Ārpus pieņemtajiem rāmjiem. Jurga Ivanauskaite „Ragana un lietus”

Protams, par romāna galveno sižeta līniju izvēloties attiecības starp sievieti un katoļu priesteri, atklāti rādot erotiskas ainas, kā arī tēlojot pašu Jēzu Kristu, bez asām diskusijām un krasi atšķirīgiem viedokļiem neiztikt. Pati autore uzsvēra, ka nav tiekusies izraisīt skandālu: „Ar savas laikabiedrenes, kā arī viduslaiku „raganas” Marijas Magdalēnas lūpām gribēju runāt par TICĪBU, CERĪBU UN MĪLESTĪBU – šo trijotni, no kurām pati varenākā ir mīlestība.” (romāna anotācija). Romāna darbība norit trīs dažādos laikos – Jēzus krustā sišana, viduslaiki, kā arī „mūsdienas” (90. gadi). Centrālais tēls ir sieviete – Kristus laikā tā ir Marija Magdalēna, viduslaikos Marija Viktorija, bet „mūsdienās” – Viktorija. Galvenais sižets vijas ap „mūsdienu” Viktorijas dzīvi un attiecību peripetijām. Romāna gaitā autore ļauj saprast, ka visos laikos sieviete ir viena un tā pati, tikai tās dvēsele piedzīvojusi reinkarnāciju. Šķietami mūsdienu Viktorija savā zemapziņā uzbur abus stāstus par Mariju Magdalēnu un Mariju Viktoriju. Katrā konkrētajā laikā šī sieviete ir kārdinātāja, kura ar savu seksuālo enerģētiku, bezrobežu mīlestību pavedina gan katoļu priesteri („mūsdienās”), gan svēto vīru Pāvilu Putninieku (viduslaikos). Nedaudz atšķirīgāks šajā ziņā ir vissenākais sižets – Marija Magdalēna gan mīl Jēzu ne tikai kā savu mācītāju un dievišķu tēlu, bet gan kā cilvēku, vīrieti ar savām sāpēm un vājībām, robežai gan paliekot nepārkāptai un šai mīlestībai fizisku apveidu negūstot. Marijas Magdalēnas sižeta līnija diezgan precīzi atspoguļo evaņģēliju tekstu saturu, tikai daudz plašāk un no cita – sievietes – skatupunkta. Jēzus ir nevis „dievišķots”, bet cilvēcisks. Marijas Magdalēnas pārdomas tiek „pa tiešo” nodotas lasītājam, viduslaiku Marijas Viktorijas dzīve atklājas tās sarunā ar cietuma biedreni Bezvārdi, bet „mūsdienu” Viktorija savus pārdzīvojumus uztic psihoterapeitei. Tieši sarunās ar psihoterapeiti un Bezvārdi šie sižeti sazarojas vēl vairākās sižeta līnijās, sievietes dzīves notikumos. Ivanauskaite attēlo sievieti kā juteklīgu, emocionālu būtni, kuras mīlestība nepazīst robežas un bailes no sabiedrības viedokļa. Šī bezrobežu mīlestība romāna sievieti padara egoistisku, kura par primāro vajadzību izvirza savu iegribu apmierinājumu. Viduslaiku Marija Viktorija izmisīgi tiecas pēc Pāvila Putninieka, apzinoties, ka jau vairākus gadus svēto vīru mīl cita sieviete. „Mūsdienu” Viktorija mīl un iekāro katoļu priesteri un nespēj to palaist vaļā pat tad, kad viņš savu izvēli izdara par labu priestera amatam un baznīcai nevis. Viktorija nespēj ciest vienatnē, tādēļ dara visu, lai sagādātu ciešanas arī priesterim Paulam. Par spīti Viktorijas jeb Vikas pārdzīvojumiem, nelaimīgajai un bezcerīgajai mīlestībai, ir grūti just viņai līdzi. Pārlieku lielais egoisms, atriebības kāre un izmisīgā vēlme atgūt vīrieti, nerēķinoties ar viņa paša vēlmēm, lasītājam liek uzlūkot šo „mūsdienu Mariju Magdalēnu” visai