Vīņ i tād nekass cilik!* “Jūras iela. Septiņi stāsti no Ventspils”

Lai gan kopumā tikai septiņas, arī stāstu krājuma “Jūras iela” autoru veikums, pozicionēts kā Venstpils produkts un ietverts “Mansarda” apgādātos, nepretenciozos vākos, ir šīs treknās un liesākās govis, kas nāk sagaidīt no pazīstamajiem kādu gardumu. Dzejnieka un dziesminieka darbos pazīstamais Andris Akmentiņš, Literārās Akadēmijas mērķtiecīgais un čaklais absolvents Jānis Valks, prozaiķe, dzejniece un tulkotāja Maira Asare, vēstures skolotājs Guntars Tenne nu jau godalgota un atzīta romāniste Kristīne Ulberga, prozaiķe Laimdota Sēle un, iespējams, noslēpumainākais no visiem – Mārtiņš Ādamsons. Jāsaka, autoru sasniegumi un popularitāte šoreiz ir tieši proporcionāli “Jūras ielas” tekstu spējai aizraut. Varbūt to saprot arī redaktori, kas sakārtojuši liesākās un treknākās “govis” attiecīgi pamīšus. Autorus galvenokārt vieno tas, ka uz sociālo ikdienas drāmu dažreiz it kā caur varoņu personīgo “miglu”, citur – nekaunīgā tiešumā viņi neskatās vis ar “teļa acīm”, lai gan mākslinieciskās pozas vietā krājuma koncepcijai izvēlēta nedaudz vecmodīgāka – ģeogrāfiskā pieeja. Kādu var maldināt priekšstats, ka “Jūras ielas” stāsti “no Ventspils” atspoguļos tieši šīs pilsētas ikdienu. Ventspils piekraste ir daudzviet jaušama “ventiņu valodā” (tāmnieku dialekta substrāts), varoņu vieglajā ieplūšanā straujajā dzīves upē vai pašsaprotamā mīlestībā uz brīvību, jūru, dabu jebkurās izpausmēs. Bet gaidāmo gandrīz vai patīkami apvērš iegūtais – grāmatas priekšvārdā minētās Ventspils ielas un piekrastes vēja dažādās kvalitātes patiešām parādās arī tekstos, taču varoņus kā jau dekorācijas būtiski neietekmē, valdošajās pozīcijās atstājot vienīgi arhetipisko, kas nav vienīgi Ventspils prioritātes: jūra, slāpes, ceļš, mājas u.c. Vai tas nozīmē, ka Ventspilij patiesībā nepiemīt nekas tik unikāls, kas iespiestos radošu cilvēku apziņā? “Ikdiena” gan ir viens no krājuma atslēgvārdiem, tomēr tā ir tverta maksimāli krāsainos, taču ne raibos triepienos, kas reti pārsteidz sižetiski. Toties dažu autoru meistarība stāstīt dziļi, it kā “mīdoties uz vietas”, var sagādāt lasītajam ne vienu vien aizkustinājumu (ja ne asaru). Kristīne Ulberga krājuma baudāmākajā stāstā “Billija māja”, tēlojot jūras bezspēcību nabaga cilvēka priekšā, netieši stihijā balsta gan traģismu, gan vienīgo cerību; Dauna sindroma skartais Billijs atrodas kādā piejūras pansionātā, un, nešķirojot sen jau strīdīgas normalitātes/nenormalitātes pazīmes, stāsts patiesībā ir par tiem, kas dodas Billiju apciemot, vai arī par tiem, kas nekad neapciemos savus “Billijus”. Rodas vēlme “Billija māju” dēvēt par centrālo stāstu krājumā ne tikai tāpēc, ka tajā figurē leģendārā Kurzemes zilā govs – tas ir arī reminiscenču un simbolisku detaļu padziļināts vēstījums, ar tīkamu ritmu un satur tieši