Pandēmijas dienasgrāmata: Madara Līgotāja

Trešdiena, 2020. gada 1. aprīlis

Šogad visi "pirmā aprīļa" joki liekas īpaši banāli un stulbi. Punkts.

P. S. Šodien sāku rakstīt savu "pandēmijas dienasgrāmatu". Apsolos dokumentēt tikai to, kas man būtisks, turklāt to darīt tikai tad, kad patiešām vēlos (ierakstu regularitāte var būt mainīga un atkarīga no gribas uzvaras pār slinkumu un vice versa).

Ceturtdiena, 2020. gada 2. aprīlis

Jau pamostoties zinu, ka šodien nekas labs nav gaidāms. Nediena – viss riebjas, besī un apnicis. Asaras, neliela panika un eksistenciālas pārdomas par lietu kārtību un esamības jēgu. Studiju un darba materiālu virzienā nespēju paskatīties. Kaut ātrāk šī diena noslēgtos un es to pārdzīvotu! 

Vakarā noskatos sava iemīļotā seriāla sēriju. Nomierinos. Spotify pleilistē dominē klasiskas vērtības – no Jumpravas "Ziemeļmeitas" un Prāta Vētras "Visskumjākās parādes uz mūsu ielas" līdz U2 Beautiful Day un Sigmas "Mitoloģijām". Tām pa vidu arī manas dvēseles himna – Jóhann Jóhannsson skaņdarbs Melancholia.

Vientuļš savā tronī sēž skaistais Androgīns,

Tam liela, liela karaļvalsts, kā tas spēj pārvaldīt?

Šeit nav neviena, Androgīn, tik tukša Tava sirds.

Šī ir vēl viena klusā daba, kura neliek mani mierā.

Vārdi, ko teicu Tev, sen ierakstīti sienās.

Es gribu pusi Tavas valsts, pusi Tavas karaļvalsts.*

*Teksta kolāža veidota, apvienojot rindas no grupas Sigma dziesmas "Androgīns" (Jānis Ozoliņš/Sigma) un grupas Prāta Vētra dziesmas "Vēl viena klusā daba" (Prāta Vētra, Ingars Viļums, David Field/Prāta Vētra, Līga Kitchen, David Field).

Piektdiena, 2020. gada 3. aprīlis

Neiespējamā misija – pārtikas veikals. Ja vien Toms Krūzs zinātu, cik ikdienišķu un pašsaprotamu nodarbi dēvēju viņa lielbudžeta varoņdarbu pārblīvētās filmas nosaukumā. Twitter izlasīju, ka pārvietošanās veikalā šobrīd rada datorspēlēm līdzīgas izjūtas. Jāpiekrīt. Slapstīšanās starp plauktiem un ejām, tramīgi skatieni, potenciālo apdraudējumu meklēšana. No satraukuma un bezpalīdzības kļūst neciešami karsti. Gribu ātrāk prom no visiem un visa, gribu svaigā gaisā.

Nopērku žurnālu "ir", lai izlasītu interviju ar infektologu Ugu Dumpi. Viņš ir cilvēks, kas mani, līdzīgi kā daudzus citus tautiešus, nomierina un vieš cerību, ka viss būs labi. Apbrīnojama racionalitāte, psiholoģiskā noturība un miers. Sarunu ar valsts šībrīža lielāko autoritāti lasu līdz diviem naktī, tverot katru uzrakstīto vārdu kā pēdējo salmiņu un brīvības apsolījumu.

Sestdiena, 2020. gada 4. aprīlis

Sāku lasīt Džilindžera sestās sievas Ingas Grencbergas debijas grāmatu "Sestā sieva". Jā, jā, ziņkārība bija spēcīgāka. Skaistākā pirmsnāves vēstule par brīnišķīgo dzīvi, kurā piedzīvota mīlestība (grāmatas būtības definīcija). 

Domāju par pazušanu un izšķīšanu otrā cilvēkā, kad dvēseliski un miesiski vairs nepiederi sev, bet labprātīgi visu atdod otram. 

