Tūkstoš stāstu. IV daļa

*             *             * Nākamajā vakarā vectēvs drīz vien iegrima stāstos par piedzīvojumiem karā, par cīnīšanos rumāņu uniformā pret padomiešiem. Es mēģināju klausīties, atspiedies pret sienai piekārto tepiķi, bet bija jau pavēls, un virtuvē bija sākusi skanēt trauku šķindoņa, vīties siltu placindu smarža. Vectēvs to pamanīja, pieklusa un atlaidās uz spilvena. "Ēēh," viņš beidzot novilka. "Karš, protams, bija interesants, bet pēc tam arī nebija slikti. Atceros Vladu, ar kuru kopā atgriezāmies ciemā. Jauks puisis bija – bulgārs, bet visādi citādi ne vainas. Nabadzīgs, bet tāpēc jo uzticamāks. Frontē daudz cūku partiju izspēlējām, arī pēc atgriešanās turējāmies kopā. Viņam bija gali skolā, mēs tur bieži gājām pusdienot, par nākotni spriedelēt. Nevarējām pierast pie šejienes miera, prātojām, kā labāk gaisu sajaukt. Es laikam biju pirmais, kurš pamanīja smuko ēstuves pavāri. Saška viņu sauca – klusa meitene, bet ja kāda pārestība gadījās, pirkstus vajadzēja sargāt. Strādīga arī – vecāki bija pie polārlāčiem tikuši, tagad viņa gandrīz viena visus uzturēja. Nu ja. Sāku ar viņu jokoties, ķircināt. Bet Vlads klusu sēdēja pie galdiņa un ar klusu smaidu noskatījās. Ehh... vajadzēja man tak nojaust, kas sekos..." Man aiz muguras čīkstēdamas atvērās durvis. Biju jau paguvis ieklausīties un tagad gandrīz salecos. Izrādījās, ka vecmamma atnākusi. Vakariņas gatavas. Atbildēju, ka tūlīt nākšu, vēl tikai stāstu noklausīšos. Būs ātri, piebalsoja vectēvs, nemaz neslēpdams smīnu sejā. Vecmamma teica, ka pagaidīs, lai es atkal neaizmirstu. Es sāku iebilst, bet viņa sakrustoja rokas un ņēmās uz sliekšņa gaidīt. "Es viņam par Vladu stāstu," paskaidroja vectēvs. "Kā mēs skolas ēdnīcā pēc kara ar pavāri jokojāmies, bet viņš tik sēdēja, klausījās un smaidīja bārdā. Viņa arī neko, neko, savu bagātnieku gaidot. Vairākas nedēļas tā runājāmies, ne soli uz priekšu netiku. Beidzot Vlads vairs nevarēja izturēt mūsu čammāšanos. "Nez kāpēc atcerējos vienu vectēva stāstu," viņš kādudien ieteicās, pārtraucis mūs pusvārdā. "Tas bija par kādu nabadzīgu puisi – kā viņš atgriezās mājās no kara un dzimtajā ciemā satika kaimiņu meitu, kura bija izaugusi par vienreizēju skaistuli.” Nu jau mēs abi skatījāmies uz viņu, bet Vlads lūkojās kaut kur griestos. „Kas beigās notika,” Saša uzjautāja. Vlads, viltnieks, izlikās, ka stāstīt nemaz negrib. „Beigās viņi kļuva par maniem vecvecākiem,” viņš nosmēja. „Nē, nu, līdz tam stāsts bija dikti interesants un līkumots, tak garš pēc velna. Bet tev droši vien jāsteidzas pie citiem galdiņiem un visvisādi darbi jādara, vai ne?" Protams, Saška gribēja dzirdēt visu stāstu," vectēvs pats arī nosmējās. "Turpmāk katrreiz pienākot pie mūsu galdiņa, viņa prasīja turpinājumu. Es sākumā vēl mēģināju iejaukties, bet tad tikai skatījos uz viņiem un priecājos..." "Kur viņi tagad?" jautāju, cerībā ātrāk tikt pie placindām. "Joprojām ir laimīgi kopā. Tā taču ir, vai ne?" viņš pēkšņi pacēlās sēdus un neveikli pabraucīja ūsas. Sakniebusi lūpas, vecmamma pamāja. "Ir jau ir," viņa noteica. "Bet pietiks bērnam galvu ar muļķībām jaukt. Nāc labāk vakariņās."   *             *             * „Ja godīgi, nezinu, vai viņiem sacīkstē tādi stāsti patiks,” Arlo teica, tikko biju pabeidzis. Es samulsu. „Es jau arī nedomāju šitos stāstīt. Man citi tam sagatavoti.” „Hmm, tas labi, tad jau viss kārtībā. Citiem arī esi šos stāstījis?” „Tikai mājās, uz Zemes. Pāris draugiem un tā.” „Kā viņiem patika? Nebija grūti izsekot? Man brīžiem vajadzēja piedomāt, lai saprastu, kurš te ko stāsta...” „Kā kuram. Šis laikam bija grūtākais. Tev gan es viņu centos mazliet vienkāršāk pastāstīt. Tā parasti arī notiek – katrreiz stāstot sanāk aizvien labāk. Tas tāpat kā krēslus taisot.” „Kas ir krēsls?” Nesapratu, vai Arlo joko. Izlēmu labāk neriskēt. „Nu, tāda lieta. Mēbele. Mēs uz tās sēžam. Bet tas nav svarīgi. Man vēl pēdējais stāstiņš palicis, tam vajadzētu būt saprotamākam.”   *             *             * Todien pie vectēva ieskrēju uzreiz pēc spēlēšanās. Nebiju ne plikās kājas notīrījis, ne kreklu uzvilcis. Arī nazis joprojām bija rokā. To visu pievakari biju triecis zemē un kokos, sacenties ar draugiem precizitātē – labākā rotaļa paaudžu paaudzēs. Zināju, ka arī vectēvs ar to bija sācis, tāpēc nemaz neskaidrojos par netīrību. Vienkārši atspiedos pret kumodi atvilkt elpu un gaidīju viņa sakāmo. Vectēvs klusēja. Pagriezies redzēju, ka viņš skatās uz mani, tomēr lūpas bija sakniebtas un vecuma krunkas uz pieres izkārtojušās mazliet bargākā rakstā nekā parasti. „Labvakar,” beidzot noteicu, juzdamies jau mazliet iebiedēts. Viņš atbildēja tikai pēc brīža. „Ar ieročiem cilvēku nesveicina,” viņš nokrekšķēja, pārlaida man skatienu un iekārtojās ērtākai sēdēšanai. „To pašu var dabūt pretī. Noliec-ka to dunci uz kumodes, tad varam parunāt.” Brīdi patiepos, tomēr paklausīju. „Tā jau ir labāk,” vectēvs noteica. „Tomēr atceries, ko teicu. Nākotnē var noderēt –, lai nesanāk kā –” „Karā?” priecīgs viņu pasteidzināju. „Nē, ne karā. Kaut stāsts ir arī par to,” vectēvs piebilda, laikam redzēdams manu seju sadrūmušu. „Redz, tas bija tieši pirms kara – jauns vēl biju, asinis mierā nelika. Tāpat mētājāmies ar nažiem; es katru brīvu brīdi gāju trenēties tur, aiz vīna rūpnīcas. Pamazām kļuvu par īstu meistaru, bet tad attapos, ka esmu palicis viens ar tiem nažiem. Pārējie pa to laiku bij izauguši, kur nu kurais aizklīdis. Palicēji tik pucējās un par meitenēm runāja. Smuki puiši bija, ilgi nevajadzēja iztikt ar runām vien. Bet es pa to laiku aiz rūpnīcas ar nažiem. Nevienam gar mani nebija daļas, mājas darbus apdarīju ātri, tad atkal varēju savām lietām noņemties. Kad sāka nākt, saukt, meklēt, zināju, ka jāiet ārā – atkal pie tabakas vai kukurūzas. Sieviešu darbs jau gan, bet roku trūka. Tolaik jau ražas bija daudz labākas...” „Kas tad ar tiem nažiem palika?” atgādināju, jo agrāros stāstus dzirdēt negribēju. „Jā..., tā es tur ar tiem arī noņēmos. Pa