Akadēmiskais centrs
„Amsterdamas princips” tiecas pārbaudīt, cik daudz sabiedrībā zināmās informācijas var sablīvēt vienā grāmatā, sākot ar politiku un reklāmas industriju, nonākot līdz Vatikāna skandāliem, kredītpaaudzei un naidpilnajiem interneta komentāriem ziņu portālā feldi.lv. Brīžiem nepamet sajūta, ka Lācītis tikai met un met katlā visu, kas izpelnījies Latvijas sabiedrības uzmanību un par ko iespējams pasmieties. Taču autoram gan neizdodas ieturēt vienotu humora toņkārtu un uz grāmatas beigām ar asprātību viņš pārcenšas, ironiskajām norādēm tuvinoties balagānam.
„Amsterdamas princips” ir spriedzes romāns par kibertehnoloģijām, nozagtu masu zombēšanas ieroci, kas cēlies no leģendām par Brežņevu, pievienojot labu devu sazvērestību teorijas. Būtībā Lācītis raksta to, ko vidējais latvietis varētu gribēt lasīt – aizraujošs sižets Džeimsa Bonda un citu līdzīga tipa spiegu/piedzīvojumu meklētāju cienītājiem – tikai latviešu gaumē, bagātināts ar atpazīstamiem un aktuāliem elementiem, ironisku sabiedrības tipizāciju un pozitīvu noslēgumu. Par spīti žargona un slenga ielaidumiem Viļa Lācīša lietotā valoda ir laba, viegli un saistoši savērpta. Par spīti tam, ka romānā darbojošās personas apveltītas ar īpašām profesionālām spējām, tās pārstāv vidējo latvieti – šī jēdziena visneitrālākajā nozīmē. Vilis Lācītis rafinēti pasmejas par latviešiem ar visām viņu vēlmēm un vājībām, par citiem, reizē arī pats par sevi, tāpat kā to dara lasītājs. Sieviešu auditorijai veltīto literatūru pēdējā laikā mēdz caurvīt ēdienu gatavošanas padomi un receptes – Lācītis izmanto līdzīgu paņēmienu, tieši uzrunādams lasītāju un dodot padomus informācijas tehnoloģiju jūtīgajos jautājumos, kas ierindas iedzīvotājam parasti nav atrisināmi, lai varētu sevi aizsargāt no kibernoziegumiem. Bonusā – arī kā atmūķēt slēdzenes. Ja nu noder.
Romāna nosaukuma skaidrojums, kas atrodams uz grāmatas aizmugurējā vāka, tur arī paliek, jo „Amsterdamas princips” tiek pielietots vien kā vēstījuma sakārtošanas tehnisks paņēmiens, kurš, ja atļaujamies vēl kādu popkultūras līdzību, balstīts līdzīgā estētikā kā plašu popularitāti ieguvusī filma “Inception” (“Pirmsākums” – ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā), proti, tiek izmantots daudzpakāpju stāstījums, kura secībai lasītājam ir grūti izsekot, turklāt visi līmeņi ir vairāk vai mazāk savstarpēji saistīti, nostiprinot globālā ciemata tēlu.
Lācītis kārtējo reizi apcer reliģiozitāti vai, pareizāk sakot, tās nobīdes – aizspriedumainību un fanātismu. Šoreiz uzmanības lokā nonākušas kristīgās vērtības aizstāvošās akcijas, kuras nereti ir saistītas ar politiskajām partijām. Lai paskatītos uz šo parādību caur puķēm, homofobijai atrasts asprātīgs aizstājējs – muminofobija ar savu pretstatu – muminofīliju. Muminofobijas termina rašanos skaidro sabiedrības spējā atklāsme par Tūves Jansones seksuālo orientāciju, kas noved pie secinājuma, ka viss viņas literārais mantojums ir kaitīgs. Tūves Jansones un viņas dzīvesbiedres, mākslinieces Tūliki Pietilas (Tuulikki Pietilä) attiecības plašu rezonansi nav guvušas, bet, mazliet parokoties interneta dzīlēs, atklājas, ka Muminu ielejas utopiskais sabiedrības modelis konservatīvākiem indivīdiem patiešām varētu radīt muminofobiju, vairāk koncentrējoties uz to, kā šajās grāmatās nav, proti – stingri definētas patriarhālas sabiedrības struktūras. Šādas atklāsmes uzrunā īpašu mērķauditoriju, piemēram, par morāles vērtībām norūpējušās pensionāres, kas savās bažās steidz dalīties ar citiem.
Tas neviļus atsauc atmiņā gan pērnā gada pretabortu akciju, kurai tika pārmesta saistība ar noteiktu politisko partiju, gan protestu pret bērnudārznieku auditorijai paredzēto grāmatu „Diena, kad Kārlis bija Karlīne” (un otrādi). Šādi apzināti vai neapzināti citāti tikai bagātina stāstījumu, intertekstualitāte ir būtiskākā šī romāna iezīme, brīvi variējot gan ar atsaucēm uz literārajiem, gan popkultūras un politiski sociālajiem procesiem.
Pēc tam, kad izsijā visus izklaides literatūrai raksturīgos elementus, romānā „Amsterdamas princips” pāri paliek tas, kas biežāk pausts netieši – Vilis Lācītis nemainīgi pārstāv viedokli par kosmopolītisku vēsmu labvēlīgo ietekmi, viņš atgādina mūsdienu cilvēkam, ka ir ne tikai jānovērtē ģimenes nozīme, bet arī jāprot pieslēgties globālā ciemata plašumam. Rakstnieks norāda uz sabiedrības problēmām, kuru pamatā visbiežāk ir atvērtības trūkums pret citādo, un piedāvā iespēju uz Latvijā notiekošo paraudzīties no hiperbolizēta un kariķēta – taču ne mazāk patiesa – skatupunkta. Viļa Lācīša antropologa izglītība ir cieši saistīta arī ar viņa literāro tekstu lielāko vērtību – izpratni par to, kā domā, uzvedas un dzīvo cilvēki, un spēju pārliecinoši to aprakstīt.
