Akadēmiskais centrs
Es domāju, ka daudzi autori man piekritīs, ka rakstīšana ir, pirmkārt, impulsīva darbība, kuru nav iespējams apturēt, īpaši, ja tā kļuvusi par ieradumu. Ko nav iespējams apturēt? Nu… savējie sapratīs, par ko es runāju. Tā ir gaidīta, pat paredzama un tomēr nekad nebeidz pārsteigt un liek kustēties uz priekšu. Tā vienmēr ir pārsteigums. Nerunāju tukši, jo tieši pārsteigums ir viens no spēcīgākajiem Elvīras dzejas elementiem. Ļaujiet man ilustrēt, kādas kustības panāk neparedzamie pagriezieni Elvīras dzejā, piemēram "I. Bāra baltās grīdas stūris/purngals/tukša pasākumu zāle/brīdi pirms/afišas skice/labojumi – mani/jaunais gads" (25); "es ēdu burgeru & gaiss ko elpoju/man šķita pilns putekļu/& metāla skaidu/kā izdedzis mežs" (46) Vārda ‘un’ vietā tiek izmantoti simboli, kāpēc tā? Katra rinda ir šķietami nesaistīta, bet tomēr veido sakarības. Viela pārdomām. Elvīra noteikti zina.
Ārkārtīgi interesants un neparedzams ir arī dzejolis "Notēlo šo" (40), pilnībā to necitēšu, ieteikšu izlasīt un pieredzēt pašiem, jo interesantu to padara šādas detaļas: sākumā ir stāstītājs ("Tu zini, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, un tu mazliet uztraucies" (40)), tad atklājas citāts, kuram seko aicinājums, plāna punkti un visbeidzot taisna līnija. Atklāšu arī aicinājumu: "Pasvītro veidus, kā iegaumēt smaržu." Nākamais dzejolis ir vēl pārsteidzošāks, jo tam ir tāds pats nosaukums, taču tikai četri vārdi. Pieminēšu arī to, ka "Notēlo šo" ir sevi turpinošs veselums – vairāki dzejoļi ar to pašu nosaukumu, taču dažādi piesātinātu saturu. Nenoliedzami motivējoša lasīšanas pieredze. Nekad nevar zināt, kas norisināsies nākamajā cēlienā.
Pārsteigumi nebeidzas, jo Elvīras dzejā ir arī sekss un to mūsu nedaudz konservatīvajā tautā bieži negadās redzēt ("viņas lūpas kā degoša gumija/YOU ARE MY DESTINY/viņa čukst/un glāsta/viņa locekli/kā karoga kātu/viņa ir patriote/ " (71)). Vieni simboli un paradoksi, cik jautri. Viņa raksta angliski, bet viņa ir patriote. Viņa kliedz, bet viņa čukst. Tā nav ironija, tā nav satīra, tā ir atklāta, dabīga kaisle. Tikai vārdos un nekur citur. Vai ar to pietiek? Teksts ir un nav tikai teksts, šī iemesla dēļ tajā bieži var izlādēties. Elvīras dzeja nav vienkārša tēlainība, tā ir arī performance, kas izvēlas izcelt tieši viskailāko, vienkāršāko ("aizeju nomazgāties, duša, vai ir kas labāks par tevi?/TU GLĀB NO VISIEM/ak Kungs, cik labi ir ielīst tevī" (85)), laikmetam un arī dzimumam piederīgo. Vai ir kāda sieviete, kas savās dzīlēs neizjūt šo "Sieviete Parastā" (79) dziesmu 7 lapaspušu garumā?
