"Vispār, nav jēgas uz šo jautājumu atbildēt, jo mani rituāli taču der tikai man." LALIGABA nominants – Rvīns Varde

Ko Tev nozīmē nominācija Latvijas Literatūras gada balvai?

Un Tev? Es, piemēram, pirms kāda laika devos bildēt putnus. Meterologi solīja, ka lietus nebūs. Es gan sen viņiem neticu un uzskatu, ka visa šī nozare jāapvieno ar astroloģiju, kurā neviens ne par ko neatbild. Protams, sāka līt – fotografēt vairs nevarēja. Lūk, tas nozīmē daudz. Vai arī viena meitene man izstāstīja, ka pie viņas nāca santehniķis, kurš divas nedēļas netika galā ar savu uzdevumu un visu laiku turpināja nākt, demonstrējot dibena dekoltē. Vienbrīd meitene nejauši uzmeta skatu uzrakstam uz viņa apakšbiksēm, un tas bija: "Touch me." Lūk, tas arī nozīmē daudz. Tāpat arī nominācija, protams.

Kā Tev šķiet, cik nozīmīga jaunajam autoram ir atzinība? Vai nav tā, ka visas šīs nominācijas un balvas kaut kādā mērā var sabojāt rakstnieku, tādā veidā liekot viņam kļūt par potenciālu one hit wonder? 

Viņu var sabojāt arī paša iedzimtība, kā arī jebkas cits. Mēģinājums pašam sevi un šķēršļus pārvarēt, tāpat arī zaudēt dažus karus, ir pieaugušo dzīves sastāvdaļa. Ja kāds raksta tikai atvilktnei, es to cienu, bet ne vairāk kā mērenu attieksmi pret atzinību. 

Kā un kāpēc Tu sāki rakstīt?

Man ir kārdinājums atbildēt ar Bukovska vārdiem, ka rakstniecība izvēlas tevi, nevis tu viņu, bet neatbildēšu. Rakstīšana seko man visu mūžu, un jautājums "kāpēc?" jeb "priekš kam?" ir konstants kā plastmasas pudele, ko atstājuši mežā. 

Vai ir kādi autori, no kuriem iedvesmojies?

Es iedvesmojos no dabas, muļķībām un dzīva dialoga dzirkstelēm. 

Kāds ir Tavs rakstīšanas process? Piemēram, ir autori, kuri spēj rakstīt tikai konkrētā diennakts laikā. Vēl ir tādi, kuriem rakstīšanas laikā obligāti blakus jāatrodas kādam konkrētam priekšmetam. Kā ir ar Tevi?

Es uztaisu svarcēlāja seju, kādu viņi parasti rāda, pirms ķeras pie dzelžiem, ar reizē izkliedētu un fokusētu skatienu, un murminu: "Tagad mani netraucējiet, lūdzu." Ja tomēr traucē, tad skaidrs, ka nekas nesanāca tieši viņu dēļ. Vajag strādāt un gatavoties mirklim, kad sāks sanākt, jo iedvesma ir viešņa. Vispār, nav jēgas uz šo jautājumu atbildēt, jo mani rituāli taču der tikai man. 

Kāds un cik ilgs bija darbs pie krājuma?

Pāris gadus rakstīju gabalus, pēc tam saliku vienotā (?) mozaīkā. Strīdējāmies par vāku, atblusojām grāmatu no kļūdām, sarakstījāmies kā grafomāni. Tagad atbildu uz intervētāja jautājumiem – tas joprojām ir darbs. 

Kāpēc Taviem stāstiem nav nosaukumu?

Un kā Tev šķiet? Kad es biju mazs, pie manas māsas ciemos atnāca kursabiedrs. Viņš parādīja man veļas knaģi, kuru turēja vertikāli, un prasīja: "Redzi?" Es atzinu, ka redzu. Tad viņš nolika veļas knaģi horizontāli un no jauna vaicāja: "Redzi?" Apstiprinoši pamāju ar galvu. Un kursabiedrs rezumēja: "Un tagad – domā." Domāju. 

Tava grāmata "Kas te notiek?" tika pieteikta kā stāstu krājums. Vai Tu pats šīs īsās epizodes arī sauc par stāstiem?

