Akadēmiskais centrs
Reti, tomēr gadās, ka projekta “Dzejas sūtņi” ietvaros ierodas tieši tie divi mūsdienu Krievijas dzejnieki, ar kuriem ir bijis lemts iepazīties tīšām vai netīšām. Piemēram, ar Dmitriju Vodeņņikovu sastapos jau 2009. gadā vai pat nedaudz agrāk. Toreiz radās vēlme paklausīties literatūru audioformātā – ļoti kārojās dzejas, kas nebūtu dabūjama citādi, būtu tieši tik ekskluzīva, lai baudītu to pirms miega vasaras naktīs. Uzdūros šai lapai www.vodennikov.ru/mp3/. Toreiz audioformāts pie mums bija uzsācis uzvaras gājienu internetā – parādījās tāds līdz šim rets gardumu krājums kā E-bibliotēka. Varbūt arī tās sievietes, kas “mīl ar ausīm” jeb nenogurdina acis vakaros, varēja ik pa laikam atveldzēties Satori atrodamo Nobela prēmijas laureātu runu ierakstos. Bet cik daudz var nosauļoties pie tik nopietniem gabaliem un palikt nomodā, lai nenogulētu zupas vārīšanas laiku?
Vodeņņikovam toreiz, šķiet, populārs bija kāds dzejolis, kas man ļoti iepatikās un kas sākas ārkārtīgi pozitīvi un dzīvi apliecinoši:
“Так пусть же будет жизнь благословенна:
как свежемытая рубашка – на ветру,
как эта девочка – которая нетленна,
как эти мальчики, которые – в цвету.”
Bez aplinkiem skaisti un uz robežas ar bezgaumību, toties tieši tik atsvaidzinoši un tradicionāli, lai ļautos. Pasākumā Birojnīcā Vodeņņikovs gan lasīja citus, ne mazāk izteiksmīgus dzejoļus, un kā jau parasti savos ierakstos vai dzīvajā (tagad mēs to zinām droši) – viņš izklausījās iemīlējies ne īsti sevī, varbūt savā balsī vai, atvainojiet, savā sunītē Čuņā (runā, ka viņai, tāpat kā visiem suņiem, īstais garais, dižciltīgais vārds noslēpts radurakstos). Vodeņņikovs pat lasāmo tekstu turēja rokās tā, it kā tajā būtu atklāsme (bet ne pārsteigums), kas sakrāls (lai gan kas – ja tiek runāts par suņa mēnešreizēm, vēlreiz atvainojiet), kas ļoti nopietns, pat ja dzejas frāze izklausās ārkārtīgi sentimentāli. Spriežot pēc D. Vodeņņikova profila Facebook, viņa ikdiena tiecas tikt nemitīgi fiksēta pa mirkļiem – fotogrāfijas ar aifonu, pastaigas, notikumi un iespaidi, kas acīmredzot ļauj sajust virtuālās vai reālās dzīves pulsu ārpus tik ierastās – dzejas realitātes.
Īpatnēja ir bijusi Dzejas sūtņu atdzejotāju izvēle – Vodeņņikovam tikuši intonācijā un lirismā ārkārtīgi piemērotie Andris Akmentiņš un Pēteris Draguns, savukārt ekspersīvās un enerģiskās Goraļikas īsos tekstus acīmredzot formālas līdzības pēc atdzejojis minimu autors - novērotājs un savā ziņā "čukstētājs" - Aivars Eipurs.
Linoras Goraļikas dzeja gan iepriekš netika baudīta, arī viņas romāni ne. Tomēr vakars Birojnīcā tikai pierādīja, ka mākslinieces komiksi, kas tik daudz publicēti tepat Stokmanā vai Stacijas tunelī nopērkamajā žurnālā “Snob”, ir tikpat paradoksāli, kā viņas te Šukšina stāstu stila likteņtēmām, te socartam līdzīgie vēstures apspēlējumi un daudz kas it kā dzīves epizodes imitējošs. Brīžiem tie ir vienrindu dzejoļi, citreiz lakoniskas anekdotes, dzīvesstāsti bez varoņu vārdiem (vietniekvārdi ļoti īpatnēji pārtop par izteikti literāru paņēmienu, pretojoties dokumentālismam). Ja komiksos viņa liek saviem nu jau episkajiem varoņiem Zaķim Pc un viņa iedomu draugiem Š, F, Sildītājam un Cūkgaļas karbonādei ar zirnīšiem nonākt paradoksālās estētiskās un eksistenciālās situācijās ("Zaķis: es esmu no tā spēka, kas vienmēr grib ļaunu, bet allaž dara labu... Cūkgaļas karbonāde ar zirnīšiem: es esmu no cūkas..."), tad tieši šādu iespaidu uz lasītājiem varētu atstāt arī dzejniece pati. Iespējams, savas eksaktās izglītības ietvaros viņai arī pēc publikācijas rūp tas, no kura krājuma nāk lasītais teksts jeb kādu koncepciju tas pārstāv.
Nevar teikt, ka Goraļikas lasījums bija ļoti baudāms un latviešiem ierasti lirisks, varbūt autores darbus labāk lasīt drukātā veidā – ne velti rakstniece atšķirībā no Vodeņņikova savā lapā www.linorg.ru publicē tekstus, nevis audio ierakstus. Lasot savus kopā saplūstošos dzejoļus/tekstus no datora ekrāna, kas, tāpat kā Vodeņņikova “atkarība” no aifona, pavada rakstnieci it visur, šķiet, īpaši lasījumos, Goraļika izklausījās saspringta. Atvēlējusi projekta izvēlētam atdzejotājam Aivaram Eipuram pilnīgu brīvību tekstu izvēlē, viņa gan nevarēja paredzēt, ka dzejnieks amizanti iztulkos krievu “пакет” kā “paketi” un “брести” kā “murgot”. Pieļāvis kļūdu publikācijā Satori, atdzejotājs to diemžēl nebija izlabojis lasījumā. Varbūt cerēja, ka ierastie latviešu slavofīli pasākumu neapmeklēs... Kas gan ir pilnīgi veltīgi, jo, ja lasītāji vīzu režīma ziņā nevar tik viegli aizbraukt pie dzejas, tad dzeja atbrauc pie lasītājiem un pulcē pilnu zāli.
Pasākuma audio ierakstu var iegūt ŠEIT.
