Pandēmijas dienasgrāmata: Elza Ozola

10.03.2020. Otrdiena

Šodien ir mana dzimšanas diena. Rīts šķiet tāds pats kā jebkurš cits. Ārā laiks ir apmācies, kā vairumā dienu. Šodien lekcijas sākas divpadsmitos. Tā kā ir tikai desmit no rīta, nolemju, ka salokošu matus. Svētku sajūtai. Veidojot lokas, aizdomājos par to, kāda būs visa nedēļa. 

Aptuveni pirms vienpadsmitiem es saņemu īsziņu no kursabiedrenēm – cikos es būšu skolā. Saprotu, ka šorīt ir jāaiziet ātrāk, ierasto "bez desmit minūtēm divpadsmit" vietā. Ātri sataisos un esmu jau ceļā. Ieejot skolā, redzu, ka tālumā, pie kafijas automāta, stāv kāda redzēta seja, tikai nespēju sazīmēt, kam tā varētu piederēt. Pirmajā mirklī liekas, ka tā ir kāda no jaunāko kursu filoloģēm, bet, saņemot sirsnīgu čau, saprotu – tā taču ir mana kursabiedrene no literātiem – Andra. Viņa svinīgi paziņo, ka tūliņ pie manis atnākšot. Ieeju auditorijā. Atverot durvis, man priekšā raugās trīs citu literātu sejas jeb vecākais kurss. Pa kreisi no viņiem sēž pasniedzēja, kura datorā ver vaļā lekcijas prezentāciju. Padodu vieglu labrīt. Visi, gluži kā iztraucēti, paceļ galvas uz manu pusi un zem deguna kaut ko nobubina. Es nolieku mantas un izeju pretī kursabiedrenei. Viņa nāk ar Rafaello kārbu rokās. Pēkšņi sajūtos ļoti priecīga. Mēs apskaujamies, viņa mani apsveic, vēl neveikli paprasa, cik tad man paliek gadu. It kā viņa nezinātu.  

Kamēr mēs stāvam pie kafijas automāta un runājamies, nemanot skolā ir iepeldējusi Senda, otrā mana kursa literāte. Mazliet miegaina, jo šorīt ir atļāvusi sev ilgāk pagulēt. Viņa pēkšņi apstājas. Pie kafijas automāta noliktajiem krēsliem sāk kaut ko krāmēt ārā no savas somas. Izņēmusi Pergales konfekšu kasti, viņa pilnā balsī sāk dziedāt Daudz baltu dieniņu, Laimiņa dodi. Tagad man paliek pavisam jautri. Vienā mirklī man piezogas neērta sajūta, jo kāds var nākt garām un redzēt manu ceremonēšanu. 

Pēc visiem publiskajiem apsveikumiem, laiks spiež atgriezties auditorijā. Ieejot es jūtu, ka topošie  filologi uz mani ļoti savādi skatās. Apsēžos, somā ielieku savus jauniegūtos gardumus. Paceļu galvu, bet viņi vēl aizvien smaida. Es neizpratnē paskatos. Tad viens no viņiem saka – tu esi ļoti līdzīga dekānei! No pārsteiguma man lielas acis. Smejos. Diez vai. Piepeši sāk birt jautājumi no pārējiem – vai tu gadījumā neesi viņas radiniece, tu tiešām nekad neesi iedomājusies, ka jūs esat līdzīgas? Beigās man uzdod kroņa jautājumu – varbūt tu pa kluso pēti totalitārisma traumu literatūrā? Kā tad. Lektore, glāstot sava telefona ekrānu, tikai viegli iesmejas. Lai kaut kā izietu no situācijas, izdomāju, ka pacienāšu viņus ar pergalēm. Rafaello man pašai garšo. Tagad seko otrā jautājumu kārta – kam par godu? Tev ir vārdadiena vai varbūt dzimšanas diena? Priecīgi izsperu, jā, man šodien ir dzimšanas diena. No katra saņemu pa kādam laba vēlējumam, taču visvairāk man prātā ir palicis apsveikums – novēlu tev visu labāko, audz liela!

Pēc lekcijām stāvam ārā pie skolas. Literātes ir izdomājušas, ka man nodziedās dzimšanas dienas apsveikumu. Man būšot jāuzfilmē. Izejot no skolas, mēs par kaut ko vārāmies. Meitenes aizjož līdz mašīnai un māj, lai es eju pie viņām. Man esot jāfilmē. Andra  aiziet aiz koka. Senda nostājas uz trotuāra. Es sāku filmēt. Gluži kā, ejot pa skatuves mēli, Senda uzsāk Daudz baltu dieniņu, Laimiņa dodi, pēc tam Andra  izskrien no slēptuves un pievienojas. Protams, ar pirmo reizi mums nesanāk. Filmējam vēl divas. Bet tas viss sanāk tik mīļi, ap sirsniņu paliek ļoti, ļoti jauki. Un viņu abu balsis. Tās ir ļoti spēcīgas, tādas, ka ieklausoties pat skudriņas skrien. 