to optimālo, nedaudz ironisko izteiksmi, kurā runāt gan par sociālo, gan metafizisko, nekrītot lasītājam uz nerviem: “Arvien gaiteņa viducī, viņas iet garām salīkušiem pigmejiem un glūnošām tantēm, meitenēm vīriešu kreklos, kas filmā izskatās erotiski, bet garīgi atpalikušo pansionātā – normāli.” (89) Ja prātā paliek kas cits no “Jūras ielas”, tad tie, protams, ir Andra Akmentiņa un Mairas Asares pilnīgi atšķirīga tipa stāsti, kas ir jūtami pārāki par pārējiem. Krājumu noslēdzot, Mairas Asares “Vagonstāsti” – trīs ainas no lopu pārdzinēju ikdienas – ir tieši tik paradoksāli, lai lasītājam liecinātu par rakstniecības īpatnību: arī stāsts par Uzbekijas dzelzceļu var tapt Ventspilī. Lai gan ar mazuma piegaršu, it kā kādreiz vēlāk kāda citā krājumā būtu gaidāms plašāks “Vagonstāstu” klāsts.., Asarei izdodas gan rezignācijas, gan viegluma, gan simboliskās govs apspēle ļoti urbānistisko “Jūras ielas” stāstu vidū. Vai pēc “Vagonstāstu” izlasīsanas var ņemt nopietni Mārtiņa Ādamsona antiutopiju “Substance”, kur varonis savas jūtas pārslēdz datorizēti un netop skaidrs, kā viņš izvēlas/neizvēlas īstās jūtas? Ko lasītājam darīt ar tik bezjēdzīgu kantorista sentenci no M. Ādamsona stāsta kā “aktīva visas populācijas masveida kontrolēšana” (138), ja viņa priekšā nu ir Mairas Asares varones sirsnīgais reālisms: “Atjēdzos drusku, ak, debess augstā – viens lops nostājies man pāri – priekškājas vienā pusē, pakaļkājas otrā, vēders taisni virs ģīmja karājas, klusiņām lupina sienu no beidzamām ķīpām.” (142) Šajā ziņā daudz baudāmāks ir Jāņa Valka kafkiskais “Žogs”, kurā reālās dzīves birokrātija, jūtami sakaitinājusi autoru, literāri pārtop absurdā, stāsta otrajā pusē pat nedaudz garlaicīgam maršam līdzīgā cilvēka un sistēmas kļūdas attiecību tēlojumā, pašam sižetam esot primitīvam: zemes īpašnieks vēlas uzbūvēt jaunu žogu un pūlas iegūt ierēdņu atļauju. Lai gan J. Valka stāsts ievietots krājumā tikai fragmenta veidā, tas varēja būt krietni īsāks, lai interesantākais (dubultnieka motīvs) un ideja neciestu. Latviešu literatūras tradīcijas liek skatīt Andra Akmentiņa “Noliec cīgu” kā nesliktu, laikmetīgu ironiju par Viļa Lāča “self-made man” varoņiem. Tas ir pats “ventspilīgākais” no krājuma stāstiem – tieši varoņu aspektā, kuriem piemīt jūrniecisks piekrastes ļaužu spīts un dzīvesziņa. Pilsētā ierodas svešs vecis – tas ir kāds sievas atstāts, vecs jūrnieks, kas pats pametis jūru, turas vienīgi pie ieradumiem: “Nolēmis apciemot brāli tālajā mazpilsētā, viņš ielika maisiņā divus pārus zeķu, šņabi, pusīti ķieģelīša un atspērās šurp. Māja joprojām bija silta, brālis auksts.” (19) Nedaudz melns vai citādi veselīgs humors ir labākais, ko A. Akmentiņa “Noliec cīgu” piešķir krājumam kopumā, visos citos aspektos būdams labi nostrādāts, atmiņās balstīts stāsts ar labu melodramatisma devu (it kā laužot