"Man ir ļoti svarīgi par sarežģītām lietām runāt maksimāli vienkārši." LALIGABA nominante – dzejniece Ligija Purinaša

Sāksim ar tādiem iesildošajiem jautājumiem, ko parasti uzdod debitantiem – cik ilgi tu jau raksti un kāpēc?

Man liekas, es rakstu jau no kādiem gadiem piecpadsmit, sešpadsmit. Tas ir tas tipiskais scenārijs – tev ļoti patīk literatūras stundas, un tad tu sāc interesēties par literatūru un valodu, un pats arī mēģini kaut ko ar to darīt. Sākumā es, protams, rakstīju latviešu literārajā valodā, bet pēc tam – latgaliski. Un latgaliski es sāku varbūt 2012., 2013. gadā? Relatīvi vēlu. Tie savā ziņā ir divi atskaites punkti. Un ar latgaliešu valodu arī bija lielākā problēma tajā laikā – bija kaut kādi mācību materiāli, bet tā valoda, nu… lielākoties pašai bija jāapgūst un jāsaprot, kas un kā notiek, tā visa sistēma, bla, bla, bla…

Un kā notika šī pāreja – kā tu izdomāji, ka tu gribi rakstīt latgaliski? Vai arī tu izjuti vajadzību to darīt?

Ar latgaliešu valodu patiesībā vienmēr ir bijis tā, ka tā bijusi mājas valoda, latgaliski esmu runājusi ar mammu, vecmammu, un man sākumā likās – mm, priekš kam to vispār nest laukā no mājām. Es nejutu vajadzību publiski runāt vai rakstīt latgaliski. Un tad es Daugavpilī, studējot bakalaura programmā vēsturi, iepazinos ar interesantiem un aktīviem jauniešiem, tad bija iespēja iesaistīties tādā "Austrumlatvijas Literārajā akadēmijā". Un tur mums bija viena nodarbība pie literāta Valentīna Lukaševiča, kurā viņš ieteica: "Pamēģiniet paspēlēties ar valodām!" Tad man ienāca prātā, kāpēc nepamēģināt parakstīt kaut ko latgaliski, un kaut kā man tas arī aizgāja – pa drusciņai, pa solītim, pa dzejolim, pa tekstiņam.

Vai tu pati jūti atšķirību starp Ligijas dzeju latviešu valodā un latgaliešu valodā? Izņemot, protams, valodu, kurā tā ir sarakstīta.

Jā! Un te man ir jāpiekrīt Ivetai Ratinīkai, kura man teica: "Ligij, raksti latgaliski! Tā tev pagaidām sanāk labāk."

(smejas) Un kāpēc tas tā ir, tavuprāt?

Es nezinu. Es pieņemu, tur ir tas joks ar dzimto valodu – tā ir valoda, kurā tu kaut kādā ziņā domā. Un tā apgūtā valoda… nu, mēs arī formāli sakām, ka latviešu valoda sastāv no tām divām tradīcijām – no latgaliešu rakstu valodas un latviešu literārās valodas. Bet tad, kad tu dzirdi, tad, kad tu domā, tad, kad tu jūti latgaliešu valodā, tad tā varbūt arī labāk sanāk paust savu iekšējo sāpi.

Nu jā, vārdi var būt ļoti līdzīgi, nozīmes tādas pašas, bet tā sajūta, ko saņem, izlasot tekstu latgaliešu vai latviešu valodā tomēr atšķiras… vismaz man tā liekas. Pie reizes gribēju pajautāt, lai gan tas savā ziņā jau izskanēja sarunā, bet – latgaliešu valoda vai latgaliešu dialekts?

Latgaliešu valoda. Latgaliešu rakstu valoda. Valsts valodas likuma 3. pantā ir iekļauts punkts, ka latviešu valodai ir vēsturiskais paveids – latgaliešu rakstu valoda, kuras saglabāšanu, aizsargāšanu un attīstīšanu valsts nodrošina. Es domāju, tas priekšstats par sadalījumu dialektos radies tāpēc, ka latgaliešu rakstu valodai ir bijuši ilgstošas pārtrauktības periodi, piemēram, drukas aizliegums 19. gs. vidū, pēc tam – tas brīdis no pirmās brīvvalsts beigām līdz atmodai, tie ir piecdesmit, četrdesmit gadi? Nu, es noapaļošu. Padomju laikā Latvijas teritorijā runāt latgaliski bija liels kauns, un tas bija ļoti nosodāmi, jo visiem bija jādomā vienādi, visiem bija jārunā vienādi, un, ja jau tu, runājot pat latviešu literārajā valodā, juties kā minoritāte, varam vien iedomāties, kā jutās tie cilvēki, kuriem dzimtā valoda bija latgaliešu.