Es tos vispār nekā nesaucu, to dara citi cilvēki, jo viņiem interesē, kā tos saukt. Guntis Berelis tos atļāva saukt arī par vardēm, un pareizi vien ir.  

Pēdējā laikā lielākā daļa prozistu-debitantu debitē tieši ar īsajiem stāstiem. Kā Tev šķiet, kāpēc tā? Vai tas varētu būt saistīts ar mūsdienu ātro dzīvesveidu un interneta laikmetu, proti, to, ka cilvēki nelasa garus tekstus, viņiem visu vajag pasniegt īsi un koncentrēti?

Es taču nevaru atbildēt viņu vietā, neesmu viņus aptaujājis un uzzīmējis diagrammu. Iemesli var būt ļoti dažādi – viens māk rakstīt tikai īsus gabalus, otrs ir iemīlējies, un tagad viņam ir maz laika, trešais piekrīt Čehovam, ceturtais visu laiku krīt no krēsla un aizmirst, ko viņš ir gribējis sacīt. Un viņiem visiem ir taisnība. 

Lasot Tavus stāstus, šķiet, ka lasu dienasgrāmatas ierakstus. Vai to varētu nosaukt par dokumentālo prozu? Cik tajā ir no Tavas paša dzīves un ikdienas?

Ja lasot Tev šķitis, ka tā ir dokumentālā proza, tad tā arī ir. Ja šķitis, ka nav, tad nav. Manas un Tavas sajūtas ne ar ko neatšķiras – abos gadījumos tās ir interpretācijas, un, par laimi, ir legālas. 

Tu nodarbojies ar putnu fotografēšanu, vai tas ir arī iedvesmas avots vai pamudinājums rakstīšanai?

Tā ir atpūta, atslodze un azarts. 

Vienā stāstā ir minēts uzraksts uz kapakmens: "Sāra, tu neticēji, ka esmu nopietni slims." Vai tas ir īsts un kaut kur atrodams uzraksts?

Tā ir anekdote. Varu izstāstīt vēl vienu, mazums. Nē, tomēr nestāstīšu. 

Vai epitāfija var kļūt par iedvesmas avotu stāstam?

Protams. Esmu redzējis kapakmeni ar uzrakstu: "Te rīts, te vakars, kur palika diena?" 

Varbūt Tev ir kāds interesants atgadījums saistībā ar kapiem? 

Reiz es tupēju zem krūma un dzirdēju, ka kāds onkulis teica: "Padod man nazi." Nospriedu, ka tūlīt viņš mani nodurs. Bet viņam vienkārši vajadzēja pārgriezt lentīti uz pušķīša. Proti, nenodūra. 

Noskatījos video, kas publicēts LALIGABA Facebook lapā – ja drīkst jautāt, kas ir tas, ko Tu noslēgumā dzer?

Uz pudeles stāvēja uzrakstīts "Ajax", tātad tas patiešām bija "Ajax". Daudzi arī televizoru skatās un citus medijus patērē tieši ar šādu domu. 

Signe stāstīja, ka Tu gatavo materiālus kādam raidījumam un, meklējot informāciju, regulāri saskaries ar visdažādāko tuftu. Vai vari pastāstīt par to vairāk?

Raidījumam "Pa straumei" vajadzēja aizkadra tekstus par dažādām upēm, personībām un lokāliem ģeogrāfiskajiem objektiem. Šim nolūkam es darīju to, kas man sanāk un ko es daru arī savā ikdienā, veidojot "Rīgas Laika" rubriku "Vardes saraksts" – zondēju informāciju. Pa ceļam sanāk uziet daudz brīnumu un jokainību, ko ēdu kā ikru maizi. Piemēram, periodikā uzdūros tam, ka kāda maizes cepēja tikusi sodīta, jo iecepusi maizē lupatu. Vai teikumam: "Rušona ezera krastā esošo lielo akmeni vietējie iedzīvotāji dēvē par lielo akmeni." Vai grāmatai "Saplāksnis. No sarkofāga līdz tankkuģim". Atliek tikai to pakošļāt un tekstuāli apvienot.