Atskats uz literatūras festivālu “Prozas lasījumi 2020”

Līga Sudare
Pārdomas par sākumu pēc “Prozas lasījumiem”

“Stāsts sākas no paša sākuma,” – šo frāzi “Prozas brokastīs” teica Viesturs Ķerus, komentējot savu lasāmo, bet man tā šķiet ļoti piemērota, lai raksturotu visus “Prozas lasījumus”. Jā, “Prozas lasījumiem” jau 25. gads, bet stāsts atkal sākas no paša sākuma.

Sākas no sākuma vismaz divās nozīmēs – pirmkārt, tāpēc, ka “Prozas lasījumi” šogad nav pat salīdzināmi ar iepriekšējiem gadiem. Jo kā lai salīdzina teatrāli saģērbtu rakstnieku lasījumus pārbāztā puspagrabā ar vīnu uz lūpām (to redzējām atklāšanas vakara filmā, ko veidojusi Ināra Kolmane) ar sterilo tiešsaistes vidi, kur Toms Treibergs reklamē “Wolt” piegādi, bet Arvis Viguls lasa savu stāstu, nenovelkot masku? Bet tāds nu ir šī brīža maskotais un attālinātais vaigs, un patiesībā jau labi, ka “Prozas lasījumi” tam pievienojas, nevis izplēn žēlabās vai solījumos pārcelties ar visiem pasākumiem kādu pusgadu uz priekšu.

Dīvainā kārtā sanāk tā, ka apzinīgāk “Prozas lasījumus” esmu apmeklējusi tieši klātienē, nevis tagad, kad it kā tas ir daudz pieejamāk jebkurā vietā un laikā. Man pagaidām ir sanācis noskatīties tikai atklāšanu, “Prozas brokastis” (svēta lieta jau daudzu gadu garumā) un noslēgumu, un visos trijos pasākumos es tomēr vairāk par visu izjutu šo formāta maiņu kā galveno notikumu. Neizbēgami uzmanību pievērš katra autora mājas fons un tas, kā viņi tiek galā ar tehnoloģijām. Piemēram, man nav ne jausmas, kā beidzās Andras Manfeldes lasītais fragments, bet atmiņā, protams, ir palicis sprogainā bērneļa jautrais iznāciens kameras priekšā, par ko, izskatījās, arī pati Manfelde bija sajūsmā.

No autoriem, kuru lasījumus dzirdēju, šķiet, vienīgi Inga Gaile bija padomājusi par pielāgošanos formātam, kas viņas lasījumam piešķīra dzīvīgumu, –  uz A4 lapām drukātiem burtiem sarakstītās “zemsvītras piezīmes”, kas ik pa brīdim tika liktas kameras priekšā, vismaz kaut kādā mērā deva lasījumam vēl kādu dimensiju, ko klātienē mēs drīzāk noķertu autora ķermeņa valodā, rakstnieku savstarpējā komunikācijā vai vienkārši atmosfērā. Lai arī man šķiet, ka loterijas uzvarētāju ir dīvaini saukt par “Prozas lasījumu” laureātu, taču kaut vai šo zemsvītras piezīmju dēļ vien Gaile, manuprāt, bija pelnījusi beigās laimēto datoru.

