Duļķainais ūdens. Andris Zeibots „Okeāniskais es”

Andra Zeibota stāsts pagaidām nav nonācis kritikas redzeslokā, vien žurnālā „Ir” tas nodēvēts par „intriģējošu literatūras notikumu”[1]. Jāatzīst, ka nojēgums „intriga” ir trāpīgs, ja tulkojam to kā reklāmas triku. Stāsta autora vārds patiešām iezīmē zināmu gaidu un cerību trajektoriju no visnotaļ plašas mērķauditorijas – gan no nestandarta literatūras cienītāju puses (atcerēsimies Zeibota devumu vispirms dramaturģijā, tad prozā un salīdzinoši neseno mēģinājumu dzejā), gan no rūdītajiem radio klausītājiem (20 gadus Zeibots bija radio SWH raidījuma „BB brokastis” aktīvs līdzstrādnieks).

Ir lasītāji, kas uzskata, ka tādiem tekstiem kā, piemēram, Sašas Sokolova „Muļķu skola” un Milorada Paviča „Hazāru vārdnīca” vai pat Milana Kunderas „Nepanesamais esības vieglums” nav vietas grāmatplauktos kaut vai tādēļ, ka šie darbi pārsātināti ar riebumu raisošu sintētisku intelektuālismu un pārgudrības plūdiem. Vēl jo lielākas dusmas sagādā šo tekstu recepcija pasaulē – kādēļ gan tās sasniegušas klasikas stāvokli? Tiem iepretim atrodas lasītāji, kuri minētos darbus vērtē un turpinās vērtēt augstu, visas postmodernās pārgudrības spēdami racionāli atspēkot un slavināt. Bet, kā lai jūtas lasītājs, kurš tikko kā apguvis Andra Zeibota psiholoģiskās fantastikas stāsta – līdz šim latviešu literatūrā nebijušā fenomena – pēdējās lapaspuses un nu dziļdomīgi lūkojas pats savā izplūdušajā atspulgā uz grāmatas pirmā vāka? „Okeāniskais es” varēja būt labs postmodernisma stāsts un ierindoties līdzās tādiem spilgtiem, salīdzinoši neseniem priekšgājējiem kā Gunta Bereļa „Ugunīgi vērši ar zelta ragiem”, Arvja Kolmaņa „Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs” vai nedaudz senākam kā Aivara Ozoliņa „Dukts”. Tikai tas tāds nav, un, visticamākais, nebija nemaz tāds iecerēts.

No vienas puses rodas vēlme darbu uztvert kā grandiozu joku ar koķetām pašironijas virsotnēm. No otras puses, Andra Zeibota komentāri[2] par vairāk kā desmit gadus ilgo (!) darbu ar stāsta tekstu sagrauj jebkādas ilūzijas par veikliem pekstiņiem ar lasītājiem un lielā mērā pašam ar sevi. Viens no stāsta mugurkaulu veidojošajiem principiem ir nemitīgas norādes uz dažādiem dzīves (tikpat labi kā fantāzijas) paradoksiem, piemēram: „Kad stājos fakultātē, gribēju būt es pats, biju izvēlējies Makbeta monologu, es gribēju uzvarēt un būt traģisks, bet uzņemšanas komisija smējās, asarām acīs. Tad es sapratu, ka ir kāda paradoksāla, greizam spogulim līdzīga pusatbilstība starp to, kas patiešām esmu un kas vēlos būt, un – totāla kļūda uztveres sānslīdē, tajā, kā mani ierauga no malas. (..) Viņi reaģēja tikpat patiesi, cik patiesi es vēlējos būt traģisks, bet man nesanāca…” (90) Iespējams, lasot psiholoģisko fantastiku, rodas arī kāda „pusatbilstības” šķautne starp lasītāju, autoru un tekstu, bet jautājums, kurš tad kuru galu galā ir izjokojis, paliek neatbildēts.

