Tīrītājs

Žvīk žvāk, briku braku un radiomodinātājs sāk savas rīta apokaliptiskās celšanas izvirtības, uz labu laimi izvēloties radio staciju un šaujot pa auss gliemežnīcu dziļāk dobumā, līdz beidzot sasniedz savu mērķi – bungādiņu – un no miega valstības ceļ šodienas varoni. (Lai aiztaupītu liekas pūles un saglabātu anonimitāti – logu tīrītāju vai īsāk – Tīrītāju.)

Viss. Šodien viņš to darīs. Īsti plānots tas nebija, bet bija gan, un, paskatoties caur smēķu dūmiem aizvīto vitrāžu loga vietā, neradās lieki jautājumi – šī ir īstā diena. Aizdomīgs miers tomēr valdīja Tīrītāja čaumalā. Pat sapņi šonakt gadījās ekstra poētiski. Par saullēktu. Tikai saules vietā lēca milzīga "Parlamenta" cigarešu paciņa, spīdēdama pēc velna. Visam fonā kā patīkams punktiņš uz "i" Viktors Cojs un Pachka Sigaret.

Nebija tomēr viss tik rožaini (nebija arī cigarešu kabatā). Rīta rituāliem šodien tika pievērsts mazliet vairāk uzmanības. Klasiskās, uz plauktiņa atstātās, vakardienas orbita pakošļāšanas vietā šodien tika atvērta svaiga paciņa ar piparmētru un Alpu kalnu aromātu. Arī viss lolotais apmatojums zem acu līmeņa tika nežēlīgi iznīcināts un nosūtīts izlietnes draudzīgajam notekūdeņu kolektīvam. Pat mazliet žēl, bet, kas jādara, jādara. Brīdi apsvēris domu par muguras atbrīvošanu no liekā ilgviļņu materiāla, tomēr to atmeta – zem uzvalka tāpat neviens neredzēs.

Brokastis bija lepnas. Līdz algai vēl nedēļas divas, bet šodien varēja atļauties. Nekādi roltoni vai cīsiņi. Kaut kādā pavāru raidījumā Tīrītājs tika atradis pāris lepnas idejas šīrīta brokastīm – divas burciņas melno un sarkano ikru, kūpināta store, vēl knapi kavējoties atmiņās par kādreizējo karstumu (speciāli pasūtīta, atvesta tikai vakar vakarā un ietīta folijā), kazas siera bumbiņas un dīvaina paskata gaļas izstrādājums. Nosaukumu gan izrunāt grūti, bet, spriežot pēc cenas, jābūt elitāram produktam. Vēl stāvēja divas fantastiskas trijstūrainas maizītes, bet tās bija lemtas vieglām pusdienām. Pēc īsas visu sastāvdaļu degustācijas un manāmas sarūgtinājuma izteiksmes sejā, sekoja īsa rakāšanās pa jūras zilo skapīti, kas nevērās ciet. Tējkanna svilpjoši aizvārījās (vecā tējkanna Tīrītājam bija sentimentāla štuka), un omulīgo virtuvi piepildīja ātri vārāmo vistas nūdeļu aromāts. Garšvielu pavisam maz, tieši tā, kā tam ir jābūt.

Labs.

Durvis otrajam golfam vienmēr bija vaļā, jo pēc diviem izsistiem stikliem un divām nozagtām magnetolām viņš Mežciema zaglēniem aiztaupīja pūles un lepno ceriņkrāsas limuzīnu atstāja neaizslēgtu. (Būsim reāli – kurš zags otro golfu ceriņu krāsā?) Pēc entuziastiskas durvju aizvēršanas, Tīrītājs sajuta mazu čaukstoņu zem platajiem šēžas muskuļiem. Puķītes. Tās laikam no sendienām, kad viņam vēl bija draudzene. Laba meitene. Tikai problēma liela – onkulis slims. Paņēmām pāris ātros kredītus uz mana vārda, un aizjoza mana drostaliņa ar plecīgo brāli uz Turciju pie smagi slimā onkuļa, kurš viņai kā tēvs bijis. Cerams abiem viss kārtībā. Puķītes gan lai stāv. Ja nu nāksies skriet uz lidostu pretī, lai vismaz ar ziediem var sagaidīt.

Darbs vienkāršs – Saules akmenī logi jātīra. Agrāk gan bija vesela alpīnistu komanda, bet kadru samazināšanas nolūkos palika tikai Tīrītājs divatā ar Blavu. Neviens īsti nezināja viņa īsto vārdu, bet tas nebija pārāk būtiski. Blava, makšķerējot pie Burtnieka, aizmirsa paņemt līdzi cepuri, un teiksim, ka mammu vajadzēja klausīt – iedzīvojās meningītā. Tā nu jau nedēļu Tīrītājs viens pats cīkstējās ar bezcerības un putnu ekskrementu nozieķētajiem logiem.