stereotipus par piekrastes ļaudīm) un meistarīgu finālu. Lai gan ieturēts A. Akmentiņa stāstam līdzīgā “vīrišķā” vēstījumā, pavisam bāli krājuma kontekstā izskatās Guntara Tennes stāsts “Klaidoņi”, kura piedzeršanās un diezgan vecmodīgās valodas “misiju” grūti nojaust tā aprautības dēļ. Īsts tāmnieku dialekta koncentrāts ir pavisam dzīvs un, šķiet, ļoti personisks, Laimdotas Sēles bērnības atmiņu tēlojumā “Kad es vel bi maziš”. Lai gan rīdziniekam grūti noticēt, ka izloksnes lietojums literatūrā var būt kas vairāk par māksliniecisko paņēmienu, šoreiz tas “nostrādā” un nostājas centrā citādi nebūt ne aizraujošu bērnības ainu tēlojumā: “Traks viss palikuš, vai? Kur jūs redz līķs? Tas tokš ir govs kuņģs!” (57) Sirsnības un naivuma pilni, gandrīz anekdotiski atgadījumi lieliski rāda kontrastu starp latviešu literāro valodu (t.s. Rīgas smalko) un nedaudz paskarbo, galotnēs “noasināto” ventiņu runu, iespējams pirmo reizi “Jūras ielas” sakarā radot lasītājam mazuma piegaršu. Nākas atcerēties, cik lielu ažiotāžu ir radījusi Heli Lāksonenas krājums “Kad gos smei”, atdzejots Vidzemes lībiskajā dialektā – kādēļ gan “Jūras iela” vai kāds cits lielāks pašmāju tekstu kopums, uzrakstīts Kurzemes lībiskajā dialektā, nekļūtu tikpat populārs? Mārketinga vaina vai sveša eksotika ir tīkamāka? Būtu, protams, labi lasīt līdzīgus stāstu krājumus arī no citām Latvijas pilsētām, tomēr šāds atlases princips ātri vien izsmeltu jau tā apšaubāmo pamatu. Kā rāda “Jūras iela”, spēja radīt atmiņā paliekošu stāstu nav ģeogrāfiski noteikta (ja vien neskaita, ka labāko stāstu autori ir saistīti ar Rīgu). Vai dialekts un piekrastes romantikas tēlojums izskatītos sliktāk vienos vākos ar citas izcelsmes prozu? Sliktākajā gadījumā “Jūras ielas” krājuma koncepcija var izskatīties pēc aizkustinoša, arvien retāk sastopama literāri reģionāla populisma/patriotisma¹, labākajā – atcerēsimies, ka daži ražo krekliņus ar uzrakstu “Rīga”, savukārt citi atrod iemeslu saiet kopā un ar iezemiešu tiesībām izdot sociālradošu Ventspils manifestu. Vēl kāds noteikti netieši atzīstas rakstnieka mīlestībā uz leģendāro Ventspils Starptautisko Rakstnieku un tulkotāju māju un tās apkārtni, kura jau ir kļuvusi par vienu no Latvijas radošuma mekām. Prieks, ka Rīgā pēdējā laikā arvien redzamāk ieplūst labas ziņas un pat autori ar darbiem no Kurzemes Prozas lasījumiem, savukārt rīdzinieki palīdz veidot daudzsološu literāro izdevumu “Vārds” u.c. – tas viss līdzās tādām parādībām kā “Jūras iela. Septiņi stāsti no Ventspils” uztur cerību, ka raksta ne tikai metropolē, bet arī visā karalistē.     * Sēle, L. Kad es vel bi maziš, 65. lpp. 1Interesanti – vai konstrukcija “bet + tomēr”, kas sastopama vairākos krājuma stāstos un kurā viens no saikļiem ir lieks, arī pieder pie tāmnieku dialekta “normas” un šādā dabiskā kārtā atstāta arī “Rīgas valodas” tekstā?