Vakarā nolemju, ka šodien vairs nemācīšos. Atpūtīšos un būšu ar sevi. Esmu sapratusi, ka ar sevi būt ir pat ļoti forši. Klausos savu Spotify playlisti un baudu vakaru. Man ļoti patīk skaitlis desmit. Tas liekas ļoti pilnīgs un perfekts. 

11.03.2020. Trešdiena

Lekcijas šodien nenotiek. Visa diena brīva. Nosacīti. Uz rakstāmgalda guļ fragmenti no romāna par Sibīriju. Lietuviski. Tie gaida, kad es tos sākšu pārvērst latviešu valodā. 

Ārā kārtējo reizi ir apmācies. Bet manī tas neko nemaina. Sēžu savā Dzintaru ielas istabiņā un tulkoju. Tas notiek ļoti lēni. Neesmu jau nekāda tulkotāja. Es vēl tikai mācos.

Pēc vakariņām nolemju, ka aiziešu līdz jūrai. Galva pilna. Tulkoju ļoti lēni. 

12.03.2020. Ceturtdiena

No miega mani pamodina mammas zvans. Laukos, veikalā, var nopirkt antibakteriālās mitrās salvetes, vai man nevajag? Nē, paldies, mammu. Man jau ir dezinfekcijas līdzeklis. 

Izraušos no gultas, pulkstenis rāda nedaudz pāri deviņiem. Šodien lekcijas sākas četros un beigsies astoņos. Jau no paša rīta ziņo, ka gaidāms spēcīgs vējš. Līdz pat 30 m/s. Par jūras piekrasti nemaz nerunājot. Dienā vējš nav pārāk spēcīgs, kā teiktu īsts liepājnieks – tā viegli pūš. Pirms četriem, ejot uz skolu, paiet ir diezgan grūti, it sevišķi, tajās vietās, kur vējš tā pamatīgāk iepūš sejā, tad gan grūti noturēties uz kājām.

Pirms lekcijas ar meitenēm paņemam kafiju, apēdam dzimšanas dienas pergales končas. Kad es ieeju auditorijā, pasniedzēja man jautā – kā tev liekas, aizslēgs skolu ciet vīrusa dēļ? Pirmajā mirklī nezinu ko atbildēt, bet tad pasaku, ka viss ir iespējams, ņemot vērā to, kas notiek pasaulē Covid-19  iespaidā. 

Lekcijā mēs aplūkojam smagas tēmas. Negribu par tām domāt. Starpbrīdī, pussešos, man ir uznākusi ļoti nospiedoša sajūta. Pārējās kursabiedrenes neizskatās diez ko labāk. Īsi pirms starpbrīža visām pienāk ziņas, ka valstī ar rītdienu tiek izsludināta ārkārtas situācija vīrusa dēļ. Visas telefonos lasa jaunākās ziņas. Šajā mirklī pat īsti nevar saprast, ko lai domā. Ārkārtas situācija ilgs līdz 14. aprīlim. Ko tas nozīmē? Ko tagad darīt? Par spīti vējam, izejam ārā. Pūš ļoti spēcīgi. Nedaudz līst. Kamēr meitenes smēķē, mēs, pārējās, drebināmies un mēģinām aptvert jauno situāciju. 

Pēc starpbrīža, atgriežoties auditorijā, lekcijas tematā ir grūti iedziļināties. Mamma atsūta ziņu, ka rīt visas skolas slēdz ciet, arī augstskolas. To whatsapā pārsūtu pārējām. Visām ieslēdzas mazā panika. Pēc kādām desmit minūtēm pasniedzēja pārtrauc lekciju un sūta mūs mājās. 

