Noziegums zviedru gaumē. Lārss Keplers „Hipnotizētājs”

„Hipnotizētājs” saviem autoriem nodrošinājis pasaules slavu – kopš iznākšanas 2009. gadā tas ticis izdots jau 38 valstīs, ekranizēts tāda paša nosaukuma filmā un izpelnījies jūsmīgus salīdzinājumus ar Stīga Lārsona triloģiju „Meitene ar pūķa tetovējumu”, Tomasa Herisa romānu „Jēru klusēšana” un Stīvena Kinga „The Shining”. Uz romāna, ko no zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa, latviešu izdevuma aizmugurējā vāka lasāms daudzsološs kritiķa Sema Beikera (“Red Magazine”) viedoklis: „Viens no izcilākajiem – ja ne pats izcilākais – skandināvu krimināltrilleris, ko esmu lasījis.” Pēc šāda ievada lasītājs jūsmā ķer grāmatu ar domu: „Tik atzīts romāns taču nevar likt vilties.” Bet vai tam pa priekšu ejošā slava ir pamatota? Vai tomēr tukša muca tālu skan? Nenoliedzami „Hipnotizētājs” droši stāv blakus „Meitenei ar pūķa tetovējumu” un „Jēru klusēšanai” naturālistisko un detaļās dāsni apveltīto vardarbības un asiņaino slepkavības ainu daudzumā, turklāt, līdzīgi kā abās iepriekš nosauktajās grāmatās, arī „Hipnotizētājā” galvenie nelieši ir šizofrēniski, garīgi nelīdzsvaroti un pārsteidzoši asinskāri sērijveida maniaki, kuru veikto slepkavību aprakstus grūti lasīt bez šķebinošām sajūtām kuņģī. Tas liek domāt par paralēlēm ar pazīstamo filmu sēriju „Zāģis”, kura vispasaules popularitāti ieguva tieši ar absolūto tabu trūkumu vardarbības skatu ziņā. Skatītājus/lasītājus kļūst arvien grūtāk šokēt, taču Lārss Keplers riskē un viņam izdodas. Tomēr romānam ir vairāki aspekti, kas rada mulsumu un liek pārdomāt, vai tam veltītie slavinājumi nav pārspīlēti. Pirmkārt, uz grāmatas aizmugurējā vāka lasāmais ievads sižetā un pašas grāmatas saturs (notikumu attīstība aizved pavisam citā virzienā) nesakrīt. Sākums intriģē: ģimenē notikusi trīskārša slepkavība, taču noziedzinieks joprojām ir brīvībā un, iespējams, apdraud vienīgo dzīvi palikušo atvasi; viņa pazūd, kamēr viņas brālis Jūsefs guļ uz nāves gultas. Tas ir tikai laika jautājums, pirms pēdējā maniaka uzbrukumu piedzīvojušās ģimenes pārstāve tiks atrasta un nogalināta. Pretēji valsts policijas vēlmēm detektīvinspektors Jona Linna pieprasa, lai šaušalīgo mīklu ļauj izmeklēt viņam. Visu sarežģī tas, ka vienīgais izdzīvojušais liecinieks ir smagā stāvoklī esošais piecpadsmit gadus vecais zēns Jūsefs. Izmisumā izmeklētājs Linna vēršas pie hipnozes speciālista Ērika Marijas Barka, kurš pirms desmit gadiem kritis nežēlastībā un devis sev solījumu nekad vairs nepraktizēt hipnozi. Tomēr, lai glābtu pazudušo meiteni, hipnotizētājs ir gatavs riskēt; hipnozes laikā atklātais kļūst par šoku kā hipnozes speciālistam, tā pieredzējušajam kriminālkomisāram Linnam. Viss tiktāl būtu labi, ja vien grāmatas vidū sižets pēkšņi nepārslēgtos citā virzienā un nepamestu sākumā ievadīto intrigu vai vismaz neparādītu kādu kopsaucēju, kas ļautu saprast, kāpēc nepieciešams šāds darbības pārrāvums un samezglojums. Tomēr tas nenotiek un, kaut arī aizraujošs un spraigs, romāna fināls atstāj zināmu nepabeigtības sajūtu. Tas būtu piedodami, ja iesāktā sižeta līnija būtu neveiksmīga, taču tai piemīt nenoliedzams potenciāls. Iespējams pat, ka trīskāršais slepkava, kura pastrādāto asinsdarbu romāna pirmajā daļā kopīgiem spēkiem izmeklē Jona Linna un hipnotizētājs Eriks Barka, varētu kļūt par Līsbetai Salanderei („Meitene ar pūķa tetovējumu”) vai Hanibalam Lekteram („Jēru