Īsas pārdomas par Zigmunda Freida darbu "Mākslinieks un fantazēšana"

21. gadsimtā, pieaugot gan dažādu psihoanalīzes skolu piekritēju, gan noliedzēju skaitam, Freida darbs "Mākslinieks un fantazēšana" iemieso, iespējams, labāko un nezūdīgāko no klasiskās psihoanalīzes tradīcijas. Nepievēršoties skepsei, kas no sākta gala pastāv pret psihoanalīzi (piemēram, jau Freida laikabiedra Tomasa Manna romāna varonis, atsaucoties uz vārda etimoloģiju, to ironiski dēvē par "dvēseles skaldīšanu" [1], lai gan, no otras puses, ir zināms, ka Mannam psihoanalīze ir bijusi ļoti nozīmīga) un kas, piemēram, vērtē psihoanalīzi kā klaji nepatiesu vai vismaz spekulatīvu, var pieminēt, ka "Mākslinieks un fantazēšana" uzrāda to, kāpēc psihoanalīze var būt saistoša arī mūsdienās.

Lai demonstrētu savu pieeju, Freids izmanto bagātīgu piemēru klāstu no literatūras, vizuālās mākslas, mūzikas, filozofijas un citām jomām. Tādējādi, piemēram, uzzinām, kādus darbus ir lasījis un par kādiem tēlniecības darbiem domājis izglītotais deviņpadsmitā gadsimta beigu un divdesmitā gadsimta sākuma eiropietis. Citiem vārdiem sakot, Freids parāda to, kā Vīnē un citās lielpilsētās, kurās tolaik īpaši izplatīta bija tāda prakse kā galdiņu dancināšana jeb garu izsaukšana, dzīvojis cilvēks, kuru maz kas vēl varējis pārsteigt. Baisā izjūta, neirozes, neapzinātās darbības, sēru priekšizjūta un citi jēdzieni ir Freida atslēgas vārdi šajā grāmatā. Daži Freida minētie baisā piemēri ir automātiskās lelles, kas atdzīvojas (bet ne Sniegbaltīte, kura atver acis, vai Hansa Kristiana Andersena alvas zaldātiņš), vieni un tie paši skaitļi, kas visur "pavada" cilvēku (piemēram, "62" uz viesnīcu numuriņu durvīm, uz ģērbtuves skapīšiem utt.), epilepsijas lēkmes, domu visvarenība u. c. Skaidrs, ka māksla šī vārda plašā izpratnē ir īpaši pateicīga "jēlviela" baisā radīšanai vai izsaukšanai. Dažādi literāri stāsti ir pielīdzināmi pacienta runai un otrādi. [2] Mākslas saikne ar dziedinošu terapiju nepavisam nav obligāta, tomēr nevar noliegt, ka daži labākie mākslas darbi ir radušies, savirmojot tieši dvēseles dzīļu apslēptajam saturam.

Tāpat grāmata ir vērtīga arī citos aspektos – "Mākslinieks un fantazēšana" nav tikai notikumiem un idejām bagāta laikmeta vēl izsmalcinātāka liecība. Jādomā, ka darbs mudinās māksliniekus, kuri nereti izvairās skaidrot savus mākslas darbus ("viss jau ir redzams gleznā", "interpretācija ir kritiķu vai kuratoru darbs, nevis manējais" utt.), pārdomāt savu nostāju. Tāpat grāmata droši var kalpot kā izejas punkts dažādu humanitāro zinātņu metodoloģiju izstrādei vai vismaz atsevišķu tās ideju apdomāšanai. Piemēram, darbs liek uzdot jautājumu, kas jau nodarbināja skotu filozofu Deividu Hjūmu. Viņš uzskatīja, ka priekšstatu par kaut ko, viņaprāt, neiedomājamu, piemēram, par tikumīgu zirgu, mēs iegūstam no abu sev zināmo un pieredzēto vārdu kombinēšanas. [3] Ir iespējams jautāt: vai bezapziņas "rēgi" māksliniekam nodrošina kaut ko tādu, ko nenodrošina vienkārša vārdu, tēlu, ideju vai notikumu gluži himēriska kombinēšana? Tāpat "Mākslinieks un fantazēšana" liek apsvērt to, vai psihoanalīze tomēr neatrauj vaļā kādas mākslinieku sargājošas slūžas. Varbūt te vērojama paralēle ar Freida minēto sapņa uzdevumu, proti, sargāt miegu un nodrošināt cilvēka dzīvotspēju. [4] Šķiet, ka tieši ar psihoanalīzes uzplaukumu (bet ne tikai – lielu ieguldījumu sniedza arī divi pasaules kari un citi apstākļi) priekšplānā izvirzījās un tika īpaši ievērots jauns glezniecības tēmu un motīvu saraksts, piemēram, nāves dziņa un viss nekrofilais, incestuālās fantāzijas, fetišisms u. tml.