Vairākus gadus es un kāds mans draugs “Prozas lasījumos” saderējām uz to, ka noteikti būs vismaz viens darbs, kurā parādīsies vārds “smārds”. Un autori mūs ne reizi nepievīla, jo katru gadu no jauna kāds rakstnieks izdomāja, ka tas taču ir tāds labs veids, kā atklāt valodas bagātību. Un tā arī ir tā otrā sākuma sajūta – it kā mēs katru gadu no jauna būtu nonākuši tajā pašā laiktelpā, tikai tagad varbūt smārdu tik labi nejūt, jo maska priekšā. Viss ir labi, skaisti un droši, bet tālāk par to arī netiekam. Atgriežamies ērtajā sākumpunktā, jo no turienes prozas taciņa jau labi iemīdīta. Šī sajūta piezagās pēc noslēguma lasījumiem, bet noteikti ir attiecināma arī uz “Prozas brokastīm”. Nepārprotiet, rakstnieku darbi bija lieliski – Arvis Viguls spīdoši nospēlē uz kaķiem un trīsdesmitgadnieku paaudzes aktualitātēm, Gundega Repše un Inga Ābele suģestē ar savas valodas skaistumu un spēku, bet Rvīns Varde stāstīja par sēņu vākšanu, ēšanu un piedzīvošanu, kas, protams, bija izklaidējošs klausāmgabals (lai gan nebūtu neko daudz zaudējis, ja būtu īsāks), taču tik un tā pamanījās palikt diezgan klasisks gan formas, gan satura ziņā. Izbaudīju arī Rudītes Kalpiņas nedaudz moralizējošo stāstu par to, kā šī visatļautība (“justies tā, kā gribam”) novedīs pie tā, ka varēsim pieteikties telefona aplikācijai par laulāto draugu, gan Viestura Ķerus piedāvāto iespēju iepazīt pasauli kā tikko dzimušam putniņam, gan Arno Jundzes informatīvi izglītojošos Eduarda Veidenbauma iekšējos monologus, tikai kaut kur noklusējumā visu laiku paliek jautājums – vai tiešām tas ir viss? Vai tiešām neviens neņems mačeti rokās un neizcirtīs jaunu taciņu prozas džungļos? Mierinu sevi ar domu, ka varbūt vienkārši vēl neesmu noskatījusies to “Prozas lasījumu” ierakstu, kur tas notiek.

Madara Stāde
“Prozas lasījumi 2020”: Vārdam būs brīvam būt

Šogad, no 1. līdz 6. decembrim, attālināti noritēja 25. “Prozas lasījumu” festivāls, kurā tika cilātas ērtas un neērtas, svarīgas un vēl svarīgākas tēmas. Šogad, iespējams, vairāk nekā pēdējos gados skatieni un domas vēršas tieši pie vārda brīvības un cenzūras jautājumiem, kuri “Prozas lasījumos” ieņēma gan centrālu, gan papildinošu veidolu.

Par vārda brīvības mītiem un realitātēm sprieda Rihards Bargais, Inga Gaile, Haralds Matulis un Ieva Kolmane. Diskusija skāra ne vien cenzūru no malas pastāvošās varas, nelokāmu redaktoru vai nepielūdzamas sabiedrības veidolā, bet arī autora pašcenzūru šo šķēršļu priekšā.

Sevišķi saistoši šķita moderno cenzoru definēšanas mēģinājumi: vai tie ir paši lasītāji, kas ar savām izvēlēm pauž uzskatus un gaumi, vai arī mācību programmu veidotāji, kas nosaka, ko lasīs jaunatne, vai tomēr ekspertu komisijas, kas lemj par darbu izdošanu? Modernā vidē ne viens vien jēdziens ir mainījies un izplūdis.

Lasījums “Neērtās tēmas” bija likumsakarīgs turpinājums diskusijai par izpausmes brīvību. Toma Treiberga vadībā no paklājiņa apakšas tika izcelti un uzbužināti provokatīvi temati. Mārtiņam Pommeram tie bija nežēlīgi mājas dievi, kas naktīs apciemo bērnus, Lindai Curikai – sieviete, no kuras ģimene novērsusies orientācijas dēļ, bet Augustam Brantam tie bija klausītāju prātus kutinoši erotiskie piedzīvojumi. Savukārt Iveta Harija meita cēla gaismā daiļas sievietes krišanu no pjedestāla, bet Ilze Strazda – to, kā no zēniem reiz tika audzināti tanki.

