Dēstīts Biezoknis

Dzejnieka, atdzejotāja, žurnālista un etīžu teātra "Nerten" aktiera un režisora Toma Treiberga trešajā krājumā "Biezoknis" (Neputns, 2019) pasaule (vai vismaz Latvija) šķietami atrodas uz pasaules gala sliekšņa, tomēr atšķirībā no filmas, skumjas par aizgājušo ir paliekošas un pamatotas. Vienlaikus ir iespējams saskatīt skaisto ierastās kārtības grūšanā; paretajās sirreālajās ainās no melanholijas vagona loga.

Toma Treiberga pirmais krājums "Gaismas apstākļi" (Mansards, 2012) bija, manuprāt, gana tipiska debija, kurā liriskais "es" ir vienlaikus gan apjucis, gan rezignēts un kurā liegs liriskums mijas ar retāku, toties tādēļ gana spilgtu ekspresivitāti. Man personiski šis krājums bija atbruņojošs ar savu šķietamo atkailinātību, distancētības trūkumu starp lasītāju un autoru.

Nākamais krājums "Drudzis" (Mansards, 2015) bija izteikti konceptuāli sakārtots, teksti sadalīti pēc nosaukumā minētā stāvokļa pakāpēm: pirmie simptomi, saasinājums, tad jau pats drudzis, kam seko atslābums un atveseļošanās. Koncepts bija gana oriģināls un pārdomāts, tomēr pirmā krājuma dzirkstele un patīkami mazliet nepārdomātais spraigums likās kaut kur zudis.

Trešo krājumu galvenokārt veido dzejoļi-konstrukti, kuri lasītāju vadā no vienas pamestības un skumju ainas pie citas un kuros autors neatlaidīgi izmanto lietus, putnu, vēja, skujkoku, vientulības un jūras tēlus (piemēram, dzejoļos "Kāds segums gulst zem bērna pēdām?" (11), "kamēr mēs staigājām" (35), "Daba vairs ar mani nerunā" (105), "Ciets. Šķidrs. Ciets." (121), "Pasaulei noņēmās kājas" (130)), kas, nepamatoti izmantoti, latviešu dzejas poētikā ir līdzvērtīgi folkloras koka sūdiņu tirgotājiem Vecrīgā. Problemātiska ir nevis tieši šo tēlu izmantošana, cik to ierastā poetizācija: "Un, kaut arī gaisma tikai dažbrīd/ izklāj sevi pār to, kas gadu desmitiem mirkst/ klusumā un vējā,/ arī te parādās brīdis, kurā/ var ieraudzīt klajumu." (11); "putni skrāpē debesis/ atstājot maršrutu tīklus" (35); "tikai augt lai dotu/ mājvietu putniem un/ ūdenim stiprā/ lietusgāzē" (129). Minētais skumdina, jo atsevišķos brīžos autors ir atradis gana spēcīgus tēlus, kas iemieso attiecīgo "divas sekundes pirms giljotīnas kritiena" sajūtu, piemēram, "Pasaulei noņēmās kājas,/ kā kara veterāns/ tā līda uz vēdera/ un tecināja siekalu/ upes" (130), vai arī "Daba ar mums vairs nerunā/ Klusējot gaida kā pikta skolotāja/ pie nesekmīga skolēna galda." (105). Tomēr, kā jau minēts Ivara Šteinberga recenzijā "Punctum", neveiklie formulējumi un liekvārdība citreiz noplicina tēlu iedarbīgumu (skatīt pirmo piemēru – neveikla šķiet gan forma "noņēmās", gan arī rindas dalījums pēc "siekalu").

Neraugoties uz vienoto krājuma noskaņu un vizuālo estētiku, kvalitātes ziņā šis ir līdz šim neviendabīgākais Toma Treiberga darbs. Atsevišķus veiksmīgākos dzejoļus nomāc tie, kuri ir pārlieku vienveidīgi savā tēlu sistēmā un noskaņā vai dekoratīvi izteiksmē. Starp veiksmīgākajiem var minēt, piemēram, dzejoli "Tukšuma dziesma" (30) – kas šķietami vienlaikus apspēlē teksta nespēju lasītājam sniegt kādu neapstrīdamu patiesību vai to neizbēgami nezaudēt pašā uztveres procesā, tomēr vienlaikus ir arī oda pašam literatūras radīšanas un lasīšanas procesam – vai arī "Ilgi grimst sirds" (96), kas ieturēts minimālisma estētikā, bet tādēļ jo precīzāk ilustrē šķiršanās un pamestības garīgo stāvokli. No krājuma atmiņā paliekošākais dzejolis ir "Tikko iestiklots logs" (49), kas uzrakstīts no vācietes Emmas Haukas skatpunkta. Emma Hauka (Emma Hauck) bija trīsdesmitgadīga, ar šizofrēniju sirgstoša sieviete, kura pēdējos dzīves gadus 20. gadsimta sākumā pavadīja psihiatriskajā slimnīcā un pēc kuras nāves tika atrasts lērums izmisīgi lūdzošu, vīram adresētu vēstuļu, kas tā arī netika nosūtītas. Autors apsveicami parāda gan sievietes nestabilo psiholoģisko stāvokli un nolemtības sajūtu, gan izolāciju un alkas pēc ģimenes.