Bet, runājot tieši par latgaliešu literatūru, kas ir tev tuvie autori un darbi, kurus tu vēlētos izcelt?

Noteikti ideoloģiski pareizi būtu, ja es teiktu, ka mans mīļākais darbs ir Čenču Jezupa romāns "Pīters Vylāns", par kuru es rakstīju savu otro bakalaura darbu. Bet, ja nopietni, tad latgaliešu literatūrā ir tādi autori kā, piemēram, Norberts Neikšānīts, viņam ir romāns "Myura kolns", tiešām lielisks, romantisks darbs, es pat teiktu – simbolistu manierē, kas varētu uzrunāt ļoti, ļoti daudzus.

Fantastiska ir visa 90-to gadu daiļrade, Oskara Seiksta romāni, viņam ir arī viens kopdarbs ar Valentīnu Lukaševiču, kaut kādi "redzīni" [1], kaut kas… es šobrīd neatceros precīzu nosaukumu, bet ideja ir tāda, ka viņi raksta apmēram tā, kā Džoiss "Ulisu"…

…vāu.

…jā, apmēram tādā manierē. Tad vēl ir fantastisks Oskara Seiksta sarakstīts eseju krājums "Pagrauda", bet tur ir arī klāt tā laika (90-to gadu beigu) jauno latgaliešu literātu darbi, spēcīga sava laika liecība.

Ja skatāmies uz mūsdienu autoru darbiem, es nevarētu iedomāties latgaliešu literatūru bez Ilzes Spergas "Dzeiveibas", bez Raibā dzejoļu krājuma "Pistacejis". Un, protams, arī Anitas Mileikas dzeja. Bet, starp citu, viņas latgaliskā dzeja man patīk labāk nekā tā, kas rakstīta latviešu literārajā valodā. Lai man Anita piedod. Vēl ir Anna Rancāne, es nesen lasīju viņas radīto stāstu par kordiriģenti Terēziju Broku "Aiz azara bolti bārzi". Grāmata ir sarakstīta latviešu literārajā valodā, bet tas koncepts, tā pasaules uztvere – tā ir latgaliska. Latgaliskā domāšana, latgaliskā vērtību sistēma, kas tajā grāmatā ir un ļoti spēcīgi parādās.

Kur cilvēki, kas vispār vēl neko nezina par latgaliešu valodu, var interesēties, gūt informāciju par mūsdienu latgaliešu literātiem un viņu darbiem? Kur vērsties, ko meklēt, ar ko vispār sākt?

Man šķiet, ka vislabāk ir sākt ar grāmatu "Latviešu literatūra 2007–2015" (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018), ko sastādījis Kārlis Vērdiņš. Jāatrod šī grāmata un jāatšķir Valentīna Lukaševiča sarakstītā nodaļa par latgaliešu literatūru. Viņam, manuprāt, diezgan precīzi izdevies, vismaz līdz 2015. gadam, iezīmēt galvenās tendences latgaliešu literatūrā. Vēl, protams, mums ir Latgales Lingvoteritoriālā vārdnīca (2012) – tur var apskatīties dažādas vispārīgas lietas – dažādus konceptus par latgaliešu kultūru, dzīvi, vēsturi un tā tālāk.

Pirms mēs sākam runāt tieši par tavu nominēto dzejas krājumu, es gribēju pajautāt, kas ir tavi trīs mīļākie – vai drīzāk interesantākie – vārdi latgaliešu valodā?

Es domāju, ka šie trīs vārdi arī ļoti spēcīgi parādās manā dzejoļu krājumā. Pirmais ir suonkauļs jeb riba. Tad ir ceistums jeb nevainība; kaut kas tīrs, skaists. Un trešais vārds ir lāska jeb žēlastība.

Un tagad beidzot par tavu "Sīvīti". Kā tu īsumā pastāstītu, par ko ir šis dzejoļu krājums?

Man pašai liekas, ka tas ir par dzimumu stereotipiem un dzīvi Latgalē un kā vispār sabiedrība uztver sievieti, kas šeit dzīvo. Tā ir viena no versijām. Otrā versija – ka tas ir vēstījums par to, kā dziļi jūtīgam indivīdam dzīvot mūsdienu pasaulē un ka tā dzīvošana nemaz tik viegla varbūt nav, ka ik palaikam nākas ar kaut ko cīnīties, ka nākas kaut ko ziedot, kaut ko meklēt un visu laiku būt skrējienā.

