Dienasgrāmata it kā no Zemes, bet varbūt no kosmosa

Ceturtdiena, 3. aprīlis

Līdz šim esmu izvairījies rakstīt par pandēmiju. Ne tikai tāpēc, ka tas šobrīd ir modē (kas nenozīmē, ka tas ir slikti; ir vajadzīgi rakstiski dokumenti, kuri apliecina laikmetu, kurā dzīvojam, gluži kā bildes vārdos), bet arī tāpēc, ka negribu atzīt, ka vīruss eksistē, ka varbūt tas ir tepat, pie manām durvīm, tepat, manā dzīvoklī, tepat, manī pašā. Gribu ieturēt tā saucamo "sociālo distanci" starp sevi un vīrusu. Jo citādi nevarēšu veikt ikdienas darbus. Jau iet ārā ir pietiekami grūti, jo jūtos kā no kosmosa kuģa izkāpis uz naidīgas planētas, bez gaisa, ar visādām baktērijām un citplanētiešiem, kuri lūr uz mani. Varbūt viņi grib mani apēst? Nē. Tas šobrīd sagādātu pārāk daudz darba. Jo vispirms viņiem būtu jānomazgā rokas, pēc tam jānomazgā mans ķermenis un pirms ēšanas vēlreiz savas rokas. 

Jokoju, jo negribu visu uztvert tik nopietni. Ik pa laikam sanāk. Ņemot vērā esošos apstākļus, tas jau ir labi.

Sestdiena, 5. aprīlis

Vakar bija Budapest Friday Night Stories lasījumi, kuros piedalījos Zoomā. Mēs kopā ar dalībniekiem angliski lasījām gan vecus, gan jaunus darbus. Vienu brīdi bija aptuveni 40 klausītāju. Diezgan izdevies pasākums. Bija labs. Tiešām labs. Pats pēdējais stāsts bija par diviem jauniem cilvēkiem, vīrieti un sievieti, kuri, visticamāk, satikās bārā, kaut kādā lielākā Eiropas pilsētā. Stāsta sākums bija dialogs starp viņiem pēc seksa. Saruna bija brīžiem smieklīga, brīžiem drusciņ skumja, bet tāda atvērta – par visu un neko. Kā filmā. Viņi abi zināja, ka tas visdrīzāk bija tikai vienas nakts notikums, bet tas ir ok. Dzīve rit tālāk.

Pēc lasījumiem vēl pusotru stundu runājām ar dalībniekiem. Kontakts ar citiem bija ļoti vajadzīgs. To teica visi. Gāju gulēt laimīgs.

Tad no rīta lasīju Džefa Džeksona (Jeff Jackson) eseju-recenziju par Tomasa Bernharda (Thomas Bernhard) romānu Old Masters. Tajā autors raksta par literatūru un tās spēju palīdzēt grūtos apstākļos:

“When a loved one becomes seriously ill, it all falls away. Your carefully cultivated tastes, your keen artistic insights, your nuanced aesthetic discernments, your precious favorites. What do they mean in the face of the sick body of the beloved, feverish and wheezing, flitting in-and-out of consciousness in the next room? At best, even your favorite books become little more than a distraction.”

Mēs tādos apstākļos jūtam bezcerību. Es tomēr teiktu, ka tā varbūt neizglābs, bet tiešām palīdzēs un varbūt vairāk nevaram prasīt, jo tas, ko meklējam literatūrā, nav vārdi. Tas, ko meklējam, ir dzīve. Literatūras jēga nav vārdos, tās jēga ir ārpus vārdiem. Tagad bieži ir tikai vārdi.

Svētdiena, 6. aprīlis

Domāju par karu. Vakar runājām ar draugiem Zoomā par pandēmiju gan Latvijā, gan Francijā. Mēs bijām seši cilvēki, divi no viņiem dzīvo Parīzē un Dunkirkā. Salīdzinājām situācijas, apmainījāmies ar diezgan melna humora piepildītiem jokiem. Tad D. mums stāstīja, ka viņš ar ģimeni bija ārpus Rīgas, pie sievas L. vecākiem. Ar vecākiem dzīvo arī sievas vecmāmiņa. Vecmāmiņa bija vēl pusaudze, kad notika Otrais pasaules karš. Saruna ģimenē bija par grūtībām ar attālinātajām mācībām skolās, jo L. ir skolotāja. Kādu brīdi vecmāmiņa stāstīja, ka toreiz, kara laikā, skolas vispār nebija pieejamas divus gadus. Pēkšņi iestājās klusums un nebija, ko teikt. Nevar īsti salīdzināt esošo situāciju ar vēsturisko. Esmu daudz lasījis par salīdzinājumiem ar 1918. gada pandēmiju, ar agrākajām pandēmijām, ar kara apstākļiem. Gribam salīdzināt, lai mēs varētu saprast esošo situāciju, saprast, vai mūsu situācija ir labāka (vai sliktāka), varbūt varam pielāgot zināšanas no iepriekšējām pandēmijām un izmantot cilvēces labā. Varbūt gribas saprast mūsu pašu sāpes un bažas un to, kur mēs atrodamies krīžu skalā, lai varētu justies labāk. Varbūt gribam salīdzināt, jo gribam zināt, ka tas jau ir bijis un agrāk vai vēlāk situācija uzlabosies. Gribētos domāt, ka sāpes pāries, kari pāries un cilvēce vēl būs.

Pirmdiena, 7. aprīlis

No rīta nolēmu iet ārā. Aizgāju uz Maskavas dārzu, vislielāko parku blakus mājām. Domāju par pirmo tikšanos ar labākajiem draugiem pēc visa šitā košmara. Nezinu, kad tas vispār būs. Šķērsojot parka zālāju (lai es būtu tālāk no citiem), sāku raudāt. Pa īstam. Gribēju noslaucīt acis, bet pēkšņi atcerējos, ka man jāizvairās no pieskaršanās sejai. Lai žūst tās asaras, teicu sev klusi. Būs labi. Būs labi.