Visbeidzot nevar nepieminēt Šuvajeva rūpīgo darbu – psihoanalīzes terminoloģijas izstrādāšanu. Lai gan par atsevišķiem vārdiem (piemēram, "landšafts", "fundējums", "recents" u. c.) ir iespējams diskutēt – un būtu dīvaini, ja tas tā nebūtu –, jau iepriekšējos Freida tekstu tulkojumos vai sekundārajā literatūrā strīdīgie vārdi ir skaidroti, tāpēc ieinteresētajam lasītājam atliek tikai zīmīgās vietas atrast. Šis jautājums gan ir saistīts ar paša Freida rakstības manieri – tā, piemēram, Stefans Cveigs savā Freida raksturojumā norāda, ka psihoanalītiķa stils, salīdzinot, teiksim, ar Frīdriha Nīčes dzirksteļojošajiem salūtiem, ir auksts, klīnisks, lietišķs, skaidrs, tomēr tieši tāpēc viņa formulējumi un retās līdzības "līdzinās kristālā ierāmētām kamejām – neviens no tiem nav aizmirstams" [5]. Un darbs arīdzan lieliski parāda, kāpēc nevajadzētu neapdomīgi lietot tādus gatavus izteicienus kā, piemēram, "es viss esmu auss".

Katra iztulkotā Freida grāmata paver logu uz plašāku autora veikuma apmēru, viņa ideju kopsummu. Pārskatot Freida tekstu korpusa sarakstu, var pamanīt, ka nozīmīgākie opusi ("Totēms un tabu" (1913; Minerva, 1995; Zvaigzne ABC, 2016), "Sapņa interpretācija" (1899/1900; Zvaigzne ABC, 2015), "Seksuālā dzīve" (rakstiem ir dažādi publicēšanas gadi; daļēji Ēra, 1935; Zvaigzne ABC, 2014) u. c.) tagad jau ir iztulkoti. Laikam tādēļ arī nākotnē varam cerēt uz jauniem Freida darbu tulkojumiem, kas psihoanalīzes vēsturē nav izrādījušies tik ietekmīgi kā citi, tomēr liek sirdij apmest kūleni, kad šo darbu vāki pavīd skatam grāmatnīcās.

[1] Manns, T. Burvju kalns. I sējums. Tulk. Ē. Lūse. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. 161. lpp.

[2] Kalniņa, I. E. Psihoanalīze. Kalniņa, I. E., Vērdiņš, K. (sast.) Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013. 301. lpp.

[3] Hjūms, D. Pētījums par cilvēka sapratni. Tulk. Z. Ikere. Rīga: Zvaigzne, 1987. 43. lpp.

[4] Freids, Z. Sapņotājs Freids // Sapņa interpretācija. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015. 9. lpp.

[5] Cveigs, S. Raksturojums // Literatūra un Māksla. Tulk. I. Šuvajevs. 1994. Nr. 26. 6. lpp.