Kādi tad īsti ir šie stereotipi par sievieti, kas dzīvo Latgalē?

Pirmkārt, ir tie tradicionālie jautājumi "Kad tu apprecēsies?" un "Kad tev būs bērni?". Otrkārt, sievietei ir jādzīvo tikai mājās un jākalpo ģimenei – tev vispār nav tiesību uz savu viedokli. Un, ja tev tas viedoklis ir, tad tam jābūt saskaņotam ar kādu citu, nezinu, vīra māti, piemēram. Tad ir vēl viens stereotips – lai tu būtu spēcīga personība, tev ir jābūt diezgan drosmīgai. Un ne katra sieviete to var atļauties kaut kāda izdevīguma vai sociālā statusa dēļ. Es negribu teikt, ka Latgales sieviete ir kaut kādā ziņā pakļautā stāvoklī, bet drīzāk stipri atkarīga no tā, ko domā sabiedrība. No tā, ko domā ģimene, kaimiņi, draudzenes, draugi, paziņas, kolēģi. Tas varbūt ir arī stāsts par konservatīvismu domāšanā. Par vajadzību atbilst kaut kādām pašizdomātām vai no malas diktētām vērtībām. Un arī tā, man liekas, ir baigā problēma Latgalē.

Un pēdējā laika spilgtākais gadījums manā radošajā dzīvē bija kāda latgaliešu mūziķa paziņojums publiskā pasākumā, citēju: "Ligija bija tik drosmīga, lai atklāti pateiktu, ka ir feministe un Latgalē feminismam ir jābūt. Lai tādiem kā man būtu sarežģītas attiecības. Tas to visu lietu padara krāšņāku." Nu, tā mēs te arī dzīvojam.

Jā, šis man pašai arī liekas ļoti pazīstami. Īpaši izteikti – ciešā saikne ar ģimeni. Latgalē mēdz būt lielas, spēcīgas ģimenes, un tas, protams, ir forši, bet es arī uz savas ādas esmu jutusi, cik dažreiz grūti paļauties tikai uz savu viedokli un nedomāt, ko domās tava ģimene un tuvākie cilvēki…

Nu, tāpēc es arī laidu pasaulē šo dzejoļu krājumu – cerībā, ka varbūt mūsu mammu un vecmammu paaudze, paņemot rokās šo grāmatu, izlasot to, sapratīs vai vismaz tuvosies sapratnei par to, kas notiek mūsu paaudzes sieviešu dzīvēs.

Par krājuma vizuālo noformējumu – iekšlapā rakstīts, ka izmantotas fotogrāfijas no privātā arhīva. Vai tu vari pastāstīt vairāk par šīm fotogrāfijām un sievietēm, kas tajās redzamas?

Lielākā daļa grāmatā redzamo fotogrāfiju ir manas vecmammas jaunības laika bildes, kurām kopā ar mākslinieci piešķīrām "jaunu dzīvi", jaunu izskatu, un tā mēs to konceptu attīstījām. Domāju, ka vecmammai pretenziju pret šo mākslas projektu nebūtu, jo viņa bija progresīva sieviete.

Kā un cik ilgi tapa tavs debijas dzejoļu krājums? Vai tev jau sākumā bija skaidra ideja par to, kāds tas būs?

Dzejoļi tā ļoti lēnām, krājot un ķerot pa vienam, tapa apmēram piecus gadus. Es noteikti neesmu no tiem cilvēkiem, kas nonstopā raksta, nu, tā – viss, man tagad jāsēžas un kaut kas jārada, tieši šodien un šajā stundā. Es esmu dzejoļu ķērājs. Manā gadījumā intuitīvais, emocionālais aspekts ir ļoti noteicošs, šķiet, man tā nekad nav bijis, ka es apsēžos pie kāda dzejoļa un zinu, kāds tas beigās sanāks. Es laikam neesmu no tiem dzejniekiem, kas domā konceptuāli. Teksts vienkārši atnāk, tu to uzliec uz papīra un saliec dažādos failiņos – es tam izmantoju Google Keep. Kaut kādā brīdī es sāku skatīties, cik daudz man tā materiāla vispār ir, un sapratu, ka varbūt jādomā par dzejoļu krājumu. Nesteidzīgs darbs pie manuskripta un tekstu atlasīšanas ilga apmēram pusgadu.

Ja nemaldos, tavi dzejoļi ir tulkoti arī angļu valodā?

Manus dzejoļus šobrīd tulko Džeids Vils – top latgaliešu dzejas antoloģija angļu valodā. Man nesen arī atsūtīja pirmos paraugus, pie tiem arī kopā strādājam.

