"Man patīk sapludināt intelektuālas konstrukcijas ar mazliet uzspēlētām emocijām, esmu vienlaikus jūtīgs un skarbs puisis, un tāda attiecīgi ir arī mana dzeja." LALIGABA nominants – dzejnieks Aivars Madris

Man Jums jāuzdod standartjautājums – kā vērtējat LaLiGaBas nomināciju kategorijā "Spilgtākā debija"? Vai Jūs tā pārsteidza, vai arī pretēji – bija gaidīta?

Vēsturiskā pieredze ar "Laligabu" liecina – labāk lieki nesacerēties, jo tā ir vieglāk dzīvot. Tāpēc par nomināciju, protams, priecājos, jo tā ir būtiska atzinība. It īpaši šogad, kad debijas kategorijā patiešām ir spēcīga konkurence. Bet, ja teikšu, ka nomināciju nemaz negaidīju, tie būtu meli. Tāpat kā gadījumā, ja tomēr nebūtu nominēts, droši vien būtu īslaicīgs skumju uzplaiksnījums.  

Ja Jūs būtu šīgada LaLiGaBas žūrijā, kuram no konkurentiem nominācijā "Spilgtākā debija" Jūs piešķirtu galveno balvu un pēc kādiem kritērijiem?

Galveno balvu piešķirtu Andrim Kuprišam par stāstu krājumu "Berlīne", kurš nemaz nav nominēts. Kuprišs cenšas pateikt jaunas un interesantas lietas latviešu īsprozā, un tāpēc viņa atstāšana aiz borta mani vēl vairāk pārsteidz, ņemot vērā lielo uzsvaru uz īsprozu pašā prozas kategorijā. Viņa stāsti uzrunāja arī ļoti personiski, īpaši titulstāsts. Bet es saprotu, ka žūriju veido dažādi cilvēki ar atšķirīgu gaumi un literatūras izjūtu.

Latviskās mentalitātes cilvēkiem šādi jautājumi parasti liek nepatikā sarauties, bet tomēr – pamatojiet, kāpēc tieši Jūs būtu pelnījis saņemt Literatūras gada balvu!

Vispār jau mans krājums nemaz nav tik slikts kandidāts uz balvu, jo tas ir daudzpusīgs – gan tematiski, gan poētiski. Te ir gan intelektuālas konstrukcijas, gan ļoti liriski un vienkārši teksti, kā teikt, visām vecuma grupām un gaumes izjūtām. Tas ir ļoti personisks un lielā mērā autobiogrāfiski atklāts, bet vienlaikus gana atsvešināts un pašironisks, lai nekļūtu pilnībā banāls. Tas ir gan jautrs un brīžiem pat absurds, gan arī traģisks un riebīgi naturālistisks, ja nepieciešams. Bet, kā mēdz teikt, ja kaut kas der visam, tas patiesībā neder nekam. Tā varētu būt mana krājuma lielākā problēma. Taču, jebkurā gadījumā, esmu strādājis, lai krājumā iekļautie teksti būtu kvalitatīvi, cik nu tas iespējams, cenšoties izvairīties no paviršības.

Krājumā "Zonas" iekļautie dzejoļi tapuši 10 gadu laikā. Kurā brīdī jutāt, ka pienācis mirklis visu līdz šim sarakstīto apvienot vienā veselumā jeb grāmatā? Kāpēc šis process bija tik ilgstošs?

Process bija tik ilgs, jo vairākus gadus nerakstīju nemaz. Kā debitants pēc diviem "Aicinājumiem" izlēmu, ka ar literatūras radīšanu tomēr nenodarbošos, atstājot to savu daudz talantīgāko draugu ziņā. Pagāja laiks, tomēr rakstīšanas indeve sēdēja iekšā un pamazām spieda kaut ko sākt darīt. Sākumā tīri savam priekam, tā teikt, atvilktnei, bet vēlāk jau saņēmos šo to parādīt Artim Ostupam, un viņš iedrošināja ne tikai turpināt rakstīt, bet arī domāt par krājumu. Tas bija pirms kādiem 4–5 gadiem.

