Meistars ir autora pseidonīms. Tikai retais, kurš lasījis Meistara rakstīto dzeju, zinās teikt, ka dzejnieku īstajā vārdā sauc Kalvis. Dzimis 1991. gadā, Meistars ieguva savu pseidonīmu 2009. gada vasarā. Pirmo dzejoli autors uzrakstījis 10 gadu vecumā, bet par produktīvāko dzejas radīšanā uzskatāms laika posms no vidusskolas līdz šodienai. Ar augšām un lejām iedvesmā ir radīti vairāk kā simts dzejoļu, pāris lugas, vēstules un nepabeigti romāni. Šobrīd Meistars smeļas iedvesmu, studējot filozofiju 1. kursā. Daži no šeit lasāmajiem dzejoļiem iepriekš nav publicēti un ir tapuši universitātes solā.

?

-

ieliekam šovakar komatu

mīļotie nekad draugi

pieliekam šodien punktu

lai būtu neizšķirts

paliekam uz jautājuma zīmes

un nekad nekāpjam lejā

liekam pie malas

margas lai nepārkristu

izliekam sirdi uz sirds

apliekam apkārt rokas rokām

saliekam pa plauktiņiem

lai nemaisītos pa kājām

uzliekam dziesmu 

un metamies dejā

paliekam uz jautājuma zīmes

un nekad nekāpjam lejā

-

Bezgalība

-

iemīlēju Tevi un Tu sevi devi

kur stāvi stāvi piecos stāvos klāti un krāti

kā krāmi ar gleznu gleznu rāmi

guli rāmi rāmi Tev četri skaisti sāni

kam māni to kas Tavu sāpi zina

par Tevi trīs reizes krita un sirdī mita

kad cita to mina un sita

esmu miera mika kad mani ka mani gadi labi

jo abi gali man tāli

tik tas ber brūcēs sāli ka vienā lielā ciemā

neredz zvaigznes saules rietā

un Tu esi citā vietā

tur tur zvaigznes debess sietā

un kad tās krīt tad vēlies lai rīt ar nulli

šīs pasaules nulli varētu izdalīt

un tā izdarīt lai rastos bezgalība

kurā Mūs abus varētu ieraudzīt

 

Īsākais dzejolis latviešu valodā

-

s

-

Mrs. Kisses

-

Es Tevi gribēju apskaut

kad satikāmies

bet Tu jau sēdēji pie galda

soma Tev bija uzkārta uz krēsla atzveltnes

vienā pusē otrā pusē siena

tā apskauties nebūtu ērti

Tu jau gribēji celties

bet man mugurā bija mētelis

es sāku vilkt to nost

redzi manas rokas ir aizņemtas

necelies

tas nav tā vērts

.

es Tev izrādes laikā gribēju iedot roku

bet tajā izrādē bija daudz seksa un muļķību

ja nu Tu tajā visā nesaskatīji neko romantisku

es sajutu kā mūsu elkoņi saskaras

īstais mirklis

bet es iztaisnojos krēslā

šī bija sveša teritorija

neparedzami notikumi

un izrāde ilgs vēl tikai kādas 30 minūtes

tagad viens no aktieriem drāž dīvānu

varbūt šādā mirklī nav vērts

.

mēs gājām pa Lāčplēša ielu

un Tu teici ka Tev tas bija kas jauns

mēs runājām par Jauno gadu

Tu vēl nebiji droša kur sagaidīsi

kamēr es pie sevis nodomāju

ja Tev pie rokas nebūtu divritenis

tad noteikti būtu es

vienīgi Tev varētu būt ļoti neērti

iet ar abām rokām aizņemtām

Tu teici ka vajadzētu nopirkt cimdus

es redzēju ka plauksta Tev dūrē ievilkta piedurknē

nevelc ārā

nesaldē

nav vērts

.

es dāvinot dzejas grāmatu gribēju Tevi sabučot uz vaiga

ļoti neitrāli, ne?

Bet varbūt par daudz?

Cik bailīgām acīm Tu tad skatītos uz mani?

Tu izstiepi rokas un es Tevi apskāvu

Tu uzreiz sāki stāstīt

ka Tev man nav dāvanas cik stulbi

bet dārgā nevajag

ar Tavu klātbūtni ir gana

galvenais apsoli ka palasīsi

mirklis ap to laiku jau šķita zudis

un Tu posies turpināt pastaigu

nerunājam par dāvanām

nav vērts

.

es domāju varbūt skūpstīt atvadoties

bet Tu uz mani skatījies

kā uz tramvaju kas kavē

vajadzēja atvadīties nebojājot mirkli

bet es to izstiepu garumā

labi ir jāiet

Tu teici

es steigā sarunāju kaut kādas muļķības

un mēs apskāvāmies ar vienu roku

man vienā rokā sporta soma

Tev atkal pie rokas divritenis

es vēl tonakt vienos gaidīju

kad uzrakstīsi

bet ja Tev nav ko teikt

varbūt nav vērts.

-

-

(bez nosaukuma)

-

viscaur parkā pie operas vaniļas smarža

garšīgā rūgtā vaniļa

varbūt pie vainas bija vējš

ka acīs parādījās asaras

tajā mirklī kad sapratu

ka nebūs otras tādas vasaras

melnas melnas debesis

mēness nosūbējis un aptumsis

dīvaini bet tajos vakaros

te toreiz šajā vietā

viss laistījās saules staros

 

tramvajs nenāk

gājputni vairs tā dziedāt nemāk

un iesmeldzās man prātā un

kādu sprīdi zemāk

īsu brīdi

gaidu bet nenāk

sākumā es nejutos viens

bet kad parādījies Tu

es iemācījos vientulību

tā nu es salstu un gaidu

Tevi un tramvaju

vairāk kā brīdi

gaidu

bet nenāk

_

(bez nosaukuma)

-

dziļākās bedres dibenā

garākās trepes

nesniedzās līdz zelta olai debesīs

ar degunu tikt pāri malai varbūt vēl ļaus

iekšējās balsis skaļi bļaus

aiz kājas raus velēnā

nebēdā

ja nespīd saule

naksnīgajās debesīs

spīd miljardiem citu

un ja pametīs

teiksi visu kas uz mēles

līdz pār lūpām pārbirs zobi

jo galu galā

neviens jau nekad nezinās kā ir svešās kurpēs

neviens nekad nezinās kā lakot

tās plaisas kuras spogulī redzi vienīgi pats

kā soļot

vienu metru tālāk

kad jau kilometru atļauts rāpot

jo tajās kurpēs varētu saprast

ka svarīgākais nav otru atrast

bet gan sevi nepazaudēt meklējot

sausajā runā kurā mute izžuva sausa

tagad lija

ala kurā ilgas sirdi grauza

tagad ir artērija

un dziļā bedre

dzija

_

Dalīties