Atrast sevi mīlestībā

Uz grāmatas vāka ir teikts, ka mīlestība ir ceļš, ko autore rauga kā cilvēka iespējamo pārtapšanu personībā, rimti atzīstot un pieņemot visu, kas šķietami lieks dvēseles mieram: gan sāpes, pazemojumu, noraidījumu un izmisumu, gan pārvarīgas alkas un plosošas vēlmes. Noras Ikstenas radošo darbu krājumā ir vairāki stāsti, romāni, esejas un biogrāfijas. Strādājusi arī par redaktori vairākiem laikrakstiem ne tikai Latvijā, bet arī Kolumbijā. 2019. gadā svinējusi apaļo piecdesmit gadu jubileju, kurai par godu tika izdots stāstu un eseju krājums "Mīlestība".           
            "Mīlestība" baudāma ne tikai literāri, bet arī vizuāli, par ko jāpateicas Aivara Vilipsōna grafikai. Krājumu iesāk 2012. gadā sarakstītais garstāsts "Besa", kurā jaunas sievietes sapņi par labāku dzīvi un mīlestību mijas ar mīlestības vēstulēm no iepriekšējā gadsimta, veidojot intertekstualitāti. "Besa" ir nedaudz mistisks, līdz kaulam īsts stāsts, kas varētu norisināties gan Latvijas lauku viensētā, gan jebkurā pasaules vietā. Darba varoņi šķiet teju vai pazīstami. Līdzīgi ir ar krājumā esošajām esejām. Šķiet, ka tās ir bez laika un vietas, katrs tajās var atrast kripatiņu sevis. Tā ir viena no burvīgākajām izjūtām, lasot šo grāmatu, tu vari tajā atrast sevi, paraudzīties uz pasauli un cilvēkiem no malas. Iemācīties un saprast, ka mīlestības ir dažādas, katram sava, bet īpaša.           
            Stāstā "Dēls" redzama cilvēka mīlestība pret Dievu. Mīlestība, kura nebeidzas un nepāriet pat tad, ja šķiet, ka Dievs ir atņēmis pašu svarīgāko. "Viņa ļoti tic Dievam. Viņa viņu mīl, lai arī viņš atņēma pirmāk dēlu, nu arī veco sunīti. Viņš deva, viņš atņēma. Nu viņa rociņā." (175) Savukārt stāstā "Kauns Gaveiķos" Ikstena meistarīgi apkopo vairākus mīlestības scenārijus – katoļu priesteris, kurš ir biseksuāls, mīlējas ar gados vecāku sievieti. Gan mīlestība pret Dievu, gan sievieti, gan arī vīrieti. Ar šo stāstu autore parāda, ka mīlestība ir spēks, kuram nav robežu, tā mūsos var atmodināt neizprotamas sajūtas un tieksmes, iekļūt zemapziņā un likt tapt pašiem sev nepazīstamiem: "Viņai likās neētiski tā pazemot Dieva kalpu, tādēļ starp ētiku un estētiku viņa izvēlējās pirmo. Turklāt jauns katoļu priesteris – tas ir gandrīz kā Rozamundes Pilčeres ekranizējumos [...] viņi piekopj visneiedomājamākās izrīcības, kniebjoties pa visu teritoriju. Matilde mulst, kad beidzis Beneventurs izplūst garos mīlas apliecinājumos, kur parasti tiek izmantotas dažādas Bībeles līdzības." (160)       
            Ikstena īsprozā iekļauj arī mistisko un primitīvo. To var atrast tādos stāstos kā "Svēto izpriecas", "Mākonis pārvietojas" u.c. Viņas darbos atrodamas arī vairākas vēsturiskas atsauces. Piemēram, stāstā "Baržas romance" varoņus sauc tieši tāpat, kā kultūrvēsturē bieži pieminētos mīlētājus – Tristāns un Izolde. Savukārt stāstā "Svēto izpriecas" galveno tēlu vārdi norāda uz Bībeles alūziju. Terēze un Augustīns ir vieni no svētajiem. Šajā stāstā mīlētāji eksistē viens otram blakus, un viss, kas viņiem ir ļauts – atmosties, kamēr otrs guļ. Un šis mazais mirklis starp nomodu un sapni ir viss, kas abiem dots: "Bija tik labi redzēt sevi un Augustīnu apaļajā gultā. [..] Terēze noskūpstīja Augustīnu – tā notika šī ilgi gaidītā pieskaršanās – Terēze juta, cik maigi caur lūpām viņā ieklejo Augustīns." (183) Cik ārkārtīgi skaisti parādīts mīlestības trauslums un mirkļa jēga! Līdzīgi kā stāstā "Besa", arī šeit ir sava veida intertekstualitāte, kura piešķir stāstam vairākus slāņus. Blakus Terēzes un Augustīna mīlestībai ir stāsts par pirtnieci un Kastaņu cepēju, par kuru sapņo Terēze, un Baraba stāsts, kuru izsapņo Augustīns. Pāreja no sižeta uz sižetu notiek ļoti gludi un nemanāmi, nav elementu, kuri izsistu lasītāju no Ikstenas radītā vārdu ritma. Valoda krājumā ir bagātināta ar dažādiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Tieši autores izvēlētie vārdi ir tie, kas piešķir grāmatai nedaudz pārpasaulīgu sajūtu. 
            Autore apliecina savu ticību, ka mīlestība izveido cilvēka personību. Tas atklājas grāmatas varoņu uzskatos, darbībās, attīstībā: "Mēs bijām pārliecināti, ka katra mūsu tikšanās reize ir pēdējā, Neziņa un Neticība bija dievietes, kurām mēs kalpojām. Bet šī kalpošana bija ieguvusi jēgu." (143) Katra tēla dzīve, rīcība un domas ir pakārtotas mīlestības spēka ietekmei. Krājuma varoņi nepazīst citu motivāciju, kā vien mīlestību.           
            Līdzīgi kā dzīvē, "Mīlestība" satur kopā cilvēkus, vietas un stāstus. Nav svarīgi, vai mīli savu otru pusi, Dievu vai ģimeni, šīs izjūtas izmainīs tevi un visu tavu dzīvi. Šis krājums dos baudu dvēselei gan tiem, kuri mīl, gan tiem, kuri vēl meklē patieso mīlestību.