Pirmā grāmata, tā ir arī pirmā nopietnā pieredze ar izdevēju, redaktoru un dizaina autoru. Kā vērtējat sadarbību ar "Neputnu", Kārli Vērdiņu un Krišu Salmani?

Varu par visiem teikt tikai to labāko. "Neputna" Laima Slava brīnumainā kārtā ļoti ātri piekrita izdot manuskriptu, lai gan tobrīd man bija tikai dažas publikācijas. Kārlim lūdzu kļūt par redaktoru ne tikai kā tuvam draugam, bet arī pieredzējušam dzejniekam un redaktoram, turklāt manu dzejas domāšanu neatgriezeniski ietekmējuši tieši viņa teksti un attieksme pret dzeju un rakstīšanu kā tādu. Krišs piekrita manai idejai par mīksto apvāciņu un piedāvāja arvien dullākas idejas, kā grāmatiņu padarīt dīvaināku un interesantāku, un es visam ar prieku piekritu.  

Par "Zonām", protams, varam lasīt recenzijas, blogeru ierakstus, atsauksmes Goodreads. Vai lasītāji Jums raksta arī privāti? Varbūt Jums kāds vērtējums īpaši palicis atmiņā?

Privāti gan neviens pagaidām nav rakstījis, un no šādas uzmanības mazliet arī kautrējos. Taču lieliski apzinos, ka nerakstu tikai sev, bet arī lasītājam (ja izdod grāmatu, tas šķiet loģiski). Tāpēc priecājos, ja mani teksti spēj sniegt baudījumu plašākam lasītāju lokam. Taču profesionāli vissvarīgākais tomēr ir manu draugu – dzejnieku un citu kritiķu – vērtējums, kurā vienmēr ieklausos. Īpaši man patika Ivara Šteinberga recenzija, kurā viņš norādīja uz grāmatiņas vājajām vietām, taču vienlaikus bija atradis interesantu un jēgpilnu pamatojumu tās eklektikai, kas man pašam pat nebūtu ienācis prātā.

Literatūrkritiķe Agija Ābiķe-Kondrāte "Lauras grāmatu" nodēvējusi par "vienu no labākajām mīlas lirikām, kas Latvijas dzejā tapusi pēdējo desmit gadu periodā". Kad es izlasīju šo krājuma daļu, man šķita, ka šādus dzejoļus var uzrakstīt tikai ļoti romantisks, mīlestības apgarots cilvēks, kurš savā dzīvē patiešām ir pieredzējis iemīlēšanos, kaislību, partneres dievināšanu. Vai Jūs tāds esat? Vai Jūsos mīt romantisks sapņotājs?

Ja autors ir profesionālis, viņš spēs panākt tekstā autentiskumu arī tad, ja tas būs pilnībā izzīsts no pirksta. Manā gadījumā nekad neesmu slēpis, ka "Lauras grāmata" ir personiski izdzīvots mīlasstāsts ar manu sievu, tāpēc vairāki no šiem tekstiem patiesi rakstīti ar "asarām un asinīm". Tomēr pēc tam esmu tos pārskatījis ar vēsu prātu un krietni labojis, lai aizbēgtu no klišejām un banalitātes. Taču formas ziņā, manuprāt, interesantākie dzejoļi šajā nodaļā tapuši jau pēc emocionālā stāvokļa stabilizēšanās, cenšoties racionāli meklēt jaunus risinājumus, kā rakstīt mīlas liriku latviešu valodā un kombinēt realitāti ar literatūru.

Man ļoti patika Jūsu ideja apvienot dzejas lasīšanu ar mūzikas klausīšanos, piedāvājot pašizveidoto krājuma skaņu celiņu vietnē Spotify. Šķiet, ka mūzika papildina un pilnveido krājuma tekstu un otrādi. Vai Jūs arī mēdzat paralēli lasīt dzeju vai prozu un klausīties skaņdarbus? Kā, Jūsuprāt, tas ietekmē rakstītā uztveres kvalitāti?