Radošās brīvības zīmē noritēja arī “Baltijas stāstu vakars”, kas vienoja rakstniekus no visām trim Baltijas valstīm. Runātāji dalījās pieredzē un pārdomās par to, cik neiegrožotai jābūt daiļradei, kā pēdējos gados mainījusies autora loma un kāpēc mums ir vai nav nepieciešami rakstnieki.

Pirmspēdējā lasījumu vakarā virtuāli omulīgā gaisotnē norisinājās “Vēlā vakara viesības” ar rakstniekiem Andri Kalnozolu, Aneti Konsti, Andri Kuprišu un Alisi Redviņu. Talkā tika ņemti drīzumā iznākošu grāmatu fragmenti, peldbikses, nepiepildīti sapņi un plīša koalas lācītis.

Rakstīt gribētājiem jo īpaši motivējošs būs Andra Kupriša stāsts par to, kāpēc vienreiz jābeidz filozofēt un vienkārši jāsāk rakstīt.

Noslēdzošajā festivāla rītā klausītājus brokastīs kārdināja ne tikai Ingas Gailes, Viestura Ķerus, Rudītes Kalpiņas, Arno Jundzes un Andras Manfeldes lasījumi, bet arī autoru iecienītākie brokastu ēdieni restorāna “Andalūzijas suns” piedāvājumā. Tieši šajā pasākumā izskanēja Ingas Gailes romāna “Jaukumiņš” fragments, kurš tovakar ieguva “Prozas lasījumu” galveno balvu. Tajā asprātīgi traģiskā (vai traģiski asprātīgā?) stilā ieskicēts pamestas divu bērnu māmiņas rīts, kura domā zemsvītras piezīmēs.

Ja “Prozas lasījumi” paslīdējuši garām nedzirdēti, pamata uztraukumam tomēr nav. Lai gan festivāls jau ir noslēdzies, šeit minēto un vēl neminēto pasākumu ierakstus joprojām var skatīt vietnē prozaslasijumi.lv un “Prozas lasījumu” Facebook lapā, savukārt LR raidījuma “Kultūras Rondo” sadaļā un “Prozas lasījumu” Spotify kontā var klausīties dažādu stāstu ierakstus. Lai izdevusies vārdu baudīšana!

Elvis Friks

Šis gads ir īpašs. Arī “Prozas lasījumiem” – savu 25 gadu jubileju festivāls pirmo reizi atzīmēja neklātienē. Ja agrāk “Prozas lasījumi” izgāja ielās, tad šoreiz festivāls iepeldēja interneta plašumos. Ierakstu var apturēt, pārdomāt, noklausīties vēlreiz. Varbūt kāds jautās, vai līdz ar pārcelšanos uz interneta vidi nepazuda lasījumu unikalitāte? Izpalika sačukstēšanās piebāztā auditorijā. Izpalika gaidīšanas sajūsma par to, kurš autors lasīs nākamais. Klusums, kas pārņem publiku, klausoties autorā, ir grūti attēlojams. Klausītāju elpa savienojas vienā kopīgā ritmā, un tu pēkšņi aptver, ka rakstnieka un rakstnieces balss tevī atmodina snaudošo literatūras prieku.

Festivāla atklāšanas vakarā vēstures logu atvēra Ināras Kolmanes īsfilma “Prozas lasījumiem 25”. Pirmie festivāla tapšanas gadi notika ar paaudžu satikšanos — Regīna Ezera, Miervaldis Birze un Zigmunds Skujiņš ar Noru Ikstenu, Arvi Kolmani un Jāni Einfeldu. Neizpalika arī gremdēšanās atmiņās par atgadījumiem no festivāla “virtuves”: Arvis Kolmanis pazobojās, ka “”Prozas lasījumi” bijis tāds kā gaismas stariņš pēc “Dzejas dienu” tumsonības”, kā arī stāstīja, kā Guntis Berelis dzēris šņabi no kakliņa. Savukārt tulkotāja Maima Grīnberga atcerējās notikumu, kad festivāls jau bija kļuvis starptautisks un igauņu rakstnieks Kaurs Kenders uz kuģa “Noass” lasījumu ieradies ar divām Rīgas maukām. Secinājums ar sešiem burtiem — bohēma.

