Akadēmiskais centrs
Romāna sakarā jāmin, ka tas ir dokumentālas filmas „Parindenis” pieraksts ar minimāliem Oļega Dormana komentāriem. Četrus vakarus miljoniem televīzijas skatītāju aizrautīgi vēroja šo Liliannas Lunginas runāto romānu, kas parādīšanos uz ekrāniem gaidīja vienpadsmit gadus un drukātā formātā izdots tikai 2009. gadā. Lūk, arī apgāds „Jānis Roze” izdevis šo tekstu Māras Poļakovas tulkojumā.
Protams, daži vārdi par pašu Liliānu Lunginu (1920-1998). Viņa ir slavena ebreju izcelsmes krievu tulkotāja, kas bērnību pavadījusi Vācijā, Palestīnā un Francijā un trīsdesmito gadu sākumā atgriezusies uz dzīvi Padomju Savienībā. Viņas tulkojumi krievu lasītājiem ļāvuši iepazīt Astrīdas Lingrēnas Karlsonu un Pepiju Garzeķi, kā arī Knuta Hamsuna, Augusta Strindberga, Maksa Friša, Heinriha Bella, Mihaela Endes, Koletes, Aleksandra Dimā, Georga Simenona, Borisa Viāna, Romēna Garī romānus. Viņa tulkojusi arī Frīdriha Šillera, Gerharta Hauptmaņa, Henrika Ibsena lugas, kā arī Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa un Hansa Kristiana Andersena pasakas. Romānā lasāmas tulkotājas atziņas par savu darbu: „Tulkošanas mākslu es salīdzinātu vienīgi ar mūzikas atskaņošanu. Tā ir interpretācija. (..) Cilvēks tulkodams izpauž sevi, glezno savu portretu, var just, kāds viņš ir.” (241. lpp.)
Romāns kļūst par Liliannas Lunginas dzīves anatomiju, kas atklāj ne tikai viņas pagātnes mikropasaules raksturojumu, bet figurē arī kā visa 20. gadsimta izvērtējums (tādējādi bieži vērojama ārējā redzes punkta maiņa): „Tomēr man gribējās, lai šie mūsu dzīves fragmentiņi varbūt palīdzētu klausītājiem saprast, kā dzīvojām ne tikai mēs – mēs esam īpašs gadījums, mums gadījās laimīgā loze, priecīga dzīve uz baiga, drūma fona – bet vispār, kā dzīvoja par ko domāja, uz ko reaģēja mūsu laikabiedri.” (354. lpp.) Grāmatā ievietotās fotogrāfijas un citāti pie tām rada sava veida ilustrēta Curriculum Vitae iespaidu.
Romāna bāzi veido atmiņas. Liliannai Lunginai ir fenomenāla atmiņa, un savos septiņdesmit septiņos gados, kad stāstījums tika fiksēts, viņa atceras sīkas detaļas (dzejoļus, sarunas utt.). Piemēram, smaržas: „Es atceros ļoti intensīvu aplesīnu, mandarīnu, citronu miziņas smaržu – izrādās, tā smaržo, kad zied koki.” (28. lpp.) Vienīgi stāstot par saviem vecvecākiem, viņa izmanto citu cilvēku atmiņu apcirkņus. Liliannai Lunginai veiksmīgi izdevies savas atmiņas formulēt skaidri, nepieļaujot spontanitāti. Lai gan atmiņas ir visai nestabils lielums, tomēr lasītajam var ne brīdi nešķist, ka būtu nepieciešams melu detektors. Un mirkļos, kad atmiņa ir izrobota, Lungina to atklāti arī paziņo, nevis aizpilda šos izgriezumus ar miglainiem stāstiņiem: „Vairāk neko par šo braucienu neatceros, pat neatceros, kā mēs atgriezāmies, ar tvaikoni vai ne, – neko neatceros, kaut kāds caurums atmiņā.” (28. lpp.)
Romāna labākās lapaspuses saistītas ar Liliannas Lunginas subjektīvo pieredzes spektru, kā arī vitālo, kolorīto un reālistiskā stilā sakņoto stāstījumu. Lūk, kā viņa atceras tikšanos ar Maksimu Gorkiju Sorento: „Ļoti liela auguma, uzkumpis, zilacains, ar nokarenām, pinkainām uzacīm. Mēs visi pēc kārtas viņam skaitījām viņa dzejolīšus. Gorkijs katru nobučoja uz pieres un aiz aizkustinājuma – kā jau viņam tas mēdza gadīties – apraudājās.” (30. lpp.) Vēstījuma manierē šis romāns atgādina daudzus no sieviešu – rakstnieču memuārliteratūras šedevriem, piemēram, Agates Nesaules romānu „Sieviete dzintarā”, Zentas Mauriņas tekstus (piemēram, „Dzelzs aizbīdņi lūst”), Sandras Kalnietes romānu „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” utt. Vienīgi “Parindenī” reālistiskās un filozofiskās refleksijas atvirza perifērijā emocionalitāti. Ir, protams, individuālais pārdzīvojums, tomēr trūkst dziļāka tvēruma pēc iekšējiem monologiem.