Jā, mūzikai manā dzīvē ir liela nozīme, patērēju to negausīgi un ikdienā, kā arī rakstīšanas laikā ļoti bieži uzlieku fonā teksta noskaņai atbilstošu mūziku. Tāpēc arī daudzi no piemeklētajiem skaņdarbiem jau tika integrēti tekstos to tapšanas laikā vai pat kalpoja par iedvesmu. Pats gan lasīšanas laikā mūziku īpaši neklausos, un sava krājuma skaņu celiņu biju ieplānojis kā neobligātu piedevu, ko cilvēki droši var klausīties arī pēc dzejoļu izlasīšanas un meklēt kopsakarības ar tekstu. Vai arī uz to raudzīties vienkārši kā dziesmu izlasi.  

Vai Jūs varētu iedomāties "Zonās" apkopotos dzejoļus transformējamies dziesmu tekstos? Vai prasmīgs komponists spētu "Zonām" rast pašām savu skanējumu?

Dziesmu teksti ir specifisks žanrs, kaut gan dzeja, protams, tiek komponēta bieži. Maniem tekstiem gan nepiemīt skaniskums, visbiežāk rakstu stipri prozaiskā izteiksmē, un to būtu grūti komponēt. Kaut gan daži no mīlas dzejoļiem, iespējams, varētu pārtapt arī baudāmās dziesmās. Taču prasmīgs komponists, kā zināms, spēs komponēt pat telefongrāmatu. Viss atkarīgs no izvēlētās pieejas.  

Kā Jūs raksturotu sava dzejoļu krājuma mērķauditoriju? Vai šī darba lasītājam jābūt ar noteiktu dzīves, kino vai literāro pieredzi? Kāda tipa cilvēks vislabāk spēs izprast un izjust Jūsu dzeju?

Kā jau iepriekš teicu, manuprāt, krājumam teorētiski ir visai plaša mērķauditorija, jo teksti lielākoties ir viegli uztverami – nenoliedzami, ka primāri esmu vēstījuma, nevis formas dzejnieks. Tas gan nenozīmē, ka krājumā nebūtu eksperimentu, patiesībā, tur to ir papilnam, arī gana konceptuālu, tāpēc grāmatiņa sanāca tik daudzpusīga. Taču es nolēmu riskēt ar šo poētisko eklektiku, jo sapratu, ka tas atspoguļo manu pasaules uztveri un personību, līdzīgi kā Kārlis Vērdiņš savulaik izdarīja ar krājumu "Es". Man patīk sapludināt intelektuālas konstrukcijas ar mazliet uzspēlētām emocijām, esmu vienlaikus jūtīgs un skarbs puisis, un tāda attiecīgi ir arī mana dzeja. Liela nozīme krājumā ir dažādiem kultūrcitātiem, taču pieļauju, ka tie varētu apgrūtināt tikai atsevišķu 2. nodaļas tekstu lasījumu. Kaut gan, teiksim, dzejoļus, kas veltīti "Ezera sonātei" vai Lailai Pakalniņai, manuprāt, pilnībā mierīgi var izlasīt un uztvert arī nezinot neko par šīm reālijām.

Jūs esat daudzpusīga personība ar plašu interešu loku – nodarbojaties ar literāro jaunradi, tulkojat, atdzejojat, rakstāt par kino un literatūru, spēlējat grupā "Maukas" un darbojaties Zemessardzē. Kā Jums pietiek laika šo visu apvienot? Kur smeļaties iedvesmu, lai to visu paveiktu?

Laika, kā vienmēr, ir maz, taču ne visas no minētajām aktivitātēm veido manu ikdienu. Grupa nu jau kādu laiku ir pairusi, kopš vairāki dalībnieki uzturas ārzemēs. Arī kritiku rakstu arvien mazāk, it īpaši literatūrai veltītu. Tam tomēr nepieciešams vairāk laika, lai nekļūtu paviršs. Un, protams, ar jebkādām blakus aktivitātēm tiek nozagts laiks ģimenei, kuru tagad cenšos atgūt. Vairāk alkstu pievērsties atdzejai un literatūras tulkošanai – tās ir lietas, kurām redzu vislielāko pievienoto vērtību. Bet dienests palīdz izkļūt svaigā gaisā, apgūt pilnībā jaunas lietas un attīstīties gan fiziski, gan garīgi. Tas ir nenovērtējams ieguvums.  