Visi patiesi aizraujošie stāsta pavedieni – Kundziņsalas laiktelpa 20. gadsimta otrās puses šķērsgriezumā, dzejnieka Herberta Lauka dzīves un radošā darba gaitas, ekstravagantās un nesaprastās skolnieces/studentes Amēlijas lokālās un universālās kataklizmas, vēsturiskie un mītiskie Narcisa un Inkvizitora motīvi u.c. – paši par sevi šķiet potenciāli līdz mirklim, kad autors tos bezkaislīgi aprauj un liek lasītājam atgriezties pie duļķaini pārgudrajām pašrefleksijām, ko, neatkāpjoties no „okeāniskā” apveida, var nodēvēt par ūdens liešanu. Ja lasītājs ikdienā pierakstītu savus sapņus, atļaujoties izplūst nelielās interpretācijās un nedaudz bezkaunīgā formālismā, tad varētu pieņemt, ka rastos līdzvērtīgi teksti šobrīd aplūkojamajam – ja ne kvantitatīvi, tad vismaz kvalitatīvi. Episka izvērsuma un vēriena teikumi ar laiku kļūst nogurdinoši, lai arī to viendabīgo intonāciju un monotonos līdzekļus nomaina vairākas tīkamas vārdu spēles, kas labskanīgās piruetēs izvijās caur lasītāja apziņu, formāli itin bieži atgādinot kāda vēlīno padomju gadu dzejnieka/-ces (kādēļ gan ne Montas Kromas?) vārsmas: „(..) pat mūzikas skaņas ēnās sastingst uz sienām, kāpj augšup celles arkveida griestos, plūst sveču dūmos, klejojošie cirka artisti met kūleņus pilsētas laukumā un sastingst kā skulptūras, dejojot ģipsī, es atrodu tēlu, nirstot Okeānā un ģipsī, viss ir balts kā istaba, kurā tiek krāsoti griesti, un visapkārt ir balts – balta sēta un balta upīte, balts ir dīķis meža vidū, kur ģipša Narciss sēž un skatās ģipša atspulgā savā (..) ielās brauktu ģipša mašīnas, ģipša tramvaji klindzētu zvanot, ģipša lielveikalā klusi slīdētu augšup balts eskalators…” (83) Vēlākās stāsta daļās līdz ar ievērojamāku novēršanos no vizionārā un pasaulīgā, iegūstam krietni dinamiskāku vēstījumu un sadrumstalotās fabulas „restaurāciju” – autors tomēr ļauj stāsta pavedieniem attīstīties tālāk, tiem savstarpēji tiekot saistītiem un uzburot brīnišķīgu, loģisku sistēmu, lai arī neizpaliek apjomīgais, nereti abstraktais dialogs ar autora iekrātajām zināšanām par literatūru, kultūru un kritikas skolām. Ar šādas raudzes mērķtiecīgu un konsekventu sablīvēšanu Zeibots radījis ārkārtīgi komplicētu un sīkstu tekstu. Vēl netiekot līdz stāsta pirmās daļas (apjomā tā ir līdzvērtīga vidējai aritmētiskai mūsdienu prozas grāmatai) beigām, lasītāju jau ir pārņēmis nogurums, un tas sarūgtina.

Varbūt tā ir no jauna pieteiktā žanra specifika? Varbūt no zinātniskās fantastikas nemaz nevaram vēlēties ko citu? Kaut drīzāk būtu jājautā – vai tas atbrīvo autoru no atbildības pret lasītāju un pret tekstu kā kvalitatīvu un iespējami baudāmu materiālu? Šāda situācija liek kā reiz atcerēties ķecerīgu frāzi no kāda literatūras vēsturē pelnītā aizmirstībā atstāta darba: „Nu, tas nu nekur neder! Tā jūs sapelēsiet, es jums saku, ka biezās grāmatas rakstnieki sarakstījuši, lai padižotos, bet mēs, muļķa lasītāji, nīkstam caurām dienām, lai tās izlasītu.”[3] Andris Zeibots šādiem apvainojumiem jau ir sagatavojis atbildi: „Mana gudrība ir pārāk subjektīva un piemērota vienīgi paša vajadzībām. Esmu viens nolādēts egoists.” (17) Un: „Tas, ko daru šajā tekstā, ir tikai šāda pasaulē ātri izgaistoša cilvēciskuma simfonijas nošu pieraksts, kuru nospēlēt nav iespējams, jo tādas notis, ko esmu izgudrojis es, cits neviens nepazīst.” (161) Zeibota būve – „biezā grāmata” – ir spēle ar „autora un lasītāja iespējamo komunikāciju, uz kuras kvalitāti cerēt īpaši nav vērts” (181), jo „interpretācijas slīd paralēli kā garām braucoši tramvaji”. (181) Ja reiz pieņemam, ka teksts ir spēle (šeit būtiski norādīt uz acīmredzamu dialogu ar Kortāsaru, tikpat labi Borhesu), tad nereti sastopamās atsauces ar paskaidrojumiem parindēs būtu piedodama prakse. Autora priekšā pačukstētais veids, kādā būtu jāuzlūko šis teksts, liek atgriezties pie ievada, kurš viennozīmīgi ir šī psiholoģiskās fantastikas stāsta spēcīgākā daļa.

