Lec man garām BikiBuks! Bērnu dzejoļu izlase BIKIBUKS

Bikibuki ir mazgrāmatiņu sērija, kas iznāks ik pa laikam, līdz sasniegs skaitli 100, apkopjot un jaunā kontekstā ievietojot jau zināmus dažādu laiku un paaudžu autoru dzejoļus bērniem. Sērijas nosaukums nācis no bērnu literatūras patrona Jāņa Baltvilka skaitāmpanta „Biki – buki”, kas ir arī pirmā mazgrāmatiņa sērijā (kopumā iznākušas sešas). Izdevniecība „Liels un mazs” sola jau drīzumā izdot nākamās sešas; ir atklāts pat mākslinieku sastāvs, kas ķersies pie jaunā konteksta veidošanas: Aleksejs Naumovs, Andris Vītoliņš, Kristīne Luīze Avotiņa, Irēna Lūse, llze Vītoliņa un Mārtiņš Zutis. Kāpēc bikibuki var izraisīt prieku? Tieši šī jaunā konteksta dēļ. Laikā, kad dažāda veida popkultūras izpausmju ietekmē bērnu uztverē daudz tīkamākas ir multfilmas un filmas par supervaroņiem vai dīvainiem radījumiem bez noteiktas piederības, kas brīžiem izskatās un izsakās tik šausmīgi, ka to nepārprotamo tekstu un vizuālo (ne)baudījumu varētu saprast tikai pusaudži vai pieaugušie, latviešu dzejas popularizēšana tieši caur jaunu vizuālo kontekstu ir ārkārtīgi brīnišķīga un apsveicama ideja. Proti, tāpēc, ka dzejolis, teksts nemainās un ir piesaistīts attiecīgi tā sacerēšanas laikam un asociācijām ar autoru: tajā ir kaut kas, kas vairs nekad nemainīsies – uzrakstīts vārds, drukāts vārds saglabā sevī gan noturību pret laikiem (ja ir talantīgi uzrakstīts), gan neizbēgami ietver sevī uzrakstīšanas laiku. Kā, piemēram, atsaukt atmiņā Jāņa Poruka dzejoli „Tracis”, ja tu vairs neesi bērns un esi to aizmirsis? Ja esi bērns, kam neinteresē grāmatas, kur nu vēl dzeja? Ja neesi vecāks, kas spiests lasīt bērniem priekšā? Te nāk talkā bikibuks, kurā konkrēta laika vairāk vai mazāk zināms un varbūt pat nezināms dzejolis atdzīvojas, iekļūst mūsdienu pasaulē, top tai piederīgs. Iespējams, īpaši svarīga šāda pieeja ir tieši bērnu literatūras gadījumā, kas nereti savu aktualitāti lasītāja acīs zaudē brīdī, kad viņš pārstāj būt bērns, taču nenoliedzami tieši bērnu literatūrai piemīt Fēniksa potences, jo tā no aizmirstības pelniem var izplaukt tajos dzīves brīžos, kad rodas saskare ar bērniem. Tad bieži vien no atmiņas izpeld bērnības dzejoļi, un varbūt tāpēc tieši pirmais iespaids par dzejoli var būt tam liktenīgs, jo cilvēka atmiņa ir neuzticama un svārstīga lieta... Var tikai apskaust tos bērnus, kuriem iepazīšanās ar dzejoļiem norit tieši ar šo mazgrāmatiņu starpniecību, jo viņu pirmais iespaids noteikti būs satriecošs un ilglaicīgi saglabāsies atmiņu dzīlēs. Atceros, ka mana mamma bija saglabājusi savas bērnības mazgrāmatiņas: no žurnāla „Zīlīte” literārā pielikuma uz nepretencioza tā laika papīra, toties ar jaukām ilustrācijām, tāpat dažādu autoru izpildījumā. Tie bija prozas teksti: mazi stāstiņi no tā laika autoru devuma. Nezinu, vai bikibuku idejas autori iedvesmojušies no šāda formāta, taču viennozīmīgi ideja ir atbalstāma un svētījama. Pirmie