Kā vispār ir lasīt savu dzeju angliski un kā var atrast šiem īpašajiem latgaliešu valodas vārdiem ekvivalentus angļu valodā?

Ooo, jā… mums ar Džeidu šī savā ziņā bija liela problēma, jo bija jāskaidro ļoti specifiski vārdi, piemēram, opors, kas ir tāda kā… dūksnaina vieta. Vēl bija viens vārds, saistīts ar seno dzelzs iegūšanu – ruovains. Ruovains iudiņs. Tāds kā duļķains, nedzerams ūdens. Būtībā to var dzert, bet var saindēties. Bija ļoti problemātiski arī man pašai saprast, kā to izskaidrot – kā un kāpēc tas vārdu savienojums tajā tekstā ir tik svarīgs.

Bet kopumā man ļoti, ļoti patīk. Varbūt pat brīžiem dzejoļi labāk patīk angļu nekā latgaliešu valodā. (smejas)

Oho, kā tā?

Tur ir kaut kāds vieglums. (pauze) Skatoties uz tiem tekstiem, pārņem vieglums. Džeids tos atdzejojis tik viegli, tik ļoti organiski… Es pat nezinu, kā viņš to panāca.

Tavā dzejā ir gan anglicismi, gan krievu cilmes vārdi – cik ļoti krievu un/vai angļu valoda ietekmē latgaliešu valodu?

Ir ļoti interesanti ar latgaliešu valodu un krievu valodu, jo ņemsim vērā, ka Latgalē ir Daugavpils, kas pati par sevi ir ļoti īpatnēja pilsēta. Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts – ļoti liela Latgales daļa robežojas ar Krieviju. Īpaši Ziemeļlatgalē, piemēram, Viļakas novadā, latgaliešu valoda ir tik ļoti unikāla un bagāta ar dažādiem slāvu cilmes vārdiem, ka es reizēm nesaprotu, ko viļakieši man mēģina pateikt. Piemēram… tu vari uzminēt, ko varētu nozīmēt triscenka?

Emmm… es nezinu. Izklausās pēc kaut kāda trauka. (smejas)

Tā ir piebūve.

Ko?!

Nu jā. Trīs. Sienas.

Ok, šo es iegaumēšu.

Bet, ja mēs runājam par manu dzejoļu krājumu, tad es domāju, ka krievu valodas vārdi tur dominē, tāpēc ka man ļoti patīk krievu dzeja, tieši sudraba laikmets, un es to labprāt lasu oriģinālvalodā. Ahmatova, Cvetajeva, Bloks, tas pats Mandelštams. Tur parādās spēcīgi tēli. Sudraba laikmets ir laikmets, pēc kura dzejā diezgan lielā mērā ilgojas arī paši krievi. Nu, katrā ziņā arī Majakovskis, Jeseņins man liekas interesanti.

Runājot par angļu valodu, es nezinu, cik tai ir liela ietekme. Man šķiet, ar angļu valodu notiek pretējais latgaliešu valodas arheoloģijai. Jo latgaliešu kultūrā ir tendence aktualizēt vecos vārdus un tos lietot ikdienā, bārstīties ar tiem – es to saucu par valodas arheoloģiju. Es saprotu, ka mērķis ir aktualizēt šos vārdus sabiedrībā, lai cilvēki zinātu to nozīmi, atsāktu tos izmantot. Bet angļu valoda ir aktuāla, tā piešķir latgaliešu valodai mūsdienīgumu. Ja tu izmanto angļu valodas vārdus, tas parāda, ka tu dzīvo šajā, nevis pagājušajā vai aizpagājušajā gadsimtā. Un tā varētu būt arī mana pretkustība, dumpis kaut kādā ziņā. Bet es nezinu, tās ir tikai manas refleksijas, es nepretendēju uz absolūto patiesību šajā jautājumā.

Un kas tevi iedvesmo no latviešu un citiem ārzemju autoriem – gan no klasiķiem, gan mūsdienu rakstniekiem, dzejniekiem?