Festivāla otrā diena tika veltīta diskusijai par vārda brīvību. Literatūrfilosofe Ieva Kolmane runāja par trīs cenzūras veidiem: divi sabiedrībā un trešā pašcenzūra kā psiholoģisks moments. Savdabīgs klausītājam varēja šķist jautājums − vai var būt, ka cenzors ir pati sabiedrība? Kā, piemēram, vecāki interneta forumā apsprieda  Kārļa Vērdiņa dzejoļa “Tētis meklē kašķi” piemērotību bērniem.  Rakstnieks Rihards Bargais uzsvēra, ka tiek cenzēts ekonomisku apsvērumu dēļ, marginālākus rakstniekus esot grūtāk izdot, var neveikties ar grāmatu pārdošanu. Viņš arī pastāstīja par personisko tiesas prāvu, kuru uzsāka dzejniece Agita Dragūna  par cieņas un goda aizskaršanu pēc “Tenku” publicēšanas. Inga Gaile uzsvēra, ka ārvalstīs grūti izdodamos darbus atbalsta valsts kopā ar literatūras ekspertu komisiju. Ja sabiedrība paliktu par cenzoru, tad robežas literatūrā netiktu paplašinātas. Var nojaust, ka pašcenzūra pastāv arī rakstniekos. Tā savijusies kopā ar vēlmi patikt un pat ar sava veida pietāti pret jautājumu — vai es varu tā izteikties?

Neērtās tēmas, jāatzīst, nemaz nebija tik neērtas. Žanra ietvaros noteikti iederējās Augusta Branta stāsts, pēc kura lasījuma vadītājs, dzejnieks Toms Treibergs atcerējās seksologu Jāni Zālīti. Mārtiņa Pommera stāsts “Džango” uzrunāja ar sirreāli veiksmīgi uzbūvēto pasauli, kurā klausītājs nevarēja nenojaust par vardarbību pret bērnu.

““Slieksnis Diptihs I”: “Aicinājuma” lasījums” pārsteidza ar jauniešu tekstiem. Topošais autors Gusts Ābele ar īsstāstu aprakstīja vizīti pie friziera, pastaigu gar jūru, šķietamo ikdienību. Stāstā līdz ar matiem “nogrieza” arī slikto enerģiju.  Ja matu garums tik tiešām būtu saistīts ar uzkrātajām sliktās enerģijas rezervēm, vai mēs tiešām no tām varētu tik viegli atbrīvoties? Kas paliktu pāri no dzīves patiesuma, ja mēs peldētos tikai labā enerģijā, pārcukurotā eksistences kapsulā, kas būtu ārišķīga kā lustras kristāla lāse? Savukārt Alise Bogdanova dalījās ar stāstu par to, cik atšķirīgi seksu un mīlestību uztver vīrietis un sieviete, koši un emocionāli novelkot robežu starp dzimumiem. Alberts Roze pieteica sevi ar distopijas noveli “Žanete” par slēgtu ideoloģisku sabiedrību. Tā atgādināja Džordža Orvela darbu “1984”, kad tēli viens otru uzrunāja nevis par biedru, bet gan par “māsu” vai “brāli”.

Savukārt, runājot par ““Slieksnis. Diptihs II”: “Literārās Akadēmijas” debitantu pasākumu”, varu arī nedaudz atklāt iekšējo stāvokli pirms uzstāšanās. Rakstniece Ieva Melgalve ienāca nelielajā uzgaidāmajā telpā un teica, ka ikkatram iedošot melnu paliktni, lai kameras priekšā nedrebot stāsta baltās lapas, citādi trīce radot iespaidu, ka rakstnieks mūždien esot nedaudz iedzēris.