"katrs iesākums ir grūts – reiz dzejnieka vārdiem mums mācīja mammas un skolotājas." (Citāts no Aivara Madra dzejoļu kopas "Visu ziemu šogad pavasaris".)  Kāds bija Jūsu sākums radošajā sfērā? Kurā brīdī sapratāt, ka vēlaties radīt, strādājot ar rakstītajiem vārdiem? Kāpēc tieši dzeja nevis proza?

Ākstīties ar rakstīšanu sāku jau sākumskolā, kad sacerēju bojevikus mazās burtnīciņās. Bērnībā bieži slimoju, tāpēc sāku daudz lasīt, un tas aizrāva, ļāva atslēgties no realitātes. Salasījos Imermani un Kolbergu, mēģināju kaut ko uzbliezt pats. Bezgala naivi, protams, bet kam negadās. Par dzeju – patiesībā joprojām uzskatu, ka esmu drīzāk prozaiķis, un dzeja ienāca kā nejaušība, jo sadraudzējos ar dzejniekiem vēl skolas laikā, un tad nu šķita, ka jāraksta dzeja, lai iekļautos kompānijā. Sapratne par dzeju veidojās lēnām, un joprojām varu teikt, ka līdz manu rakstošo draugu līmenim un zināšanām man vēl ir daudz un ilgi jāaug. Gribētu rakstīt arī prozu, taču dzeja tīri praktiski tomēr prasa mazāk laika, un dzejproza ir brīnišķīgs veids, kā kondensētā formā uzrakstīt to, par ko citkārt varētu sarakstīt veselu romānu. Tā vienmēr ir izšķiršanās – vai tiekties uz pilna laika rakstīšanu, vai arī atstāt to hobija līmenī. Vairāki mani draugi to apvieno ar darbu literatūras pētniecībā – tas, protams, nav viens un tas pats, bet vismaz tavas smadzenes pastāvīgi uzturas šajā sfērā. Man tā nav. Taču es zināmā mērā cenšos to kompensēt, rakstot par citām lietām, kas mani interesē.

Vai filoloģijas studijas bija impulss, kas radīja interesi ne tikai par jaunradi, bet arī kritiku un atdzeju?

Drīzāk teiktu, ka šī interese mudināja studēt filoloģiju, kaut gan tur neviens par rakstnieku tevi neizmāca (tolaik vēl nekādu rakstniecības studiju īsti nebija). Taču studijas, protams, ļoti palīdzēja veidot manu skatījumu uz dzīvi un literatūru, un joprojām nožēloju, ka tā arī nepabeidzu maģistrantūru.

Lūdzu, pastāstiet kādu interesantu vai smieklīgu atgadījumu no Baltu filoloģijas studijām (domāju, Ubi Sunt lasītājiem tas būs īpaši interesanti)!

Studiju process bija itin raibs, un tas nāca ciešā sasaistē ar studentu bohēmu. Visādas trakulības ir piedzīvotas, it īpaši bakalaura pēdējos kursos, kad ir gan dzerts kopā ar pasniedzējiem, gan piedzīvotas ballītes Buļļu ielas kopmītnēs, gan darītas lietas, par kurām pat varētu nokļūt cietumā… Tas bija manas jaunības laiks, un priecājos, ka izdevās to pārdzīvot bez lieliem zaudējumiem, paturot atmiņā gan skaisto, gan riebīgo.

Arī "Zonas" caurvij kino motīvi (dzejoļi "Ezera sonāte: necenzētā versija. Informācija vecākiem", "Seriāls Latviešu likteņdzirnas", "Latviešu filma, kas saņēma Oskaru"). Kāpēc kinomāksla ir kļuvusi par vienu no Jūsu dzīves būtiskākajām kaislībām?

