Mūžības sāpes. Velga Krile "Kā mirdzošas būtnes"

Ieejot V. Kriles dzejas pasaulē, kas simbiotiski saistās ar tās radītāja dabu un biogrāfisko seju, kādā autores „memoriālā” – 1995. gadā iznākušajā dzejas izlasē „Vanagi” – caur laikabiedru retrospekcijām izgaismojas dzejnieces eksistenciālā pasaules izjūta un gandrīz fiziskās slāpes pēc mūžības, kas paustas hamletiskos jautājumos par to, „kā, pilnasinīgi un spriegi izdzīvojot sevi, savas dzīves īslaicīgumu un ierobežotību, tajā pašā laikā ieprojicēties plašākos un bezgalīgākos mērogos”[i]. Vai tādā gadījumā autores aiziešana no dzīves savas eksistenciālas izvēles iespaidā nenozīmē tās pilnīgu saplūsmi ar dzeju? Vienlaikus seko jautājums: ko nozīmē V. Kriles dzeja jaunākās paaudzes lasītājam, kurš nepazīst dzejnieces dzīves stāstu? Atbilžu vietā seko vienīgi retoriskas klusuma pauzes, tādēļ atliek ieklausīties dzejoļu krājumā, atklājot, kāpēc tieši šis ir tas laiks, kurā tiek reanimēta poētiskā atmiņa par dzejnieci un atmodināta konkrētā dzejas telpa. Krājuma „Kā mirdzošas būtnes” vāka aprisēs un nosaukumā jau dziļdomīgi zilgani atmirdz kāds noslēpums, kas saistāms ne vien ar vientulību, bet arī ar vētru – „sirds (..) atnāks tādā zilā laikā” (9. lpp.). Aptverot grāmatas dizaina zīmes, nākas ieraudzīt arī četras bērzu stumbru vertikāles, kuras liek domāt par regulāru ritmu, kvadrātu un telpu, kas atspoguļojas arī dzejoļos kā četrrindes četru pantu izkārtojumā. Tomēr, iedziļinoties V. Kriles bibliogrāfijā, atklājas, ka bērzi kā skaistuma atspulgs nozīmi ieguvis jau krājumā „Bērzi” (1976), kur „cilvēciskā un mākslinieciskā ceļa meklējumos, pūloties izlauzties no nelaimēm, krīzēm, strupceļiem, – kā rudenīgo bērzu gaišās bākas pavīd šī glābjošā formula”[ii]. Voluntārisma un fatālisma līnijas, kā arī duālisms – par spīti eksistenciāliem meklējumiem – apliecina romantisma un pat ekspresionisma poētikas klātbūtni V. Kriles dzejā. Dzejoļu krājuma nosaukums, saistot to ar vāka noformējumu un romantisma poētikā sastopamo bērzu tēlu vispār (piemēram, Fricis Bārda un Arvīds Skalbe), V. Kriles gadījumā atsedz pārsteidzošu nozīmi – melanholiju par aizgājušiem cilvēkiem, kuri „paši par sevi ir mirdzošas būtnes" (113. lpp.), un skumjas par tiem kā klīstoši tēli, pārlaužot robežas, izslīd cauri krājumam līdz ar jasmīnu, bērzu, zvaigžņu, sniega daudzbalsību un daudznozīmību. Vienlaikus šie tēli bez dvēseliskošanas un līdz ar to cilvēciskās esamības klātbūtnes „ir vienīgi tāli punktiņi” (112. lpp.), un mūžības kontekstā tie kā „atspīdumi izkaisās uz grīdas/ No veseluma, kas ir sadauzīts” (12. lpp.).  