Romāna notikumi ievietoti hronoloģiskos rāmjos (secīgi Lilianna Lungina stāsta par savu dzīvi no bērnības līdz pat 20. gadsimta 90. gadu sākumam), kas atgādina klasiskās autobiogrāfijas tradīcijas (arī vēstījums pirmajā personā). Autore izvairījusies no sausu faktu deklamācijas, te ir caur savu prizmu laista pieredze, tikai personisks redzējums bez jebkādiem pūderējumiem un lakojumiem, tādējādi panākot veiksmīgāku centrtieci ar lasītāju, jo nerodas sajūta, ka jāskatās pa atslēgas caurumu, lai gan var jūtami būt klāt Liliannas Lunginas pasaulē.
Atainojot likteņus Padomju Savienībā, Lungina lielākoties rāda cilvēku kā politiskas vai ideoloģiskas sistēmas lelli, kuru var dīdīt, raustīt un dīrāt; personība un tās dzīves deformācija atrodas karnevāla tipa telpā. Romāns ir informatīvi ietilpīgs, blīvs ar faktiem un personālijām (īpaši krievu izcelsmes kultūras cilvēki: Marina Cvetajeva, Anna Ahmatova, Mihails Zoščenko, Aleksandrs Tvardovskis, Aleksandrs Solžeņicins, Jevgeņijs Jevtušenko, Josifs Brodskis u. c.). Stāstījuma slāni konstruē kultūrvēsturiskie un politiskie notikumi (piemēram, „Sešdesmit triju vēstule” kā protests pret to, ka cilvēkus apcietina par drukātu vārdu). Liliannai Lunginai piemīt spēja precīzi un tieši raksturot savas tautas vēstures periodu: „(..) vispār Brežņeva ēras vidus bija kaut kādi viduslaiki. Tie bija gausas, bet nemitīgas pūšanas gadi, purvs, kurā viss līgojās šurpu turpu.” (343. lpp.) Protams, Neticīgie Tomi jebkuru faktu var pārbaudīt, izmantojot uzziņu literatūru. Jāatzīst, rādot represijas pret kultūras darbiniekiem, Lilianna Lungina arī pārāk daudz “papagaiļo”, jo brīžiem būtu pieticis ar dažiem piemēriem, nevis “ierobežoto cilvēku” un dzīves pabērnu uzskaitījumu.
Lilianna Lungina apgalvo, ka cilvēka optimisma resursi ir neizsmeļami, un tieši šis aspekts strāvo cauri katrai romāna lapaspusei, darbam tādējādi kalpojot par līdzekli nebaltu dienu izgaismošanai: „Man visvairāk gribētos pateikt, ka vajag cerēt un ticēt, ka pat ļoti nelāgas situācijas var pēkšņi krasi mainīties un novest pie kaut kā laba. Es parādīšu, ka manā dzīvē un pēc tam mana un Simas (domāts vīrs – paskaidrojums mans L. L.) kopīgajā dzīvē daudzas nelaimes galu galā izrādījās neiedomājama, apbrīnojama laime, bagātība, – es centīšos to uzsvērt, lai pateiktu, ka nevajag zaudēt cerību. Jo es zinu, ka šobrīd cilvēku sirdīs mājo ļoti daudz izmisuma. Bet nē, vajag ticēt, cerēt, un ar laiku izrādās, ka daudz kas pārvērties savā pretmetā.” (15.-16. lpp.)
Romāna notikumu panorāma atgādina antīkās pasaules ainā vērojamo laika uztveri, kad cikliski cilvēku laimi nomaina nelaime, panākumi mijas ar vilšanos un kritieniem, kad nāvi nomaina dzīvība. Tāda dzīvošana pa klavieru taustiņiem – melns, balts, melns, balts... „Dzīvotspējas un izturības rezerves izrādās lielākas, nekā tu esi domājis,” (162. lpp.) un “Parindenis” kļūst par apliecinājumu antropocentriskās pasaules uzvarai, jo tikai blakus esošie cilvēki un visvairāk mīlestība Liliannai Lunginai un viņas laikabiedriem palīdzējuši pārvarēt visas drāmas.