Pēdējā laikā mani visvairāk aizķēra Svena Kuzmina "Hohma". Es nebiju iedomājusies, ka romānam var būt tik spēcīga pēcgarša. Es ik pa laikam lasu arī Frederika Beigbedera darbus. Man no prozaiķiem laikam vairāk patīk vīrieši nekā sievietes. Lai gan es fanoju, piemēram, arī par Herbjorgu Vasmu, norvēģu rakstnieci. No klasiķu darbiem man interesants vienmēr licies Edvarta Virzas "Biķeris". Man kaut kādā ziņā ir ļoti bēdīgi, ka latviešu literatūrā tas savā ziņā klasificējies kā neatļautais, aizliegtais dzejoļu krājums. Patīk Regīnas Ezeras proza. Anšlava Eglīša "Homo Novus" ir viena no tām grāmatām, ko pārlasu ik pa laikam. Arī Jāņa Plauža "Sila runcis", Zigmunda Skujiņa "Jauna cilvēka memuāri". Ar Noras Ikstenas un Daces Rukšānes grāmatām es cīnījos cauri saviem pusaudžu gadiem. Ir lasīts ļoti daudz, bet reizēm tie darbi pārklājas manā galvā. Man arī tīri labi patika sērija "Mēs. Latvija, XX. gadsimts": Noras Ikstenas "Mātes piens", Gundegas Repšes "Bogene", Ingas Gailes "Stikli", man patika arī Laimas Kotas "Istaba" – par to es laikam visvairāk priecājos un smējos. Man vispār pēdējā laikā pie sirds iet tās humoristiskās, sarkastiski pozitīvās grāmatas – nu, jā, viss ir slikti, bet mēs par to varam arī pasmieties. Starp citu, arī Māras Zālītes "Paradīzes putni" bija viena no tām grāmatām, kas mani ļoti cieši turēja savā varā.

Kāds, tavuprāt, ir sieviešu tēls mūsdienu latviešu literatūrā?

Man šķiet, tur ir atsevišķi jāskatās dzeja un atsevišķi proza. Par sievietes tēlu sērijā "Mēs. Latvija, XX. gadsimts" vien varētu būt vesela diskusija. Sieviete – viņa kaut kādā ziņā joprojām ir spēcīga. Latviešu literatūrā sievietēm nav raksturīgs vājums. Un man šķiet, ka nevienā laika nogrieznī viņai nav bijis tipisks vājums, pakļaušanās, ietekmēšanās no notikumiem. Sieviete vienmēr ir spējīga un stipra, viņa ir tendēta uz rīcību. Man šķiet, literatūra arī ļoti spēcīgi parāda 20. gadsimta pieredzi, ka, nu, Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš, padomju laiks, tā paaudze, kas mācās būt "tipiski sievišķīga", vēl aug. Mani interesē, kāda būs literatūra pēc 10 gadiem un kāds sievietes tēls tajā būs tad – es domāju, ka daudzi uzsvari varētu būt mainījušies.

Pie kā tu strādā šobrīd un vai tev ir kādi tuvākie plāni publikācijām vai citām radošām izpausmēm?

Šobrīd man Google Keep'ā krājas dzejoļi, un paralēli es domāju par īsprozas grāmatu, kas varētu būtu saistīta ar tagadējā cilvēku attiecību pinekļu un to formu atainojumu. Dzīvēs arvien vairāk ienāk tehnoloģijas, un cilvēki paliek arvien atsvešinātāki.

Es arī domāju par to, ka literatūra varbūt uz kādu brīdi jāliek mierā un jāpievēršas publicistikai un populārzinātniskajiem darbiem. Ir padomā viens projekts, ko esam iesnieguši ar kolēģi Kasparu Strodu, kas saistīts ar Latgales vēsturi un tās atklāšanu populārzinātniskā veidā. Es nezinu, kā mums veiksies ar to – ja projektu apstiprinās, tad būs forši, rudenī būs kāds interesants izdevums, ja ne, tad es noteikti pievērsīšos literatūrai.

Man šo jautājumu laikam vajadzēja uzdot sākumā, bet… ko tev vispār nozīmē šī LALIGABA nominācija, vai tu to gaidīji?

Negaidīju. Bet, protams, jūtos ļoti, ļoti pagodināta. Es jūtos ļoti, ļoti priecīga, un man šķiet, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi jaunajiem autoriem. Bet es neteiktu, ka tas ir mans darbošanās un radīšanas pašmērķis. Varbūt reizēm man tās paškritikas ir par daudz, bet ļoti gribas, lai viss ir kvalitatīvi un labi un lai nav pa roku galam. Un man ir ļoti svarīgi – es nezinu, varbūt tas nav pareizi un varbūt tas reizēm nav adekvāti –, bet man ir ļoti svarīgi par sarežģītām lietām runāt maksimāli vienkārši. Nu, ir viegli būt sarežģītam, bet tu pamēģini būt vienkāršs – par iekšējiem procesiem, par to, kas notiek, runāt saprotamāk.

[1] Minētā darba nosaukums ir "Valerjana dzeive i redzīni"