Grāmatā iespējams saskatīt četras šķautnes, kurās salūzt dzejas cilvēciskais elements, tiesa, dzejnieces māsas Antras Kriles kārtojumā. Šīs šķautnes rada kvadrātu vai iracionālā loģikā atkārto, ka „(..) savā dvēselē,/ Tu redzēsi – mēnesnīca/ Pār viņu krustu met” (73. lpp.). Pirmā krājuma šķautne jeb daļa iesākas ar lirisku smeldzi un piedošanas meklējumiem, kamēr otrā daļa aizved paradīzē, kas vienlaikus mijas ar pēkšņām bailēm, ka „dvēsele ir tikai telpa” (65. lpp.). Savukārt trešā daļa iekļauj iznīcības tematiku, kā arī apokaliptiskas nojautas, kuras caur ārējiem pārnesumiem par bumbu krišanu pār Bagdādi un formāliem ritma lūzumiem, ataino dvēseles aritmiju. Ceturtajā nodaļā tiek atrasta jēga, jo „caur ciešanām šī pasaule tapa dziļa” (98. lpp.), tomēr vienlaikus ārprāta metaforas mijas ar ilgām pēc miera. Ir grūti lasīt dzejoļu krājumu, ignorējot faktu par autores pašnāvību, jo tas atbalsojas arī dzejas rindās, piemēram, „Un vēl man ir ticības gana/ Sev nāvē atmodu gūt” (14. lpp.), kā arī skaudrajās dvēseles sāpēs, kas caurkrīt krājumam kā sniegs vai „bērzi atsegti (..) līdz ārprātam” (22. lpp.). Dažbrīd dzeja pārtop dzejprozā vai retorisku jautājumu virknēs, meklējot mieru kā apģērbu atkailinātajai un trauslajai dzīvības jausmai: „ja man ir jācīnās tikai par dzīvību,/ Cik maz jēgas dzīvībai paliek” (16. lpp.). Jāmin arī asociatīvā plūsma, kas attaisno dažbrīd ārēji šķietami haotisko domas ceļu; grāmatas pēcvārdā izlasāms, ka Velga Krile, necenšoties brutāli iejaukties, tiekusies dzejoli pēc tā uzrakstīšanas atstāt neskartu, pirmvielisku. Radot analītiskiem lasītājiem izaicinājumu, Imants Auziņš savulaik ievērojis, ka „Velgas dzeja grūti pakļaujas analīzei, pārliecinošam aprakstam; atsevišķi tēlainības elementi, aforistiska atziņa, negaidīts iestarpinājums, iztēles sānceļi, – tas viss un daudz kas cits jēgu īsti iegūst tikai dzejoļa kopumā. Asociāciju virknes, tālu un it kā nesaderīgu priekšstatu satuvinājums pāraug vienotā redzējumā, koptēlā liriskos monologos vai dialogos”.[iii] Kaut arī I. Auziņa sacīto var attiecināt uz daudziem dzejniekiem (tostarp arī O. Vācieti, kurš īpaši saistījis V. Krili), tas vienlaikus top par attaisnojumu vētrām un drudžiem V. Kriles dzejā; tas ir radošais haoss, kurš smalko izteiksmes elementu savienojumos pārtop par veselumu. Arī krājumā „Kā mirdzošas būtnes” šie elementi izvirst gandrīz katrā dzejolī – iztēles cilpas, paradoksālas metaforas, katahrēzes, retoriskas uzrunas un jautājumi, kas saistās ar ritma lūzumiem un aprautiem teikumiem, sašķeļot dzejoli vairākos līmeņos. Liriskais varonis brauc „pa zaļu pļavu kamanās” (58. lpp.), attālinoties no cilvēkiem, no sevis. Apjukuša cilvēka skatiens no malas uz sevi ir nolemts jautājumā „Ko tu man nodarīji, ziema?” (58. lpp.), kam gluži kā atbilde seko centieni atsvešināties no sāpēm un vienlaikus nespēja no tām novērsties. Cilvēcības izsāpēšana apvieno šos uztveres sānceļus un meklējumu fragmentus. Jau krājuma sākumā ir redzama intensīva un sakāpināta parādību uztvere, piemēram, „es sniegu atsitoties pret zemi jūtu” (7. lpp.). Pārdomu