Tātad Elvīras dzejā pagaidām minēju pārsteigumu, kaisli, iekšējo saucienu un kliedzienu, taču kas ir palicis nepieminēts? Dzeja bieži pilda tieši katarses funkciju, kas palīdz doties uz priekšu ne tikai pašam rakstniekam, kad tas dzejolī vai grāmatas veselumā kļūst par simbolu, bet arī lasītājam, kas šo simbolu var interpretēt, attiecināt uz savu dzīves pieredzi un tādējādi saprast ne tikai rakstnieka lirisko varoni, bet arī sevi. "Izdzēsto attēlu" nosaukums nav nejaušība. Uzsveru, tas ir šīs grāmatas nosaukums, tātad visticamāk jāpieņem fakts, ka izdzēstie attēli mūs māca tieši tāpat kā tie, kurus vienmēr sevī paturam, jo izdzēst nespējam. Vai ir iespējams izdzēst attēlus un kāds ir labums no attēlu izdzēšanas? Vai tādējādi negadās izdzēst daļu sevis, kas var noderēt nākotnē kā daļa no mūsu pieredzes bagāžas? Vai patiesā attēla atrašana nenozīmē neizbēgamu citu attēlu ietekmi mūsu "krusta ceļā"? Pieminu kristietības simboliku, jo arī to ir iespējams atrast Elvīras dzejā, tāpat kā mūsu kultūras vēsturē. "Ilgas pēc Dieva" (16), dzejolis, kas mani kā lasītāju sākumā apstulbināja, līdz es sapratu, ka tā tam ir jābūt. Jāteic, ka minētais dzejolis arī nostrādā kā ievads līdzīgai sāpei nākamajā lapaspusē, ar kuru visticamāk arī esam saskārušies: "viņiem tikai klusumu dzert/un neatdzerties un noslīkt vārdos/piedod man Dievs es laimi neatradu/es no ilgām pēc Tevis nobeidzos". (17) Nu, kas tad īsti ir tas Dievs ar lielo burtu? Simbolus pieminēju jau sākumā. Mums, latviešiem, kristietība ir labi pazīstama un universāla, jautājums paliek, kā mēs to interpretējam šajā gadsimtā? Vai mēs to turpināsim interpretēt, vai turpināsim pamanīt un tajā sevi ierakstīt? Vai reliģijas vēsturi ir iespējams izņemt no sociālas struktūras? Un vai to maz iespējams ignorēt, ja tā mūsu kultūrā ieradās arī tāpēc, lai mums palīdzētu pārdzīvot tādus mirkļus, par kuriem runā Elvīra. Pievēršoties tādiem mirkļiem, ļoti iederīgu šajā kontekstā atklāju fragmentu no I. Žoludes promocijas darba "Grēksūdzes dzeja amerikāņu un latviešu literatūrā" (2015), kurā vietu ieņem arī trauma kā dzejas virzītājspēks: "Indivīds apgūst valodu, un zināmā veidā tas notiek neapzināti, jo dažu skaņu, vārdu, nozīmju apgūšanu pavada it kā nejaušs "konteksts" (piem., kāds vārds ir noklausīts uz ielas, kāds vārds sadzirdēts nepareizi u.tml.), kas tiek iegravēts indivīda bezapziņā, tādējādi veidojot tā "vēsturi" un "traumas". Dažkārt šie neredzamie konteksti izpaužas, taču ne vienmēr tiem ir redzams izskaidrojums." (49) Trauma nenoliedzami ir apjomīgs iespaids, pārdzīvojums, cita veida pārsteigums, kas iespējams arī panāk to, ka uzmanība tiek pievērsta atsevišķām detaļām, varbūt arī spēcīgām ilgām, kas parasti paslīdētu garām, iespējams, netiktu pierakstītas.
Tuvojoties beigām, svarīgi piebilst, ka visu Elvīras dzejoļu kopspēks arī man nostrādāja, tieši pateicoties pirmajam dzejolim ar nosaukumu "Pirmā ilga": "nekad nemelot, pat tad, kad ļoti gribas." (5) Acīmredzama patiesība, kā gan cilvēki viens otru spētu saprast, ja turpinātu slēpties aiz dažādām maskām? Vai dzīvē var atteikties no teātra? Krājuma sākumā ir ilgas, jāteic, ka sākums ļoti bieži ir ilgas. Pēc kā? Iespējams, patiesuma? Telefona sarunas laikā nolasīju vecmāmiņai (viņu sauc Ilga) visus dzejoļus par ilgām, pie "nekonkrētas ilgas" (12) sanāca pat paraudāt, un tas bija skaisti, tāpat kā dzejoļa pēdējās trīs rindas "es tevi piespiedīšu es tevi izvedīšu es tev atņemšu visu/ko tu uzskatīji par sevi/un iedošu visuresošu gaismu" (13).