Tomēr, kā jau minēts, krājums cieš no dekoratīvisma, proti, tekstiem, kuros neattaisnojas izvēlēto māksliniecisko līdzekļu lietojums, piemēram, vārda "vīrieši" atkārtojums dzejolī "Sāku just, ka notiks kaut kas" (27), kas nojauc teksta ritmu un plūdumu, nesniedzot tam arī nekādu sevišķu semantisku pievienoto vērtību (līdzīgu vārdu atkārtojumu autors izmanto arī dzejoļos "kamēr mēs staigājam" (35) un "savelcies kopā kā lode" (89), arī šajos gadījumos neko nepiešķirot tekstu noskaņai, tēlainībai vai skaniskumam), vai arī pārlieku plakātiskais pirmā panta sadalījums un pēdējā vārda izcelšana dzejolī "Kad/ tev/ pēdējo reizi/ trūka/ E L P A S", kas atgādina dažu "Literārās Akadēmijas" censoņu izteiksmi.

Ar autora erudīciju un asprātību arī grūti savienojama ir banalitāte, kas uzpeld atsevišķos dzejoļos, piemēram, "Bailes no nāves laikam/ vispirms ir bailes no/ sāpēm…" (27) vai arī "Cik viegli ir izvēlēties nebūt. Jau daudz grūtāk/ ir nolemt būt." (125), vai arī "Ir vēstules, kuras nonāk muzejos,/ un ir tādas, kuras nenonāk nekur." (72). Iespējams, šī ir apzināta autora rīcība, lai uzrunātu plašāku auditoriju, tāpat kā latviešu lasītājam pierasto jūras, koku, vientulības un citu minēto tēlu izmantošana (tādēļ arī atļaujos lietot vārdu salikumu "dzejoļi-konstrukti" šajā recenzijā, kā arī attiecīgo nosaukumu). Par to, kā ir patiesībā, atbildēt var gan tikai pats autors.

Attālinoties no atsevišķiem dzejoļiem un runājot par visu krājumu kā estētisku vienību, pirmais vārds, kas nāk prātā, ir "pārmērīgums": zudības, izolācijas, bezcerīguma un pelēcīgu nekurienes vidu ainas seko cita citai ar neatlaidību, ar kādu viltus pravieši skandina par pasaules galu gandrīz visu Eiropas lielpilsētu centros. Tādēļ spēcīgāki šķiet dzejoļi, kuros tēlu sistēma ir konkretizēta vai nu ar noteiktāku vidi un personām (78, 148), vai arī kādu absurda (63) vai melnā humora noti (115). Noteikti arī lielāka formas daudzveidība padarītu lasīšanas pieredzi atmiņā paliekošāku, jo stilistiski savdabīgākais dzejolis – "Šūnu Obelisku" "Epilogs" (138) – izmanto jau dadaistu (un arī senāku dzejnieku, un arī mūsdienu jauno dzejnieku) iecienīto vārdu laušanu un pluinīšanu pa daļām. Tiesa, tādējādi arī gana efektīvi atveidojot nespēju rast mierinājumu frāzē "Tas nekad nenotiks" (no kuras (un tās variācijām) dzejolis arī sastāv), kā arī tam sekojošo izmisumu un psihes grūšanu.

Nobeigumā mazliet par vizuālo noformējumu, kas krājumā acīmredzami ir tikpat nozīmīga daļa, kā paši teksti, kauč vai tamdēļ, cik lielu daļu no tā veido ilustrācijas (dzejoļi ir vien 33). Interesantākais risinājums noteikti ir gandrīz vai pārlieku biezie, cietie vāki (šī varētu būt viena no tām "uz vientuļas salas" tipa grāmatām, jo to varētu arī pielietot, lai sistu nost zivis vai šķeltu krabju čaulu), kamēr saturā ietvertie attēli gan sabalsojas ar tekstu (ir redzami skujkoku zaru tuvplāni, kapakmens, jūra, pelēku, vienveidīgu, bezpersonisku daudzstāveņu masīvi u. tml.), tomēr vienlaikus šķiet gandrīz vai amizanti ar savu stereotipiskumu. Sak', šis tomēr ir dzejas krājums, tādēļ attēli būs graudaini/ar pārlieku ekspozīciju/citādi deformētām krāsām utt. Interesantāki šķiet risinājumi, piemēram, 43. lapaspusē vai arī 139., kurās attiecīgi ir redzama balta, mazliet saburzīta lapa uz balta fona un strēmelēs sagraizīts meža skats. Pirmais gadījums, iespējams, norāda uz tabula rasa jeb baltu lapu kā vienu no tīrākajām literatūras izpausmēm, pirms to sarežģī un padara neviennozīmīgu rakstītais vārds, kamēr otrajā piemērā var saskatīt norādes uz nelīdzsvaroto, pat šķietami traumēto psihi, kas piemīt vairāku dzejoļu liriskajiem "es" (piemēram, "peļķē atradu sevi" (95), "Man kaut kur iekšā sāp" (108) un "es sapnī biju priecīgs" (112)).

Kopumā tomēr gribētos mazliet interesantākus risinājumus no mākslinieces ar tādu pieredzi kā Evijai Pintānei, kā arī dzejnieka trešā krājuma.

Iespējams, Toma Treiberga jauno estētiku un tās neviendabīgumu vislabāk paskaidro viņš pats krājumā: "Man ir apnicis runāt par sevi, tomēr/ arī šajā ainā kā vienīgai tēls attopos es viens." ("Celāna motīvs", 143).

[1] Recenzenta parafrāze.