skeptiski. Jau sarunās ar psihoterapeiti Vika atklājas lepna un patmīlīga. Atriebībai Viktorija izmanto savu miesu, apzinoties, ka ar to spēj pavedināt un padarīt vāju gandrīz jebkuru vīrieti. Tāpat viņa rīkojas, kad vēlas sodīt un pazemot pati sevi. Sievietes miesa ir ne tikai viņas privilēģija, bet arī sods. Varētu rasties jautājums – kādēļ Jurga Ivanauskaite nosaukusi savu romānu – „Ragana un lietus”? Lietus romānā parādās sievietei emocionāli smagākajos brīžos. Ar raganu ir grūtāk, jo tekstā šis tēls tieši nav atspoguļots, neviena no romānā attēlotajām personām ne tuvu nav ragana folkloristiskajā tēla izpratnē. Raganas tēlam šeit piemīt daudz plašāka nozīme: „raganiskums” kā ārējā, maģiskā un neizskaidrojamā pievilcība, kā arī iekšējais magnētisms. Skaista būtne gariem matiem, vilinoša, spējīga pavedināt gan mācītāju, gan svēto vīru, gan cietuma uzraugus, gan mākslinieku un vienkāršus pusaudžus, gan citus vīriešus. Šeit raganas „titula” piešķiršana norāda vien uz vīriešu vājumu, atrodoties sievietei blakus, jo nesaprotamo visvieglāk ir izskaidrot, raugoties uz to no maģijas skatupunkta. Ragana ir arī gudra un redzoša, garā brīva un neierobežota – romāna varone nepazīst robežas un „lido” pāri tām kā ragana uz savas slotas. Viņa ir sieviete, kas tiecas nobaudīt aizliegto augli, savā grēkā ievelkot arī mācītāju, un šo skandalozo aspektu lasītājs ierauga romāna virspusē: mīlestībai nav robežu, to nevar ietvert nedz sabiedrības, nedz saprāta rāmjos. Kails vīrietis un kaila sieviete, kurus neierobežo fiziskās pasaules krātiņš – tieši tādēļ Vikai nepatīk mīļotā vīrieša mācītāja apģērbs. Varbūt grāmata lasītājam šķiet nedaudz grūti uztverama vairāku sižeta līniju dēļ, tomēr pamazām romāna fināls kļūst gandrīz vai paredzams. Iespējams, tieši tāpēc romāns nav ilgi paliekošs lasītāja atmiņā un dziļāku paša lasītāja interpretāciju neizraisa. Romāns pilnībā noslēdzas, neatstājot lasītājam vietu, un tieši tas liek „Raganu un lietus” salīdzināt ar sieviešu iecienīto „viena vakara” literatūru. Marijas Magdalēnas un Marijas Viktorijas sižeta līnijas lasītājam ļauj savā apziņā mēģināt situāciju attīstīt arī tālāk, kamēr galvenā – Viktorijas sižeta līnija tekstu padara pilnīgi pabeigtu. Aizliegtā augļa baudīšana, kam seko traģiska mīlestība, kas noslēdzas ar visai paredzamu un loģisku nāvi. Viss. Bez turpinājuma lasītāja apziņā. Romāna galvenā konflikta atrisinājums tiešām ir saskatāms tikai varoņa bojāejā, jo Vika nespēj pastāvēt līdzās mācītājam Paulam, zinot, ka tas viņai vairs nepieder. Romāna beigas gan ir pārlieku tukšas, nosišanās autoavārijā ir pat nedaudz muļķīga, tomēr sižetiski romāns „pieprasa” tādu iznākumu. Varbūt viņa saņem sodu par saviem grēkiem, bet varbūt viņa tikai atbrīvo savu garu, liekot tās aizliegtajai mīlestībai dzīvot mūžīgi. Cilvēks ir tikai cilvēks, un autore to lieliski parāda: kas spēj notikt cilvēka prātā, cik daudz robežu gars ir spējīgs pārkāpt, cik prāts tomēr ir nespēcīgs attiecībā pret jūtām, cik vājš savā būtībā var būt cilvēks.