dilemmām) rada asociatīvas paralēles ar Džordža Orvela romānu 1984 – vēl precīzāk – tajā tēloto bērnu Spiegu organizāciju. Kolaboracionisma problēma, protams, ir smaga un sarežģīta, un tā vien liekas – ja reiz mēs, pieaugušie, neesam spējuši tikt ar to galā, ko ar to iesāks bērni? Orvela darba idejas atgādina arī teksts ar acīmredzamu gana emocionālo autora vērtējumu: mācību grāmatās tiekot radīts iespaids, ka visi ļaundari palikuši nesodīti (146.lpp.). Vai tas ir mudinājums bērniem meklēt šos nesodītos ļaundarus? Nevar noliegt, ka monogrāfijā Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā. Atmiņu politika un publiskā telpa ietvertā specifiskā informācija diez vai gūs plašu sabiedrības ievērību. Cilvēkiem patīk atcerēties, bet lasīt par to, kā viņi atceras – ir izmeklēto nodarbe, it sevišķi ja uzmanībai tiek piedāvāti daudzi uzskaites dati. Darbs ieguls skolu un bibliotēku plauktos, kļūstot par iemīļotu un populāru informācijas avotu, kad vien kādam būs jāpēta jautājums par deportācijām un sabiedrības atmiņu. Ir dažādi veidi, kā pasniegt informāciju – katram no monogrāfijas autoriem ir savs stils, savs rokraksts, ko var arī labi just. Ja pirmā grāmatas puse var tik lasīta kā pa celmiem (statistikas informācija, lietišķa un sausa valoda), otrā daļa (sākot ar septīto nodaļu) piesaista ar raito valodu un brīvo izklāsta veidu. Zināmas pārdomas raisās pēc fotogrāfiju izpētes – paraksti zem tām ir nepilnīgi – konsekventi pie fotogrāfijām ar valsts amatpersonām nav dota to identifikācija. Ja šobrīd spējam atpazīt, kura konkrētajā attēlā ir amatpersona, kurš – politiski represētais, tad, kā būs ar vēlāku laiku? Bet monogrāfijas autoru labprātīgi pieņemtā misija taču ir saistīta ar nepieciešamību atcerēties un izprast... Monogrāfijas stiprā puse ir analizētās, interpretētās un apkopotās informācijas apjoms un daudzveidība. Tas, kāds titānisks darbs ir paveikts šī šķietami nelielā darba sagatavošanā, ļoti fascinē. Lielākoties ir izmantoti jaunākie pētījumi, tiesa, monogrāfija ieskicē tikai Rietumu pasaules skatījumu. Salīdzinošā perspektīvā būtu interesanti paraudzīties, kā uz šo jautājumu skatās PSRS mantojuma pārņēmēja Krievijas Federācija. Varbūt skan nepiemēroti šāda veida darbam, bet tas ir gaumīgi izjusts – sabalansēta un rūpīgi atlasīta informācija, kas pasniegta brīvā, vienlaikus lietišķā valodā. Vizuālie attēli, kas neuzkrītoši papildina un paskaidro tekstu. Lakoniskas nodaļas, kas nenogurdina ar gariem izklāstiem, bet konkrēti, pa punktiem nosauc un paskaidro būtiskāko. Pēdējā kritiskā piezīme (bez kuras nav iespējams iztikt) – ilgi un cītīgi lietojot grāmatu, tā ātri aizies bojā, jo iesējumā līmētās lapas un acīmredzami kvalitatīvais (biezais) papīrs neļauj atraut abas rokas no lasāmā – pretējā gadījumā grāmata kā uz burvju mājienu aizveras – kas veicina grāmatas vardarbīgu atvēršanu un pietuvina lapu izkrišanas iestāšanos gana straujiem soļiem. Vēl dramatiskāka situācija veidojas, mēģinot pārrakstīt kādus citātus no darba – kā izrādījās, vienīgais veids kā atstāt grāmatu uz galda, bija to noslogot ar gana biezu citu grāmatu. Paradoksāli, ka bez Ernsta Hansa Gombriha apjomīgās Mākslas vēstures un tāspalīdzīgās “rokas” šī recenzija nebūtu tapusi. 1^ Vērtējums - tādēļ, lai nelietotu tautā tik iemīļoto, tik skanīgo, bet zinātniski neglīto apzīmējumu – profesionālais kretīnisms