Pandēmijas dienasgrāmata: Ilga Vālodze Ābele

Bet, ja mēs tagad brauktu autobusā,

Nekur tālu neaizbrauktu.

Pasaule ir ciet,

Pasaulē ir karantīna!

Tā mēs 12. marta vakarā ar bandzeniekiem¹, sēžot Jāņa dzīvoklī, pārfrāzējām Imanta Dakša dziesmu "Pasaule ir vaļā" un ielaidām apziņā vārdu savienojumu "ārkārtas stāvoklis". Savā mūžā mēs neko tādu vēl nebijām pieredzējuši. Esam paaudze, kas uzaugusi, klausoties stāstos par karu, badu, cenzūru, par lopu vagoniem un īpašumu atsavināšanu. Taču mēs esam peldējušies brīvībā, braukājuši pa pasauli, stāstījuši tai savas domas un sapņus, rādījuši sevi un priecājušies par to. Ja arī kādam kas trūcis, kopumā esam visai priviliģēti ļaudis.

Un tad pēkšņi visa plašā brīvība tiek iekonservēta. Ar solījumu reiz tikt atdota atpakaļ. Bet to, vai un kad, neviens pavisam droši apgalvot nevar. It kā joprojām drīkst dzīvot, neviens nav mums atņēmis balsi, iespēju iepirkties internetā, rakstīt diplomdarbus, vingrot, iedzert, spēlēt ģitāru, tusēt ar dzīvokļbiedriem, priecāties par pavasari. Bet kas tā par dzīvi, kad, gribot skriet līdzi savām iecerēm, tu #paliecmājās? Kas tas par teātri, kas ielīdis datora ekrānā? Kas tu par mazbērnu, kas nepagurstoši atgādini vecvecākiem, ka neiesi viņiem tuvāk par diviem metriem un instinktīvi atlec atpakaļ, kad viņi sniedz tev naudu par atvestajiem pirkumiem?

Nav tādas izteiktas apokalipses sajūtas, jo ļoti veikli, iespējams, pat veiklāk kā "normālā stāvoklī" notiek informācijas apraide. Mums ir internets, sociālie tīkli un mediji, iespēja sazvanīties, kas vienus un tos pašus jaunumus liek dzirdēt trīs vai četras reizes. Un no tā nogurst. Pēc īsa laika šādā jaunā pasaules iekārtā, vairs negribas dzirdēt, ka slimot var arī bez simptomiem, kad piegādās sejas maskas, vai cik cilvēku vakar atvadījušies no dzīves.

28. mar

Mana dzīve nav apstājusies. Es mostos, mācos, strādāju, spēlēju bajānu un cepu kūkas. Mans darbs prasa radošus risinājumus, lai izglītība un kultūra var turpināties, un dienas aizrit pie datora ekrāna. Vakarā izbraucu ar divriteni, netīšām atklājot veloceliņu uz Jūrmalu. Tur ripinājos gar vilciena stacijām, kas savā dzelzs ritumā viena aiz otras palika man aiz muguras. Tik brīnišķīgi urbānā piepildījumā sajust cilvēciski iespējamu ātrumu un tajā pārvietoties! Nekas nav apstājies, un oranžo debesu pielijušajā novakarē to līdz dzīvības saknei izjūt desmitiem skrējēju, velosipēdistu un skrituļotāju. Gandrīz vairs nejūtu sašutumu par kārtējo reizi, kad tukša riepa. Salabošu. Domāju, ka velo pieder tai daļai manis, kam šobrīd ir grūti, – veiklībai, neatkarībai, dinamikai, mainībai.

Aicinu izolēties, saglabājot  v i r z ī b u !

4. apr

Šos pierakstus nekad neesmu saukusi par dienasgrāmatu, bet par kladi. Ilgu dienu un nakšu klades. Šodien skaudrums par to, ka nav neviena, ko šajā situācijā vainot. Globalizāciju? Brīvību? Ķīniešus, kas izdomāja ēst sikspārņus? Gluži kā ar klimata krīzi, šajā laikā nevar atrast vienu vainīgo un notiesāt uz mūžu cietumā. Tas arī nelīdzētu, jo nevarētu atdot atpakaļ zaudēto.

Bet šodien var padomāt par to, kas notiek, kad cilvēki par daudz ielien dabas pasaulē, un noklausīties šo.

Aicinu izolēties, saglabājot  d o m ī b u !

13. apr

Mēs, cilvēki, esam sociāli. Mums vajag dzīres, smieklus, pieskārienus, griešanos dejā, kopīgas maltītes un galda spēļu vakarus, mums vajag izdzīvot dzimšanas dienas, kāzas un bēres, vajag runāt ar brāļiem, māsām, vecākiem. Vajag runāt ar vecvecākiem, saglabājot iespēju aplūkot fotonegatīvus no viņu jaunības gadiem. Un jaunajiem vajag izjust savas jaunības brīvību.

Cik ilgam laikam jāpaiet, līdz izolācijā pazūd dzīvesprieks un paliek tikai pašsaglabāšanās instinkts?

Aicinu izolēties, saglabājot  k o p ī b u !

15. apr

Process, ko #pasauleirciet laikā patiesi sarežģīti veikt – remonts. Jo rakt, lauzt, gruntēt, krāsot un jaunu grīdu ieklāt nevar attālināti. Tomēr ticu, ka joprojām pastāv ceļš, pa kuru arī šajā pasaulē iespējams tikt pie atdzimušas mājeles, kur gremdēties labsajūtā par to, cik harmoniskas var būt mājas.

Ik pa laikam attopos pie apziņas, ka vide, kurā dzīvoju, Latvija, postpadomju zona, līdz šim pamazām atguvusies no PSRS, pēcāk no 2008. gada finanšu krīzes, nepārtraukti bagātinājusies un radusi saites ar pasauli. Jaunas vēsmas, progresīvas idejas, tīklošanās, ceļošana, starptautisku projektu un biznesu plaucēšana! Un tagad viss atkal apturēts. 

Vakarā kustējos, elpoju un klausījos savā ķermenī, piedaloties attālinātā kustību nodarbībā ar Alisi. Vispār, tie videozvana lodziņi deva lielu brīvību, jo var redzēt, ka citi arī ko dara, bet neviens tieši viens uz otru neskatās.

Aicinu izolēties, saglabājot  k u s t ī b u !

¹ Bandzenieki ir brīnišķīgie "Bangas" cilvēki, par kuriem Ubi Sunt lasītāji jau iepriekš varēja nedaudz ielasīties. Vairāk mūsu Facebook lapā.