Šeit viņš vienmēr ieradās pirmais un parasti savu eleganto četrriteņu braucamrīku atstāja pašā stāvvietas galā, kas nepiepildījās faktiski nekad, bet šodien bezrūpīgi piebrauca pašā priekšā, kur parasti savu X sesto atstāja kaut kāda priekšniece no 14. stāva, kura vienmēr ņirgājās par Tīrītāju un kura kaut kādas dīvainas birokrātijas dēļ arī bija viņa tiešā priekšniece. Viņš gan šīs ņirgas stikla cietokšņa ārpusē nedzirdēja, bet redzēja un juta ar katru nervu galu. Līdz žults dziļumiem neieredzēja šo radījumu sievietes veidolā.

1. stāvs. Joprojām pārsteidzošais miers. Vai tad nebija jājūt kāds satraukums, panika vai vismaz vieglas trīsas starp spalvainajām lāpstiņām? Nekā.

5. stāvs. Velns! Aizmirsu nosūtīt atpakaļ uz prokuratūru vēstules, kas nāca uz manu dzīvokli kāda Jorena vārdā. Laikam vecais īrnieks. Tas laikam bija būtiskākais, par ko Tīrītājs šodien bija satraucies.

6. stāvs. No šejienes skats jau sāka kļūt daudz patīkamāks. Blāvā, tikko lecošās saules gaismiņa vizuļo Daugavā. Gandrīz kā sapnī. Tikai spīd stari, nevis iedzeltenie filtri no paciņas ārā lienošo cigarešu galos.

8. stāvs. Nē! Vienkārši nē. Kāpēc man tas būtu jādara? Ko es esmu noziedzies pret pasauli? Ne jau pats sev to nolēmu. Viens esmu, un viens es palikšu, tas jau man netraucē. Domā, tas mani grauž? Ha!

11. stāvs. Kretīni! Liekēži, ļaundari, pasaules mēris un tīfs. Visus jūs uz pekli! Par spīti. Par spīti jums visiem es, Tīrītājs, to darīšu, un lai Dievs ir mans liecinieks. Ar tādām speķa galvām, lai es dzīvotu? Tad jau labāk pats pa taisno uz pekli! Uzšpļauju!

12. stāvs. Pusdienas (vai drīzāk otrās brokastis) eleganto trijstūrmaizīšu kompānijā.

14. stāvs. Pekles galvenā kalpone vēl nav ieradusies.

15. stāvs. Paklau… Piedod. Varbūt varam ko sarunāt? Man ir ko piedāvāt. Atdošu vienu istabu dzīvoklī. Vai stori? Ko saki, veco zēn? Jūs visi pārējie. Kāds. Mēs varam noslēgt vienošanos. Jebkādu.

17. stāvs. Tīrītāja iemīļotais. Tur vienmēr pie kopētāja vai pie sava datora stāvēja tā Anete. Principā jau viņu nemaz nesauca Anete. Vienkārši Tīrītājam likās, ka viņa ar saviem pagarajiem, rudajiem matiem, saņemtiem ar ceriņkrāsas matu gumiju, pēc tādas kā Anetes izskatās. Viņi mēdza apmainīties neveikliem, īsiem skatieniem. Reizēm viņa atstāja mazas līmlapiņas uz loga. Tur parasti bija kāda ne pārāk smieklīga anekdote, novēlējums dienai vai vienkārši smaidīgs ģīmītis. Iespējams, zīmītes nemaz nebija Tīrītājam, bet tas šķita loģiskākais šīs parādības izskaidrojums (un arī gaužām patīkamākais). Šodien uz zīmītes bija telefona numurs.

20. stāvs. Kāpēc viss ir tik slikti? Agrāk taču nebija tik bezcerīgi. Logi šķita spožāki, Daugava dzidrāka, un saule dzeltenāka. Tagad dzeltenāki ir tikai zobi, dzidrāks polšiks mēteļa kabatā, un spožos logus nomainījis atspulgs ar sērīga tēla aptuveno apveidu.

23. stāvs. Ko tur daudz. Ja reiz tā, tad tā.

Augstāk par 24. tehnisko stāvu Tīrītājs nekad netika uzbraucis. Peizāža gan kolosāla. Uzmanīgi pakāpies pie maliņas, palūkojās lejup. Kaut kas tomēr nebija kārtībā. Hmm… Kārtīgi salocījis visas drēbes, nolicis tās blakus, atkal nostājās pie malas, visam vīrišķajam lepnumam viegli šūpojoties pavasara pēcpusdienas dzestrajā vējiņā. Tagad jau bija daudz labāk.

Plikiņš es šajā pasaulē ienācu, un, lai velns parauj, tikpat pliks es no tās arī aiziešu! Dārdēja pār visiem Balasta dambja akmeņiem, un pārsteidzošs miers turpat blakus.

Bet rokā telefons. Numurs no septiņpadsmitā ierakstīts. Saruna īsa. Neveikla. Norunāts randiņš Makdonaldā pie Brīvības pieminekļa. Skats lejā. No X sestā izlec lietišķa dāmīte un sāk izdaiļot ceriņkrāsas sapni ar sirsnīgiem augstpapēžu kurpju nospiedumiem. Izmērs varētu būt 39.

Nē. Priekšniece tāpat novāks…