klusēšana”) popularitātes un oriģinalitātes ziņā līdzvērtīgu tēlu pasaules kriminālliteratūrā, ja vien romāna autors būtu papūlējies to izstrādāt un novest līdz galam. Lasot „Hipnotizētāju”, rodas sajūta, ka Lārss Keplers ir palaidis garām iespēju nopelnīt vēl kādu miljonu un paildzināt savu slavas mirkli, lielisku vielu diviem romāniem diezgan apšaubāmā veidā „sastiķējot” vienā. Vērīgu lasītāju var kaitināt arī dažādās loģiskās pretrunas varoņu darbībā un notikumu attīstībā. Brīžiem liekas, ka nozieguma izmeklētāji rīkojas nevis, lai pēc iespējas ātrāk atrisinātu noziegumu un atrastu vainīgo, bet gan – lai „palīdzētu” romāna autoram vēl vairāk samezglot jau tā komplicēto sižetu. Labam kriminālromānam vajadzētu būt kā zirnekļa tīklam, kur, raustot vienu diedziņu, kustas viss tīkls, jeb - katram pavedienam kriminālajā intrigā vajadzētu lielākā vai mazākā mērā vest pie nozieguma atrisinājuma. „Hipnotizētājā” traucē vairāki blakussižeti, kas tiek attīstīti un vērpti, taču beigās nonāk strupceļā, tā arī neko nedodot loģiskam darbības turpinājumam kopumā. Romānā parādās arī vairāki interesanti un meistarīgi izveidoti tēli, kuri darbojas diezgan ilgi, taču vēlāk autoram izdevīgā brīdī tiek pēkšņi izstumti no aprites, atstājot tikai pamatotu jautājumu, vai tie vispār bija nepieciešami. Tomēr, par spīti dažām nepilnībām, „Hipnotizētājs” ir laba un kvalitātes ziņā vērā ņemama grāmata, kas godam pilda savu virsuzdevumu – saglabāt spriedzi un uzturēt lasītājā interesi līdz pat pēdējai lappusei. Romāna galvenie pozitīvie varoņi veidoti tā, lai vienkāršais lasītājs viegli varētu ar tiem identificēties – tie ir normāli, deheroizēti cilvēki ar saviem „skeletiem skapjos” un iekšējām pretrunām, kuri pēkšņi nostādīti nelaimes priekšā ar diviem izvēles variantiem: nolaist rokas vai cīnīties par savu ģimeni. Romāna galvenais varonis, hipnotizētājs Eriks Marija Barka, ir apjucis, pagātnes kļūdu vajāts cilvēks, kas aizmirstību un mierinājumu rod medikamentos (lasītājam gan varētu šķist nedaudz uzjautrinoši divdesmito reizi lasīt: „Viņš iedzēra tableti”), taču, kad tiek paņemts dārgākais, kas viņam ir, Barka sāk cīņu ar sevi, ar laiku un pagātnes rēgiem. Viņam talkā dodas Jona Linna, neatlaidīgs un talantīgs izmeklētājs, kuram lielākā bauda dzīvē ir pierādīt savu taisnību. Savu ceļu patiesības atklāšanai izvēlas Barkas sieva Simone, gleznu galerijas īpašniece un tipiska modernā sieviete – uzņēmīga, neatkarīga un gudra. Vieglu rūgtumu un neizpratni rada jaunās paaudzes tēlojums romānā – bērni un pusaudži tiek rādīti kā absolūtā ļaunuma iemiesojums, spējīgi uz tādām asiņainām zvērībām un ļaundarībām, kas šķiet prātam neaptveramas pat pieaugušajiem. Tas tomēr ir ja ne pārspīlēti, tad nedaudz komiski gan – bariņš pieaugušo nesekmīgi cīnās pret neticami „ģeniāliem” pusaudžiem/noziedzniekiem. Rodas jautājums – vai šāds aizdomīgs un nedaudz bailīgs pieaugušo skats uz jauno paaudzi ir kaut kā saistīts ar realitāti Zviedrijā, kur, par spīti augstajam dzīves līmenim, parādās arvien vairāk problemātisku pusaudžu? Uzteicami, ka zviedri nav bijuši kūtri un ir izmantojuši iespēju paildzināt „Hipnotizētāja” starptautiskos panākumus, vienlaikus popularizējot savu kriminālliteratūru – 2012. gadā romāns ir ekranizēts tāda paša nosaukuma filmā, kura turklāt izvirzīta 2013. gada Amerikas kinoakadēmijas balvai „Oskars” kā Zviedrijas pieteikums nominācijai „Labākā ārzemju filma”.