Fenomenālais Miķelis Fišers. Reprodukciju un eseju katalogs

 Miķeļa un Odrijas Fišeru sastādītais izdevums nav tikai izstādes tekstuāli ilustratīvs papildinājums, jo koncentrējas uz vispārīgu ieskatu Miķeļa Fišera līdzšinējā radošajā darbībā, savukārt personālizstādē tika eksponētas tikai Fišera jaunākās, īpaši šai izstādei radītās gleznas un objekti, kā arī noskaņās vienotie pēdējo gadu darbi no projektiem „Kosmoss kļūdas nepiedos” (2009-2012), „Pie jauniem vārtiem” (2008), „Pārdaba” (2007), „Bez cilvēkiem” (2006). Monogrāfisko izdevumu veido trīs autoru (Elitas Ansones, Ingas Šteimanes un Arta Sveces) esejas, darbu reprodukcijas un foto no personīgā arhīva, kā arī Fišera darbos izplatītos motīvus skaidrojošie komentāri, neiztrūkstot arī biogrāfijai, bibliogrāfijai un reproducēto darbu sarakstam.

Katalogā publicētajos rakstos aktualizēti tie paši jautājumi, kas ar izstādi saistītajās recenzijās un intervijās ar mākslinieku. Proti, tie ir mēģinājumi atšifrēt Fišera mākslas savdabību un tos mākslinieciskos faktorus, kas „Lielvielu” ir padarījuši par vienu no apmeklētākajām pagājušā gada izstādēm ar cilvēku rindām pie ieejas durvīm un kas liek nominēt Miķeli Fišeru Purvīša balvai. Un pats galvenais - kas ir Fišera mākslas fenomena būtība? Drīzāk jautājumu, nevis gatavu atbilžu veidā autori mēģina formulēt Fišera darbu būtību caur vēsturisko mākslas parādību un teoriju (piemēram, romantisma tradīcijas) prizmu un uztaustīt Fišera piederības koordinātes Latvijas laikmetīgās mākslas ainā, piedāvājot savas versijas un skatījumus, nevis didaktiskas vienvirziena norādes.

Eseju autori demonstrē trīs dažādus skatupunktus, no kuru pozīcijām var mēģināt aplūkot un saprast Fišera sniegumu. Skatījumu dažādība noteikti vērtējama kā izdevuma ieguvums, jo tādējādi paver plašāku perspektīvu Fišera mākslas izpratnē, neaprobežojoties tikai ar virspusēju „dzīves un darbu” uzskaitīšanu. Šis princips atbilst arī Miķeļa Fišera darbu daudzslāņainībai, kuru grūti pakļaut vienas interpretācijas mērauklai. Pretestība vienkāršotiem skaidrojumiem šķiet ieprogrammēta jau Fišera kompozīcijās, ko netieši apliecina arī rakstu autoru bieži vien piesardzīgie vērtējumi, paceļot darbus tādas neizzināmības līmeņos, kas pielīdzināmi paša Fišera attēloto parādību mistikai. Piesardzība šoreiz netop par nekonkrētību, jo autori labi pārzina Miķeļa Fišera privāto un radošo biogrāfiju, piedāvājot lasītājam drīzāk Fišera draugu, nevis abstraktu mākslas vērtētāju skatījumu, vienlaikus veiksmīgi identificējot tos klupšanas akmeņus, kas rodas mazāk zinošo skatītāju prātos, sastopoties ar Fišera darbiem un ambivalentajām sajūtām, ko tie mēdz radīt.

Neskatoties uz iepriekš minēto skatupunktu dažādību, tie balstās vienojošajā izpratnē par Fišera daiļrades divdabību: no vienas puses viņa darbi ir „eksaltētās transcendences meklējumi ainavās, milenāri kosmosa, NLO, augstāko būtņu, reliģijas, apokalipses un futūristisku vīziju temati” (78.lpp.), taču aiz šīs aisberga redzamās daļas ir tikpat liela un spēcīga parodējošas ironijas deva. Mākslas zinātniece un izstādes „Lielviela” kuratore Elita Ansone diezgan trāpīgi nosauc šo divdabību par mākslinieka atrašanos uz „ticu/neticu” „robežas”, Fišera darbošanos ar eļļu un audeklu pielīdzinot tādam pašam garīgā ceļojuma statusam kā viņa aizraušanos ar cigun, „spēka ceļojumiem” uz neparastām pasaules vietām, šamanismu un cita veida eksperimentiem ar apziņas stāvokli. Šāds Fišera mākslas skaidrojums liekas diezgan ērts un parocīgs, taču, tāpat kā dīvainās radības viņa gleznās, šķietami nepasaka kaut ko līdz galam.

