Akadēmiskais centrs
Arno Jundzes stāstu krājums „Gardo vistiņu nedēļa” ir šāds nepretenciozs lasāmgabals, kurā atpazīt sevi un savu laiku, labsirdīgi pasmejoties kopā par bijušo un esošo, tā reanimējot pieklājīgu humoristiku latviešu literatūrā. Bet vai vairāk?
Septiņi „bandītu laika stāstiņi” (kā tos sauc autors) aptver ne tikai patiesos burlaku gadus (slavenos deviņdesmitos), bet arī to mantojumu, klejojot cauri ikdienišķiem cilvēkiem un viņu sapnīšiem, ironizējot vai pasmaidot par visiem atpazīstamām Adidos krosenēm vai saspringtajām Latvijas un bijušo trimdas latviešu attiecībām īpašumu jautājumos. A. Jundze ir izvēlējies sekot tādiem divu atšķirīgu laiktelpu rakstniekiem kā Erikam Ādamsonam un Aivaram Ozoliņam literārajā attieksmē pret apkārt notiekošo ņemšanos ap mantu, pašiem sevi un likuma (kā morālā, tā juridiskā) staipīšanu sev par labu, raugoties uz tēliem kā nepaklausīgiem bērniem, kas pelnījuši maigu paraušanu aiz auss. Meklējot veidu, kā tikt galā ar dīķi, kurā esam iemesti (vai iepeldējuši), autors izvēlas savam raksturam vai horoskopam atbilstošāko metodi, un A. Jundzes veids līdzinās ebreju izcelsmes amerikāņu autora Gerija Šteingarta izraudzītajam, kad romāni vai plīst pušu no pēcpadomju realitātes absurda un nevienai reliģijai (izņemot naudas) nepiemērojamu baušļu apsmīnēšanas. Komiskums A. Jundzes stāstos tiek veidots gan uz notikumu režģa, gan uz sīkām autora piebildēm jeb komentāriem, kā arī valodas rotaļām, tomēr tieši šeit rodams grāmatas grīļīgums, kur meistarīgi vijumi paklūp aiz pilnīgi garlaicīgām un izgumzītām frāzēm, tā sagāžot visu konstrukciju.
Sens, parasti veiksmīgs komisma avots ir plašais valodas stilu sajaukums, kas balstās uz nojēgumu: ne viss der krogā/baznīcā. Lai arī kopējais plūdums ar īsiem un dzīviem izteicienu zibšņiem liek A. Jundzes stāstiem strauji ritēt uz priekšu, tiklīdz ātrums ir uzņemts, tas zūd līdz ar kādu neveiklu frāzi. Piemēram, klabošais „māksliniekiem autodidaktiem ar finanšu resursiem mēdz būt paplāni”, apnicīgi un banalizēti (jau sen neko nenozīmējoši) izteicieni, kā „sirdi plosoši sižeti sabiedriskajos un komerciālajos tālrādes kanālos”, „Agatas Kristi gara darbi” utt. Ja šīs frāzes būtu dialogos, tad tās piešķirtu noteiktas konotācijas runātāju intelektam un dzīves uztverei, bet tās parādās līdzīgi drukas kļūdām tekstā. Valodas līdzekļu izvēle ir neizdevusies arī stāsta „Kā noslēpt līķi piknika braucienā jeb Slepkavība angļu gaumē” dialogos, kur varoņi runā teju tikai teicienu vai vecmodīgā slenga formās – tā mēģināts radīt brīvas runas iespaidu, taču rezultāts izklausās pēc sastinguša scenārija. Jāsaka, ka neveikli dialogi vai izteicieni nav konstanti A. Jundzes stāstos, kurus caurvij patiesa asprātība un precīzs detaļu formulējums, tomēr to biežums tik plānā grāmatā ir pārsteidzošs. Īpaši kaitinoši ir netulkoti izteikumi angļu un krievu valodā, kuri liek katram grāmatas lasītājam būt poliglotam vai palikt neziņā, „kas ko kam teica”. Tendence netulkot vārdus vai pat frāzes latviešu grāmatniecībā ir sena, jo vienmēr ir kāda valoda, kuras zināšanas liekušās pašsaprotamas (kādreiz vācu, krievu, tagad – angļu), tomēr nekas nav absolūts, tāpēc, ja darbs izdots latviešu valodā, tam vajadzētu būt pilnībā pieejamam vismaz latviešu valodas pratējiem, ja vien autoram nav bijis kāds īpašs nolūks, kuru šajā stāstu krājumā neredzu.