dienām un vakariem kā aptracis. Kā nebūtu nekā cita, ko darīt. Īsti pat neatceros, kāpēc. Bet aizrāvos tā, ka neko apkārt ij nemanīju. Būtu tā arī tur sapuvis vai kļuvis par vietējo nažu mešanas čempionu, ja kādudien blakus nebūtu parādījusies meitene no blakusciema... Sākumā viņu pat nepamanīju. Tik, kad labdienu padeva, pagriezos un ieraudzīju. Nepazīstama bij, bet tik skaista, ka traks var palikt. Melni mati garā bizē, tumšas, tumšas acis – nu, tādas, ka sirds apskrienas un gribas vai ceļos krist. Bet rokā – nazis. Sveicienu tomēr atņēmu mierīgā balsī, lēnām pārlaidu viņai skatienu – aplāpītas drēbes, kājas basas tāpat kā tev tagad – un aizgriezos, it kā man kāda svarīga darīšana būtu. Viņa brīdi tur pastāvēja, klusēja, skatījās. Tad paklusā, tādā kā piesmakušā balsī ierunājās: „Saderam, ka es tevi uzvarētu.” Vectēvs pieklusa, kā būtu aizdomājies. Ar acu kaktiņu redzēju uz kumodes noliktā naža asmeni – šķita, ka tas pat no attāluma dur tieši sirdī. Noriju siekalas un iegrozījos tā, lai to neredzētu. „Nu, jā,” vectēvs atkal novilka. „Tad es atcerējos, ka esmu gan viņu redzējis – neko daudz un tieši, bet tā kā netīšām, te šur, te tur. Kur vien biju starp cilvēkiem, tur, šķiet, arī viņa ganījās. Nopratu, ap ko lieta grozās, tak jauns un dumjš biju, nezināju, ko tālāk darīt. Traki apmulsu, nosarku, triecu atkal nazi durvīs. Bet viņa mierā nelikās. „Neslēpies taču. Nāc pret mani!” Un tā tālāk.” „Piekriti?” Nesapratu, kāds stāstam bij sakars ar karošanu, bet gribēju ātrāk pie noslēguma tikt. „Nepiekritu... Teicu jau, ka dumjš biju. „Ar tevi negribu,” tā es arī teicu. „Neesi nekāda karotāja,’ un aizgāju pēc naža. Viņa vēl brīdi turpat pastāvēja, pamīņājās, laikam domāja, ko atbildēt, bet tad aizgriezās un aizgāja. Tā arī viņu vairs nesatiku...” Vectēvs atkal apklusa. Es arī neko neteicu. Mēģināju saprast dzirdēto, bet nekādā galā netiku. Kur solījumi, kur sveicieni ar nažiem? „Kas tad ar karu palika?” beidzot neizturēju. Vectēvs paskatījās uz mani ar ierasti viltīgo smīnu. „Tieši tur jau tas uzradās,” viņš teica. *             *             *   Arlo klusēja. Es jutu vēdera burkšķēšanu, bet nezināju, vai šeit pieklājas par to jautāt. „Tās tad arī beigas,” noteicu. Tas iedarbojās. Arlo ierunājās kā būtu uzmodināts. „Jā. Interesanti. Liekamies gulēt?” Sākumā domāju, ka esmu pārklausījies. „Ārā tad neiesim?” „Nē, ir jau vēls, turklāt tur liela gatavošanās vajadzīga. Parīt sākas sacīkstes, mēs ilgi nevaram palikt augšā. Tev taču arī jāpārdomā stāstāmais, vai ne? Ja ļoti gribi par planētu uzzināt, sameklē filmiņu tepat datorā – tur viss 3D, gandrīz kā dzīvē, pat vēl labāk.” Nebiju domājis, ka Arlo tik cieši gribēs ievērot gultas režīmu, bet iebilst saimniekam arī negribēju. „Labi, varbūt vēlāk. Kā te ar ēdamlietām?” „Apskaties pie saimniecības pārvada. Viņi solīja atsūtīt. Arlabunakti!” Ekrāns noraustījās un Arlo sarunas logs pazuda.   Beigas   Stāsta pārējās daļas lasiet šeit: pirmā daļa otrā daļa trešā daļa