Izejot no skolas, katra aiziet uz savu pusi. Vēl paspēju visām pārjautāt, vai sestdien kāda vispār nāks pie manis, ņemot vērā notiekošo. Visas atbild, ka, protams, jo, kas to zina, kad mēs vēl tiksimies. Ar vienu no kursabiedrenēm ejam mana dzīvokļa virzienā, viņai pa ceļam pietura. Skats visapkārt ir apokaliptisks – ļoti stiprs vējš, grabinās visādi atlūzuši bleķi, cilvēki nāk no veikala ar tualetes papīriem. Panikas dēļ abas izdomājam, ka mums taču arī ir kaut kas jānopērk. Ieejot veikalā, skan mierīga mūzika. Bet cilvēku tur ir krietni vairāk, nekā parasti. No stresa pat nopērku čipsus. Pie kases pārdevēja man prasa, vai tā ir taisnība par to ārkārtas situāciju. Izejot no veikala, kursabiedrene saka, lai ātri eju mājās pa taisnāko ceļu un skatos kokus. Viņa pati aizskrien uz autobusu. Tad nu es ātrā solī jožu uz dzīvokli.

Ieejot mājās, saprotu, ka kaut kas īsti labi nebūs. Elektrība raustās, vējš gaudo visos stūros. Kā lai nomierinos?  Apsēžos uz palodzes, uzlieku kājas uz radiatora. Ir silti. Tā ir labāk. Piezvanu mammai. Man ir nedaudz bail.

13.03.2020. Piektdiena

No rīta, atverot acis, mani pārņem dīvaina sajūta. Tā nav aprakstāma vārdos, tas ir kaut kas starp tukšumu un spēcīgām emocijām. Izrāpjos no gultas, atveru aizkarus. Pirmajā brīdī liekas, ka visi cilvēki ir pazuduši no zemes virsmas. Uz ielām mētājas tikai nolūzuši koku zari. Skats ir bēdīgs. Pēc kāda mirkļa ielu šķērso pāris cilvēku. Ielas parasti šādi izskatās tikai svētdienās. 

Pēc brokastīm saprotu, ka šodien neko nespēšu padarīt. Ir kaut kā ļoti savādi. Spotify ieslēdzu kaut kādu latviešu dziesmu playlisti. Tur viena pēc otras skan Prāta Vētras dziesmas no 7 soļiem svaiga gaisa. Es sēžu dīvānā un prātoju, ko domāt.

Savācos, atceros par to, ka meitenes rīt nāks pie manis svinēt dzimšanas dienu. Nezinu, vai iesim uz teātri. Varbūt līdz vakaram viss jau būs atcelts. Uzrakstu, lai pārjautātu, vai viņas rīt nāks pie manis – protams, mēs būsim, kas to lai zina, kad mēs vēl tiksimies. Izdomāju, ka uzrakstīšu Sendai, vai negrib iziet pastaigāt, palīdzēt man atnest no veikala produktus rītdienai. Citādi, ja neizkustēšos, tad visu dienu varēšu pavadīt zem pelēka enerģijas mākoņa. 

Abas tiekamies četros. Aizejam līdz jūrai. Jūra vienmēr ir mana mīļākā pastaigu vieta. Laikam mani uzrunā plašums un ūdens svaigā smarža. Senda sāk dziedāt Pie jūras dzīve mana, tāds liktens man ir lemts. Es velku līdzi. Ir ļoti forši tā padziedāt. Bez rāmjiem un robežām.

Pēc tam stiepjam uz manu dzīvokli iepirkumu maisiņus. Izejot no veikala, izvelku no somiņas dezinfekcijas līdzekli – dezinficējam rokas.

Pusvienpadsmitos saņemu īsziņu no Sendas – paskaties pa logu!!! Ņemos atvilkt biezos nakts aizkarus. Snieg. Ļoti spēcīgi snieg. Vēl pilnai laimei pietrūka sniega. Interesanti, kas vēl var notikt?

19.03.2020. Ceturtdiena

Divpadsmitos sākas video lekcija. Pirmā video lekcija karantīnas laikā un visā manā mūžā. Sajūtas ir ļoti dīvainas. Lekcijas paredzētas līdz pusastoņiem. Internets ir ļoti lēns. Mana kamera gļuko. Nedaudz traucē arī mājas vide. Beidzam pusseptiņos. 

21.03.2020. Sestdiena

Šodien jūtos daudz labāk, nekā visu nedēļu. Kaut kā ļoti viegli. Varbūt tāpēc, ka ir pavasara saulgrieži. Pēcpusdienā uznāk putenis. Pēkšņi palika auksti. Viss ir piesnidzis balts.

Vakarā, pēc pirts, noskatos Nacionālā teātra izrādi "Ar būdu uz baznīcu". No sirds izsmējos, kolhoza laiki liekas pavisam cita pasaule.

Aizmiegu pusvienos. Pēc kāda mirkļa jūtu, ka pamostos no milzīgām bailēm. Pulkstenī redzu, ka esmu gulējusi tikai pusstundu. Manī ir bailes, tikai nevaru saprast par ko. Grozos uz visām pusēm. Kad aizmigu, vairs neatceros.