Akadēmiskais centrs
Kādam kuru nekad neesmu saticis
bet esmu pārliecināts
ka viņš ir
ja naktī klaudzini pie manām durvīm
tev jāzina
es sen vairs nemeklēju gaismu
es sen vairs nemeklēju patiesību
es vienkārši iededzu sveci
tumšā klusā logā
vērojot kā naktstauriņi
cenšas aizlidot uz zvaigznēm
gluži kā mēs paši nenojauzdami
cilvēks kuru rīt satiksi
tev būs jauna zvaigzne
roka kuru satversi
visums silts
gluži kā
bet esi pārliecināts
ir
Kādam sapnim kuru vēl neesmu nosapņojis
tu nostājies manās durvīs
aiz rietošas saules pār pilsētu
skaidri vēstot
sekojošā tumsa reiz pāries
tavās acīs un pirkstu galos
ar kuriem tu sajūti
ar kurām tu redzi
cik piedauzīgs un lēts
ir šis mazo nodevību
izdevīgo iztapību
un neredzamo kolektīvo cietumu laiks
tajā rītā kad es būšu tevi nosapņojis
kāds varēs uzrakstīt dziesmu
ka es šeit esmu bijis
un nekad nebūšu vairs
Kādai pilsētai uz kuru neesmu aizbraucis sen
bet zinu
jūra pie tās kājām elso kā milzīgs valis
metot baltas putu mežģīnes krastā
laiks vienmēr iesprūdis starp tevi un horizontu
putns kā alkas met izmisīgu loku
pār namu nenoplēšamiem jumtiem
kā klusām patiesībām
priecājies par pavasari
bet gatavojies rudenim
domā par saknēm
bez tām šajā pilsētā
nostāvēt grūti
kad man dzīvē pietrūks spīta
es aizbraukšu tur vējā
sevi iestādīt
Kādam kuru satiku aiz viena sava dzejoļa neuzrakstīta
nē
es neesmu atnācis
tevi izglābt
tikai zīmēt tavas sejas aprises
koku zaros kailos
pelēkos un skumjos
kā ziema pelēka un bez sniega
ielā pelēkā kur plīvo vientuļo siržu
un nepārvaramo robežu karogi
es nāku uz publisko interneta punktu
kā introvertu svētnīcu
paraudzīties kā pasaulē aug
noklusēta bezjēdzība
un kaķēni mazi tavā profilā
izstaro nelielu pūkainu mierinājumu
Kādam kas meklēs vēstules uz aizmirstas palodzes
tas ir pēdējais kadrs filmiņā
pēdējā lode aptverē
dzīve jau no paša sākuma
vienīgais ko tu vari darīt
ir skriet pretī gaismai
un mērķim
pa ceļam
mēģinot sajust
kā pilsēta apkārt tev elpo
Kāda paslēpta atbilde
pilsētā uz mirstošas saules ēnas
dzīvot nav viegli
nav viegli
bet
pohuj