plūšanas rezultātā tajā reizēm izskalojas spēcīgi paradoksi: „Vai lielāka var būt vaina/ Par to, ka es sadzēlu čūsku.” (54. lpp.) Brīžam V. Kriles dzejoļos vērojama mīklaina sintakse, piemēram, „Zirgu agoniju, to tev nezināt,/ Spokojas kā dzīvi saules putekļos” (36. lpp.), kas liek domāt par apziņas plūsmas un arī sirreālisma poētikas elementu klātbūtni radības mokās. Varbūt caur teikumu struktūru un asociatīvām tēlu virknēm dvēseles telpā ienāk ēnas, kas saulrietā izstiepjas garākas, padarot telpu tumšu iznīcības tuvuma jausmās, un „saules atspīdums uz sniega paliek vairs tikai glāzēs” (8. lpp.). Vienlaikus dzejā ir vērojams ekspresīvs protests (līdzīgi kā dzīres mēra laikā), īpaši piesaucot tādus tēlus kā Linarda Laicena Ho-Taī vai mēmus vientuļniekus. Retorisko jautājumu lietojums rada īpaši sakaitētu dvēselisko spriedzi, piemēram, V. Krile dramatiskā maksimālismā piesauc piesardzību kā sērgu: „Kāpēc es pati nesalūzu, kāpēc,/ Nesalūšana ir šī laikmeta vājums.” (84. lpp.) Varbūt tā arī ir atbilde, kāpēc šī dzeja šodien pie mums ir atgriezusies. Jo tajā ir iekausēta spēja just līdzi cietējiem kā augstākā dvēseliskā kvalitāte, nenovirzoties piesātinātu tēlu pašpietiekamībā. Dzejoļi savā tēlainībā ir dvēseles ainavas, kas plūst kā eksistenciālisma teātra mizanscēnas, rodot spirgtumu tieši dabas tēlos, kuri V. Kriles dzejā ievijas caur biogrāfisko toposu. Krājumā „Kā mirdzošas būtnes” var sastapt nemitīgas dvēseles sāpes par robežu klātbūtni. Uz dzejoļu krājuma vāka un dzejkrājumā krēslojošās smalkās un trauslās bērzu lapu un strīpu ņirboņas, kā arī asaras, kas izvirst no vienota veseluma (mūžības ekvivalenta), ir eksistences pamatvienība – dzīvot nozīmē savienot dvēseli ar zemi jeb fizisko esamību, gaismu ar tumsu, un šīs savienības brīdī ir ļoti būtiski salūzt, uzsvērt eksistenciālās robežas un iet savu ceļu pasaulē, tādējādi izdzīvojot un atrodot šizofrēniskajā saskaldītībā vienotību. Ceļa meklējumi saistās ar skumjām un zvaigznēm – kādreiz mīlēto sejām, mirdzošām būtnēm. Skumjas un pasauli padziļinošās ciešanas V. Kriles dzejā vienlaikus saplūst ar brīvību, kurā atjaunoties nozīmē būt kailam, tā aktualizējot paradīzes mītu, līdz kuram iespējams nonākt caur apokalipsi vai irdinošu atklāsmi. Ciešanas, kuras atjauno cilvēciskumu, un šķīstīšana, kas notiek dialogā starp dzejnieci un lasītāju, ir ļoti būtiska arī šodien, tādējādi dzejoļu krājums „Kā mirdzošas būtnes” atrod šodienā telpu, kur funkcionēt, pierādot formulu, ka bieži vien viss vienkāršais ir sarežģīts (vai arī otrādi).

---

[i] Briedis, L. (1995.) Augstā, dzidrā balss // Krile, V. Vanagi: dzejas izlase. Rīga: Sol Vita, 6. lpp. [ii] Auziņš, I. (1995.) „Un velti saka – tas ir izdomāts”: Velgas Kriles portreta skices // Krile, V. Vanagi: dzejas izlase. Rīga: Sol Vita, 150. lpp. [iii] Turpat, 157. lpp.