Attēli, kuri dažreiz pret pašu gribu ieceļo mūsu dzīvē, var mūs gan apgānīt, gan atbrīvot no daudz kā lieka. Par simboliskiem un "nepieņemamiem" vārdiem runājot – vārds "mauka". Ja Tev, sievietei parastajai, gadījumā kāds ir licis justies kā maukai (vai, iespējams, Tu liki sievietei parastajai justies kā maukai), atšķir pēdējo lapaspusi un momentā sapratīsi, kā reaģēt uz šādu situāciju: "17. Maukas rada daudz jautājumu, tātad mudina domāt. 18. Tātad maukas ceļ mūsu intelektu. 19. Tātad bez maukām nav dzīves." (87) Lūk, šeit arī ir patiesība, par kuru runāju sākumā. Tā ir simbolu iedarbīga izmantošana, kas noved pie interpretācijas, kurās gan rakstnieks, gan lasītājs, gan simbols var sajust savstarpējo saikni un vienlīdzību. Efektivitāte un simbola tīrība, uztveramība slēpjas tieši visu šo tēlu savstarpējā atklātībā, tiešumā.
Uz galda, blakus "Izdzēstajiem attēliem", stāv arī "Attēlu liktenis" (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2020, tulk. Vineta Berga). Ransjērs ir gandrīz vienīgais domātājs, kuram nevaru nepiekrist, un daudzas viņa idejas varētu attiecināt uz šo krājumu, taču pārāk nevēlos aizrauties, un no visas grāmatas tieši šis citāts šķiet visiederīgākais: "No vienas puses, attēlam tātad piemīt vērtība kā atbrīvojošam spēkam, tīrai formai un tīram pathos, kas izjauc klasisko izdomātu darbību izkārtojumu, stāstu kārtību. No otras puses, attēls ir vērtīgs kā saistošs elements, kas veido figūru kopīgā vēsturē. Attēls ir neizmērojami vienreizīgs, bet tiek izmantots arī, lai kopīgotu." (46) Šis citāts lieliski ilustrē neskaitāmus elementus Elvīras dzejas rindās, kas savieno lasītāju ar lirisko varoni: abu savstarpēja piederība kopīgam laikmetam, valodai, atkarībai no vides, emocijām, traumām, video ierakstiem, globalizācijas un, visbeidzot, attēliem.
Vienīgā kritika, kuru varu no sirds sniegt šim krājumam, ir adresēta redaktoram, kurš, kā nopratu grāmatas atvēršanas pasākumā, uzskata, ka dzeju, kas kaut kādā veidā pasmejas par dzīvniekiem, nevajadzēja iekļaut krājumā. Atvainojos, bet tās ir absolūtas pupu mizas, šis krājums bieži smejas par cilvēkiem, kāpēc būtu jāizslēdz no šī vienādojuma citas būtnes? Vai tās nav vienlīdzīgas ar mums? Man tā nešķiet. Mēs taču šeit neizturētu, ja būtu vieni paši.
Citas recenzijas, kas mani iedvesmoja:
 nevaru teikt vienkārši to, ka man Elvīras dzejoļi patīk tāpēc, ka tajos ir patiesība. Kurš gan ticēs <em>kaut kādai</em> patiesībai, ja interpretāciju daudzumu šajā pasaulē nevar pat izskaitīt (kultūrā gan tai vienmēr piemīt sava veida unikalitāte). Lai nu kā, jebkurā recenzijā ir nepieciešama viedokļa konkretizēšana, un to es arī centīšos sniegt. Pameklējot internetā, redzams, ka par Elvīras Blomas grāmatu "Izdzēstie attēli" (<em>Orbīta</em>, 2020) atzinību izteikuši jau pieredzējuši vārdu un vārsmu pazinēji (zemāk norādītas saites uz citām ļoti vērtīgām recenzijām). Protams, katrs dzejā ierauga kaut ko savu, un tur jau ir tas sāls, ka jo vairāk interpretāciju, jo lielāka iespēja, ka dzejolis būs iedarbīgs, taču ar šādu mērķi jau cilvēki dzeju neraksta. ){kind=link}