Amor fati, tuvošanās, dzīvības eliksīrs un inde, pāriešana viņpus, mīlestības galējību pretējie poli, bodlēriska melanholija un skumjas, Rīgas skaistums rudenī, destruktīva pašiznīcināšanās, no sava likteņa neizbēgt, (IE)rakstīt vārdus sevī, nevis (IZ)rakstīt no sevis...

#loveforsale #youareyouronlylimit

P. S. Arī man grāmatas lappušu pāršķiršana šķiet seksīga skaņa.

Svētdiena, 2020. gada 5. aprīlis

Pūpolsvētdiena. Kroņvīrusu ārā, veselību iekšā! Joprojām nespēju noticēt, ka pēc nedēļas būs Lieldienas. Liekas dīvaini, ka vīrusa dēļ nav atcelti arī svētki. Vismaz kaut kas palicis neskarts... Lai gan augšāmcelšanās brīnumu un saules spēku grūti sevī iemantot un saglabāt.

Dienas notikums un prieks – Ubi Sunt Facebook lapai 1000 sekotāju! Gandarījums un lepnums, ka komandas darbs tiek novērtēts un pamanīts.

Ar nepacietību gaidu plkst. 20.20, kad sāksies šovs "Es mīlu Tevi, Latvija!". Mazais svēto dienu rituāls, kas vairo labsajūtu un ļauj nedomāt par to, kā ir tagad. Šīvakara raidījumā uzzināju, ka nepatikšanas agrāk mēdza dēvēt par klickām savukārt uzbauzas ir vecvārds ar nozīmi "uzkodas".

Sestdiena, 2020. gada 11. aprīlis

Pamostos. Acis apžilbina saules spožums un debesu dzidrums. Dekorācijas ārā, aiz loga, nav mainījušās nu jau vairākas dienas. Nedaudz apnicīgi. Bet labāk tomēr dienu nodzīvot (izdzīvot) gaismas apspīdētai, nevis mākoņu un krēslas skumdinātai.

Dodoties uz pārtikas veikalu (jau atkal), pamanu pirmos ziedoņa skartos. Kastaņām izspraukušās lapas un sveču aizmetņi, arī ievas un ceriņi lēnām piesaka ziedēšanas tiesības. Zaļajam ir vairākas nokrāsas, tomēr tieši pavasarī tas ir visdzīvīgākais un visnevainīgākais. Zaļais atdzimst – izkūņojas no rudens un ziemas atstātās pelēcības un nobriest jaunam ciklam, tāpat kā viss elpojošais. Diemžēl nezinu, kā sauc kociņus/krūmiņus, kuri jau saplaukuši baltās ziedu kupenās. To smarža, kas ar savu kairo saldmi tik ļoti reibina un saviļņo, iedēstī pirmos pavasara asnus sirdī. Tie ir dzīvotalkstoši un sīksti.

Vakarā saņemu īsziņu no Omnivas par sūtījumiem. Pusdeviņi, slinkums vēlreiz pamest dzīvokli, miera ostu/cietumu, tomēr materiālistiskā ziņkāre ir spēcīgāka. Aizejot līdz pirmajam krustojumam, laikam pirmo reizi tik patiesi un skaudri pamanu cilvēku esamības minimālistiskās izpausmes: mašīnas tikpat kā nebrauc, vientuļi aizslīd tukši trolejbusi, ielas bez lielām bažām var šķērsot arī pie sarkanā signāla, steidzīgi un noguruši minas tikai ēdienu piegādātāji no Wolt un Bolt. Saule tuvu norietam, laternas sāk izgaismoties oldzeltenā tonī. Pareizi, rīt taču Lieldienas. Pirmo stāvu logos vīd televizoru un datoru zilganie atspulgi. Austiņās skan Renāra Kaupera balss toņi. Brīžiem tos pārmāc uzbāzīgie un neatlaidīgie domu virpuļi un sirdstoņi. Lai kā censtos, nespēju tos apklusināt. Šķiet, ka ar katru noieto soli, tie tikai pastiprinās. Banāli, bet tai, kas pukst krūtīs, un tam, kas mitinās galvā, nekādi nevar pavēlēt. Nu nevar un viss! Jāiztur. Par gājiena absurdo kulmināciju kļūst mirklis, kad tā, it kā tas būtu pilnīgi dabiski un pašsaprotami, ceļu pašķir divi ielas kaķi, ļaujot man mierīgi izsoļot tiem pa vidu. Pēc tam atskatos, viņi atkal draudzīgi sagājuši kopā. Ceļā no pakomāta uz mājām tās ir vienīgās dzīvās radības, ko sastopu. Nu, jā, sūtījumi, ko saņēmu, ir Skrīveru saldumi un Cherry Picking gaismiņu virtene ar nosaukumu "Oāze". Zinu, ka šīs nu noteikti nav pirmās nepieciešamības preces, bet aizbildinos ar sirsniņas ielīksmošanu un prieciņa radīšanu. Ienesu oāzi mājās, un domas tikai dun, dun, dun... Pārāk daudz nekā. Pārāk daudz visa kā.