Elita Ansone rakstā „Evolūcija” koncentrējas uz Fišera privāto un radošo biogrāfiju, paralēli tai pievēršoties arī paranormālo parādību un to alternatīvo idejisko kustību vēsturei, kuru ietekmes atspoguļojas mākslinieka darbos. Ansones teksts veidots kā dialogs starp netradicionālajām garīgajām praksēm un to attēlojumu Fišera darbos, mēģinot vilkt paralēles un kopīgās iezīmes starp dažādu periodu darbiem.

Biogrāfiskais stāstījums ir visnotaļ emocionāls. Privātās dzīves notikumus dažkārt tiek mēģināts interpretēt kā atsevišķu Miķeļa darbu motīvu atšifrējumu, tādējādi nonākot arī uz subjektīvas pārinterpretācijas robežas, ko būtu bijis labāk aizvietot ar paša mākslinieka skaidrojumiem. No otras puses netrūkst arī spilgtu biogrāfisko detaļu, piemēram, „daudzu gadu garumā veiktie eksperimenti ar psihoaktīvajām vielām ļāva pieredzēt un pārliecināties, ka „cita pasaule” patiešām eksistē” (24.lpp.), kas atbrīvo grāmatas galveno varoni no sausa oficiozuma, kā arī akcentē tos viņa dzīves aspektus, kas ir tieši saistīti ar mākslinieciskajām izpausmēm gan 90.gadu perioda darbu nonkonformismā, gan pēdējo gadu ekstrēmajā ezotērikā. Pievēršoties konkrētāku mākslas darbu vai to elementu analīzei, to precīzais raksturojums netiek izcelts un tādēļ mēdz pazust starp cita veida (lasīt: mazāk būtisku) informāciju. Fišera misticisms nereti iezogas arī Ansones izteikumu izvēlē („Tā nu arī labākais draugs kļuva par veli.” (28.lpp.)).

Mākslas zinātnieces un kuratores Ingas Šteimanes eseja „Fišers atgriežas pie konvencijas” publicēta kā laikrakstā „Kultūras forums” 2008.g. publicētā raksta pārstrādāta versija. Šteimanes teksts, pirmkārt, saistīts ar Fišera personālizstādi „Pie jauniem vārtiem”, paralēli izsekojot viņa darbu t.s. konvenciju attīstībai, līdz ar to radot retrospektīvu ieskatu mākslinieka radošajā biogrāfijā, līdzīgi kā Elitas Ansones esejā. Taču, ja Ansones stāstījumā galvenais izejas punkts bija personīgās pieredzes un New Age (un tamlīdzīgu) ideju konteksts, Šteimanes rakstā dominē Latvijas nesenās mākslas vēstures norises un strāvojumi. Fišera 90.gados radītos mākslas darbus Šteimane piepulcina pašas nosauktā message-art tendencēm, kam raksturīga orientēšanās uz medijiem līdzīgu struktūru radīšanu, nevis mākslu kā vērtības iemiesojošu reprezentācijas objektu veidošanu. Message-art komunikatīvos aspektus Šteimane saskata arī Miķeļa Fišera jaunākajos darbos – misteriozajās ainavās, kas „ne tik daudz stāsta pašas, drīzāk darbojas kā medijs-izraisītājs; aizved mūs (aiz, pie, uz)”(94.lpp.).

Šteimanes sniegtie vērtējumi mēdz izklausīties pretenciozi („Šī māksla ir par neparasto ne vien mākslā, bet arī dzīvē. Miķeļa Fišera jaunās gleznas dod mums mūsu laikmetu.” (96.lpp.)) vai mazliet kategoriski, taču viņas eseja šķiet visvairāk norobežota no citplanētiešu un citu maldinošo mošķu uzslāņojuma, mēģinot ar Fišera mākslas piemēriem pateikt ko būtisku arī par mūsu laikmetu un tā vērtībām.