seši bikibuki aptver plašu laika posmu, ilustrējot dzejoļus, kuri sarakstīti pat 20. gadsimta sākumā. Tā J. Poruka „Tracis” Maijas Līdumas ilustrācijās, kurās visiem zināmie kaķītis un zaķītis, kas uz ceļa satikās, ietērpti kaķa un zaķa kostīmos – drēbēs, kādas pašlaik populāras bērniem: cepurēs, vējjakās vai lietussargos ar lāča ausīm un tmldz., iegūst savdabīgu, bet neapšaubāmi sirsnīgu kontekstu. Turklāt šajā uzzīmētajā pasaulē zaķis lec nevis ar savām kājām, bet uz kāda moderna agregāta (esmu jau sen par vecu, lai zinātu, kas tas ir), bet kaķis ir aktīvs virves staigātājs, un visa viņu apdzīvotā pasaule ir milzīga, jo abi ir maziņi, taču pietiekami lieli nebēdņi, kā redzams dzejoļa ilustratīvajā noslēgumā. Tāpat ļoti sirsnīgu Jura Petraškeviča ilustratīvo ietvaru guvis Friča Bārdas dzejolis „Bezdzelīdzēns un zēns”, kurā bezdelīdzēna tēvam ir uzvilktas bikses, bet cilvēkzēna tētis savukārt ir mazliet neveikls tītarbiksītis. Jāteic, bikibuki dalāmi divās daļās: daži no tiem ir dzejoļa ilustratīvs attēlojums, kurā attēls drīzāk izriet no dzejoļa teksta, kā tas ir, piemēram, Ineses Zanderes „Lelles radurakstu” gadījumā, taču tas nebūt nav slikti. Tās ir dažādas pieejas, no kurām neviena nav nedz labāka, nedz sliktāka, tikai šīs recenzijas autores uzskatā otrā pieeja – kad ilustrācija veido paralēlu, varbūt pat citu stāstu – šķiet azartiskāka un jaunā konteksta piešķiršanas mēģinājumā absolūti atsvaidzinoša un iedarbīga. Te jāizceļ tādi mākslinieki kā Edmunds Jansons, Reinis Pētersons un Kristīne Jurjāne, kuru vizualizācijas pieeja nostrādā kā auksta duša (labā nozīmē, ja tādu var šim salīdzinājumam piešķirt). Piemēram, Reinis Pētersons Vika dzejolim „Biki – buki – baks./ Akmens smags./ Biki – buki – boks./ Tas nav joks.” izveidojis pilnīgi neiedomājamu stāstu par Harijam Poteram līdzīgu zēnu (viņam uz sejas ir zibens veida zīmējums), kuram draugos ir dinozaurs un putns: lai izglābtu dinozauru no tam uz astes uzkrituša akmens, zēns pārvēršas par supervaroni ar milzīgu muskuļu masu, taču ar to stāsts nebeidzas, jo ikviens bikibuks ir par pārsteigumu un atklāšanas prieku, un to nesamāksloti patiesi paudis katrs mākslinieks. Par nepārprotamu subjektīvās izvēles bikibuku uzvarētāju manā skatījumā kļūst Vilmas Delles dzejoļa „Pieci kaķi” ilustratīvais piedāvājums. Lasot par piecu kaķu piedzīvojumiem mežā, kad viņiem neveicas sagādāt malku vakara putrai, un skatoties ilustrācijās, kurās kaķi vienkārši priecājas par dzīvi, apjaušu, ka nav iespējams no kaķa prasīt neko citu kā vien prieku un mīļumu. Arī mans nebēdnis kaķis, kurš cenšas noķert aiz loga lidojošas sniegpārslas (viņam tas neizdodas loga stikla dēļ), pēc spēlēm izstaro to pašu, ko K. Jurjānes zīmētie kaķi, kas pēc meža piedzīvojumiem saldi un sirsnīgi aizmiguši. Kaķis sēž uz palodzes un skatās uz mani. Es atkal domāju: nez, kādu putru viņš plāno savārīt (nereti dažādas „putras” savārās). Un vēl: kad būs nākamie bikibuki?..