Как я искала тебя...

Oāzes pavadzīmei pievienota miniatūra kartiņa ar tekstu: "Paldies, ka iedvesmo mūs kļūt labākiem!" Tagad pilnībā pietiek ar šādu prasmīga mārketinga sīkumu, lai patiesi saviļņotu mani.

Svētdiena, 2020. gada 12. aprīlis

Kā Freids bija rakstījis? Jo plašāk mēs paplešam rokas apskāvienam, jo vieglāk mūs ir piesist krustā? Priecīgas Lieldienas!

Pirmdiena, 2020. gada 13. aprīlis

Ļoti čakli strādāju, rediģējot vairākas pandēmijas dienasgrāmatas, kuras publicēsim Ubi Sunt. 

Notiesāju vienu olu. Absolūts olu ēšanas antirekords. Toties izbaudīju pirmo šīgada biešu auksto zupu. Viens no tiem ēdieniem, kas manas garšas kārpiņas paceļ Empire State Building augstumā.

Pabeidzu lasīt Janas Egles jaunāko stāstu krājumu "Dzimšanas diena". Savas 24. dzimšanas dienas nedēļā izlasīju grāmatu ar šādu nosaukumu. Dzīves smalkie paradoksi un ironija. Kā jau gaidīju, Egle ir uzstādījusi jaunu īsprozas kvalitātes un meistarības latiņu, un, kā jau vienmēr, pēc viņas darbu izlasīšanas, manas domas un izjūtas dodas svelmainu tuksnešu un arktisku ledāju maldu ceļos. Jasmīna zars, kas, pakļaujoties vējam, viegli pieskaras logam. Vasaras novakars un reibinoša smarža. Asas un nerimstošas sniega pļaukas, kuras loga neaizsargātajā sejā bez žēlastības sviež putenis. Ziemas debesu un zemes sajaukums. Stāstā Runaway train ar zīmuli pasvītroju teikumus, kas, šķiet, rakstīti, ielūkojoties manas apziņas tumšākajos un dziļākajos nostūros: "Par to ir tik ļoti, ļoti žēl. Taču es nevarēju to zināt. Cik bieži gan mēs būtu varējuši rīkoties citādi nekā rīkojāmies, ja būtu zinājuši... Ja būtu paredzējuši vai nojautuši." (Egle, 2020: 169) Ar skaļākajiem kliedzieniem un izmisīgākajām asarām nepietiktu, lai atpakaļ atsauktu konkrētu brīdi, situāciju un izvēli, kas pārtapa vienā no lielākajām un izšķirīgākajām kļūdām, ko esmu pieļāvusi... Ja zinātu, kas valstī, manā ikdienā un domās šobrīd norisinās un turpināsies vēl skaidri nenosakāmu laika periodu, tad, nemaz nešauboties, būtu rīkojusies kardināli atšķirīgi. Tikai žēl, ka tā mācība ir tik sāpīga. Bet aizbraukušu vilcienu jau neapturēt... Ai, nu lai! Palaidīšu to akmeni pa dambi. Nevaru saprast, vai lelle ar rudzupuķu zilajām acīm un oldzelteno kleitu uz grāmatas vāka mani biedē vai ielīksmo.