Ievads atšķirībā no dominējoši lielas teksta daļas, kas – nekautrēsimies šo vārdu – atgādina grafomānisku vārdu plūsmu, pārsteidz ar tā koncentrēto iedabu. Jau burtiski pirmajos stāsta teikumos tiek uzdots fundamentāls jautājums – „vai pierakstīts teksts vispār ir vajadzīgs?”. (14) To papildina kas vēl jo neiedomājamāks, jo Zeibots, šķiet, prazdams nolasīt savas mērķauditorijas domas, izsmalcinātā paškritikā piebilst: „Manus gabalus (šo ieskaitot) lasīs varbūt kādi pāris desmiti cilvēku, visdrīzāk tāpēc, ka viņiem tāds kritiķa darbs, nevis tāpēc, ka šī būtu kāda nāvīgi aizraujošā lasāmviela!” (27) Ar atraktīvu pašironiju gan nepietiek, lai spētu novērst uzmanību no šajā stāstā kliedzošo trūkumu pārbagātības. Stāsta dialogi atstāj nedabīgu un samocītu autora iztēles procesa iespaidu. Visvairāk skumdina tas, cik bieži Zeibots lieto tādus nojēgumus kā „pasaulaina”, „viela/vielisks”, „līmeņi un punkti”, „himaira”, „piliens” u.c. Psiholoģija vai – vēl jo vairāk – fantastika pašas par sevi paver ceļu uz šķietami neierobežotām valodas krājuma dzīlēm (tikpat, cik neizdibināms ir cilvēka prāts, vēl jo bezgalīgāks taču ir viss izfantazējamais!). Taču tā vietā lasītājs būtībā ir spiests mocīties ar garumā un platumā izstaipītu vienu un tā paša teksta versiju. Šādi tekstrades trūkumi drīzāk norāda uz izsenis zināmo skarbo tēzi par cilvēku kā valodas ierobežotu būtni; un tas viennozīmīgi ir ārkārtīgi liels risks, kurš Andrim Zeibotam bija jāņem vērā, uzsākot tik iespaidīga darba izstrādi. Citiem vārdiem – cilvēks mākslas darbu veido pēc savas līdzības un nespēj „pārvarēt pats sevi”. Tādēļ jau nonākam pie neskaitāmajiem punktiem, vielām un pasaulainām – jo iracionālo nav iespējams racionalizēt, sajūtu un asociāciju definēšanai (ja vien stāsta pamatā patiešām bijusi godīga freidiski jungiska pašanalīze, pēc kuras mēs „okeānisko es” lasām kā „okeānisko Zeibotu”) pietrūkst elementāra vārdu krājuma. Zeibots vienuviet tekstā min, ka „punkts ir jebkas, kas ierobežots bezgalības neierobežotības priekšā” (43), bet tā nu pats sevi ir ierobežojis saduļķotas fantāzijas priekšā. Minētie trūkumi atklāj sāpīgu paradoksu – būtībā tas ir psiholoģiskās fantastikas posts un izgāšanās, jo līdz ar šāda specifiska žanra pieteikumu tas sevi iznīdē jau pašā saknē.

Pati ideja – izzināt sevi savu sapņu paradigmā – būtu nevainojama, ja vien tā tiktu realizēta tādā kvalitātes līmenī, kādā to varētu vēlēties. Animus un Animas meklējumi un atradumi prozaiskā tekstā būtībā ir tikpat liels eksperiments un „lasītāju sapurināšana” 21. gadsimta kontekstā kā pirms 108 gadiem Haralda Eldgasta veidotie atzinumi par dvēseles iedabu. Nelaime vien tā, ka dvēseliskais varbūt mūsdienās vairs nav saistošs, tieši tāpat kā Narcisa tēls, kurš pirmajā mirklī šķiet pārlieku novalkāts (atspulga motīvs kā bieži izmantots paņēmiens literatūrā), lai gan jāatzīst, ka šāda tēla „mākslinieciskais praktiskums” ļauj paspilgtināt jau minēto pašironijas līniju. Līdztekus acīmredzot visu laiku oriģinālākajam grāmatas vāka noformējumam latviešu literatūrā ārpus redzesloka esam palaiduši Narcisu Zeibotu, kurš tīksminās par lasītājam sagādātā labirinta līkločiem un Narcisu kritiķi, kurš, psiholoģiskās fantastikas apgarots, lūkojas duļķainajā atspulgā un cenšas tajā atpazīt pēc iespaidīgā lasījuma nogurušo skatienu.

[1] http://www.ir.lv/2013/7/30/okeaniskais-es

[2] lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/klaja-nakusi-andra-zeibota-gramata-okeaniskais-es.a27090/

[3] Jansons Alberts. Epikūra pravietis // Tumša nakte, zaļa zāle. Rīga: Liesma, 1975. 304.-305.lpp.