Rakstot par Miķeļa Fišera daiļradi, filozofs Artis Svece ir lielā mērā distancējies no ārējiem faktoriem, pievēršoties nepastarpinātai viņa darbu motīvu analīzei un vērtējot to savstarpējās (iekšējās) sakarībās, nevis kā daļu no ārējo mākslas procesu virzības – atbildes viņš meklē galvenokārt pašos darbos, nevis kontekstos, kādos tie radīti. Atšķirībā no Elitas Ansones teksta, kurā jūtama autores piesliešanās Fišera pasaules skatījumam, Sveces esejā tiek saglabāta distancēta nostāja, kas pārtop nevis noliegumā, bet smalkā ironijā („Man ir aizdomas, ka tas, ka manā pasaulē ir dažādas aizraujošas vietas, bet nav „spēka vietu” vai „enerģiski uzlādētu” vietu, principā liedz man saprast labu daļu Miķeļa Fišera gleznu, piemēram, tās, kas radītas Meksikā vai citās „īpašās” vietās.” (112.lpp.)). Svece savā pozīcijā šķiet identificējies ar abstraktu „vienkāršo” skatītāju, kuru nenoslogo izvērtēšanas vai „plauktiņā ielikšanas” funkcijas, tādēļ viņa rakstītais ir visvieglāk uztverams. Tas gan netraucē pateikt būtisko, vērtējot Fišera radošo pasauli kā autonomu, patstāvīgu vienību („Fišera pasaulē kaut kādā veidā sadzīvo dubulta perspektīva – mistiskais neizslēdz komisko, bijība mijas ar skepsi.” (112.lpp.)), kuras likumi ir pretrunā ar tiem nosacījumiem, kādus mēs mēdzam pieteikt mākslas darbiem.

Nozīmīgu informatīvo slāni veido atsevišķu darbu reprodukcijām pievienotie komentāri (autori – Odrija Fišere, Miķelis Fišers, Madara Rituma), kas funkcionē ka Fišera mākslinieciskās realitātes ikonogrāfiskā enciklopēdija. Tajos tiek izvērsti skaidroti mākslinieka pasaulei būtiskie, bet mums, iespējams, mazpazīstamie mitoloģiskie tēli, ģeogrāfiskās un neģeogrāfiskās vietas, mīti, teorijas, vēsturiskie notikumi utt. Šīs anotācijas ļauj daudz precīzāk uztvert Fišera darbu tematisko saturu, liekot secināt, ka pats autors vēlas tikt saprasts. „Laipni lūdzam Fišera pasaulē!” izskan patiešām laipni.

Visi trīs rakstu autori nonāk pie līdzīgiem secinājumiem, kas Fišera ezotērisko pasauļu attēlojumu interpretē kā metaforu „īstajai” dzīvei vai komentārus par mūsdienu sabiedrību, līdz ar to destabilizējot attiecības starp nopietno un ironisko vai patieso un fantastisko. Šādi Fišera demistificēšanas mēģinājumi tomēr līdz galam nepārliecina, liekot domāt, ka „patiesība” (kā vienmēr) ir kaut kur pa vidu, apmēram tur, kur rodas visu nemierīgo mākslu dziņas. Nāk prātā britu mākslas zinātnieces Ketrīnas Albano (Caterina Albano) nesen izdotais darbs „Fear and Art in Contemporary World”, kas par mūsdienu pasaules iedzīvotājiem kopīgo pamatizjūtu pasludina Freida aprakstīto trauksmes sajūtu. Pēdējās simtgades mākslā bailes un nemiers manifestē sevi kā mūsu Zeitgeist, bieži vien slēpjoties aiz ironijas, absurda un tamlīdzīgām tēlainības sistēmām. Iespējams, ka tieši tādēļ mūs valdzina Miķeļa Fišera darbi, kas caur dīvainām metaforām izsaka mums visiem vairāk vai mazāk raksturīgo pasaules izjūtu, kuras galvenā iezīme ir ilgošanās pēc kādas citas pasaules.