Pirmie trīs stāsti ir uzskatāmi par labākajiem. Lai arī atlikušajos ir patiesi veiksmīgi tvērumi un asprātīgas piezīmes, tie kopumā ir pašapmierinātāki un didaktiskāki. Tā kā smieklīgākās ir anekdotes beigas un literārais darbs nereti sevi definē ar finālu, A. Jundzes stāstu noslēgumi bieži izraisa neizpratni vai pat vieglu nepatiku. Vislielāko mulsumu rada titulstāsta „Gardo vistiņu nedēļa” noslēdzošā rindkopa, kas nobeidz grāmatu (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē): „Man tomēr nav vēlmes moralizēt un gribas ticēt, ka šī visādi jaukā meitene izķepurosies! Kāpēc gan ne? Tai šaurajai spraudziņai, uz kuras rakstīts „Veiksmīga nākotne”, reiz taču ir jāpaveras. Galu galā tāda dzīve jau nevar turpināties mūžīgi.” Pārspīlētā un ne visai gaumīgā sentimentalitāte, kas noslēdz stāstu, nav klātesoša visur, tomēr šis kritums ir smagākais no visiem. Nopietnas problēmas ir arī citu stāstu stilistikas noturēšanā. Autors gandrīz vienmēr cenšas paskaidrot, kas stāstā ir noticis vai kas mums būtu jāsaprot, radot nevajadzīgu didaktikas iespaidu un sabojājot šīs “lasāmās literatūras” vieglo noskaņu. Piemēram, spoku stāstiņā „Kādā tumšā pusnakts stundā. Paranormāla dēka ar sliktām beigām” autors pavisam pazaudē pieauguša rakstnieka vaibstus.
Pētot Latvijas sabiedrību tās traģiskajā komiskumā un nepilnīgumā, Arno Jundze vairumā stāstu ievieto varoņus neierastā situācijā, vērojot viņu reakciju un raksturu, piemēram, kad pensionēta skolotāja karo ar bandītiem, bet kāda draugu kompānija aprok līķi. Citādi ir stāstā „Frīdmaņa kungs jeb Stāsts par kāda lūriķa prieciņiem”, kas tēlo eleganta kunga hobiju – kailu sieviešu vai pārīšu izsekošanu Jūrmalā. Centrālā notikuma nav (Frīdmaņa kungs pats ir notikums), vēstījums ir gauss, ne pārāk asprātīgs, drīzāk – atgādina labsirdīgu šlāgerdziesmas episkumu un samierināšanos. Līdzīgas noskaņas parādās arī titulstāstā, kas, stilistiski atbilstot A.Neiburgas vai N.Ikstenas marginālajiem tēliem to nedzīvās dzīves dzīvošanai, tomēr apmaldās starp komismu un traģismu, tā paliekot ne šis, ne tas.
Autora balsī (diezgan skaļajā) var just lielu cilvēkmīlestību un vēlmi saprasties ar lasītāju, tomēr šis smaids mijas ar paštaisnu toni un jūtamu pārākuma apziņu, kur noteikti „Mani varoņi [Sanita/Dragomirs/ Jānis]: tas neesmu es”. Arno Jundzes stāsti ir „lasāma grāmata”, kuru varētu izraut cauri vai izšķirstīt jebkurš no viņa stāstu varoņiem, ja vien viņiem atliktu laiks tik nogurdinošām nodarbēm kā literatūra. Varbūt tik bandītus uzvarējušai pensionārei, dzerot „Margaritas” ārzemju pludmalē, vai Rīgas studentei no provinces pēc ražas novākšanas, kamēr autors uz viņām noskatītos ar smīnu, ķeroties pie blociņa.