Kino ir ļoti daudzu cilvēku kaislība, nejūtos šajā ziņā ne ar ko īpašs. Esmu izsapņojis arī sapni kļūt no kino skatītāja par kino veidotāju, mazliet arī pamācījos praktiski šajā jomā, taču beigās izšķīros par literatūru, jo kino tomēr ir kompleksa māksla, kurā rezultātu tu nevari ietekmēt viens pats. Bet es šajā ziņā esmu vienpatis un sapratu, ka tad jau drīzāk literatūrā varēšu sasniegt rezultātu, kas vismaz pietuvojas manām prasībām. Mana potenciālā kino karjera visdrīzāk būtu pilnīgs fiasko. Tiesa, esmu domājis par scenāriju rakstīšanu, taču praktisko pusi gan gribētu atstāt citu pārziņā.

Zināms, ka mazajā Latvijā tā jau izsenis ir ikdienišķa un ierasta parādība – rakstnieks, kurš paralēli raksta kritikas par kolēģu darbiem. Vai, Jūsuprāt, tas veicina objektīvu, analītisku un godīgu vērtējumu, kas balstīts literatūras un kultūras procesu izpratnē, nevis pa draugam principā?

Tā ir sanācis, ka mūsu labākie literatūras kritiķi bieži vien paši raksta literatūru. Daudzi studē literatūru arī akadēmiski un apgūst gan teoriju, gan praksi, rets mums ir tas kritiķis, kurš vismaz nebūtu mēģinājis pats kādreiz rakstīt. Man arī sanāca līdzīgi, taču tagad esmu nosliecies par labu rakstīšanai. Par objektīvu kritiku vispār nav vērts runāt, tomēr pastāv kaut kāda profesionālā ētika un godaprāts. Un elementāra cilvēcība. Diez vai uzņemšos rakstīt par drauga grāmatu, ja man tā galīgi nepatiks. Ja patīk – kāpēc nē. Bet speciāli gan glaimus neviens no man zināmajiem kritiķiem neraksta. Recenzija tāpat ir subjektīvs skatījums, un, ja kritiķis savu patiku spēj profesionāli pamatot, kāda tam nozīme, vai viņš pēc recenzijas nodošanas vakarā iedzers kopā ar grāmatas autoru vai nē. Cita lieta, ka citiem rakstošajiem kritiķiem šāds duālisms tomēr paliek par grūtu, un viņi ar laiku izvēlas nerakstīt recenzijas par vietējiem autoriem.

Kura ir Jūsu dzīves būtiskākā "zona"?

Šobrīd tā pavisam noteikti ir ģimene. Ģimene veido manas dzīves kūniņu, kas ļauj justies droši, silti un raudzīties nākotnē ar optimismu. Arī literārās jaunrades ziņā. 

Vai, Jūsuprāt, "Zonām" būs lasītāji arī, piemēram, pēc 10 vai 20 gadiem? Kāpēc?

Laiks rādīs. To droši vien noteiks tas, cik aktīvi pats darbošos literatūrā un sabiedriskajā dzīvē. Gribam mēs to vai nē, bet grāmatas popularitāti mūsdienās nosaka arī autora personība. Ir jāmāk iznesties publikā, aktīvi jāuzdarbojas soctīklos, jāpiedalās piketos utt. Šajā ziņā mana dzīve atgādina ainu, kurā klusā vasaras vakarā pļavā sisina sienāži – netieku projām no klasiskā introverta. Kā būs pēc 10 vai 20 gadiem – kas to lai zina. Ja šī paliks mana vienīgā grāmata, gan jau nogrims aizmirstībā, kur tad citur liksies.

Vai tuvākajā laikā lasītāji no Jums varēs sagaidīt kādu jaunas dzejas kopas vai tulkojuma/atdzejojuma publikāciju?

Rakstu maz un ar publikācijām cilvēkus daudz nelutinu, tas gan jāatzīst. Tomēr pavisam bezcerīgi arī nav. Pirms dažām nedēļām interneta žurnālā "Punctum" tika publicēts mans dzejas cikls "Komandantstunda" – mazliet apokaliptiska vīzija par koronavīrusa pandēmiju. Uzrakstīju to Arta Ostupa gatavotajai karantīnas dzejas publikācijai, kurā piedalījās arī citi autori, taču mani publicēja atsevišķi. Pārējie vairāk spieda uz jokiem, bet man sanāca bezmaz traģēdija. Tas pagaidām arī viss.